Tie, kas karu izraisa, allaž tam atrod kādus morālus iemeslus. Ir ļoti grūti cilvēkus apvienot zem klaji ļauniem lozungiem, taču ir samērā viegli daudzus sakacināt, atgādinot tiem pagātnes aizvainojumus, citu cilvēku nodarījumus, «mūsu tiesības», «mūsu unikālo misiju šajā pasaulē», piemēram, vienīgajiem iestājoties par tradicionālajām vērtībām (un, protams, viena no vistradicionālākajām vērtībām blakus mačismam ir manas «svētās» intereses un karš!)» utt.
Tas man liek atcerēties izcilā franciskāņu teologa Ričarda Rora sacīto: «Vairāk ciešanu pasaulē rodas no cilvēkiem, kuri apvainojas, nekā no cilvēkiem, kuri grasās aizvainot.» Sākotnēji šķiet, ka tā nav, bet šos vārdus ir vērts kādu laiku pārdomāt.
Lai cik attīstīta būtu sabiedrība, bez karošanas neiztiek. Šobrīd karo daudzviet pasaulē. Varbūt konfliktēšana vispār ir daļa no cilvēka būtības?
Konfliktēšana ir daļa no cilvēka dzīves. Taču mācēt jēgpilni risināt konfliktus ir katra cilvēka un katras sabiedrības augstāka pilotāža. Karš ir visvienkāršākais, briesmīgākais un primitīvākais konfliktu risināšanas veids.
Varbūt varētu sacīt - karš kā risinājums ir daļa no mazattīstīta cilvēka būtības. Zemākās attīstības stadijās cilvēks ir spējīgs pasauli uztvert tikai no savu interešu, sava taisnīguma viedokļa. Šādam cilvēkam šķiet, ka visa pasaule tiks aplaimota, ja tai tiks uzspiests viņa redzējums, vērtības, dzīves modelis. Pie tam tipiski ir, ka mēs paši sevi redzam samērā slikti (atcerēsimies Jēzus vārdus par skabargu otra acī un baļķi savējā). Cilvēki mēdz aizgūtnēm kritizēt citus tieši par tādu pašu akluma formu, kāda piemīt arī viņiem. Tāpēc ir nepieciešams plašāks skats, garīgs skats (es domāju, ka dziļākā garīguma jēga ir egocentrisma pārspēšana, kas prasa ļoti grūtu sevis aizliegšanas darbu), iekļaujoša pieeja. Es domāju, ka tie ir dziļumi, kas patiesībā slēpjas novalkātajā vārdā «mīlestība».
Taču, protams, ir jābūt sasniegtai ļoti augstai iekšējās brīvības pakāpei, lai būtu ne tikai spēks nesist pretī, bet mainīt citus ar savu pārliecību.
Laikam ir jābūt godīgiem un jāatzīst, ka mūsdienu pasaulē, visticamāk, nevienai valstij nav iespējams iztikt bez bruņotajiem spēkiem, bez gatavības sevi fiziski aizsargāt. Pie tam šādu spēku mērķim jābūt - preventīvi bremzēt tīkotājus pēc militārām avantūrām. Nereti šķiet, ka Krievijas valdība rīkojas saskaņā ar ielu huligāna filozofiju - vājos sitam un aplaupām, no stiprajiem bēgam un stipros respektējam. Vai tev - ja esi vājš! Nereti labas aizsardzības sistēmas pluss ir tas, ka to nekad nevajag lietot.
Taču arī šajos apstākļos ir svarīgi nezaudēt skaidru skatu, neļaut sevi emocionāli saduļķot, jo iekšējo centru zaudējis cilvēks ir labs materiāls manipulēšanai. Es domāju, ka allaž jāmāk nodalīt konkrētu valstu agresīvos vadītājus un valdības no cilvēkiem, ar kuriem tiek demagoģiski manipulēts. Katra valsts sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem. Nekad, nekad nevienai valstij kopumā nedrīkst piekārt vienkāršotus vērtējumus!
Aklums, šauri etnocentriska pasaules uztvere ir strupceļš. Naida kurināšana ir slikts pamats dzīvei. Mīlēt savu tautu un rūpēties par to ir labi, bet tāpēc pazemot, apspiest vai ienīst citas tautas ir slikti. To ir svarīgi atcerēties katram, kurš operē ar «nacionālu» terminoloģiju.
Karš, šķiet, piesaista tos (arī dažu no Latvijas), kam cilvēcība sveša. Sanāk - karš kā ļoti sāpīga sabiedrības attīrīšanās. Tajā pašā laikā tie, kas sniedz palīdzību, kļūst vēl atsaucīgāki palīdzības sniegšanā. Varbūt nekorekti tā runāt, jo bojā iet arī dzimtenes aizstāvji un nevainīgi cilvēki, bet izskatās, ka karš ved pie sabiedrības garīgās izveseļošanās. Tas, protams, nevar būt attaisnojums karam, bet tad varbūt ir cits ceļš uz veselīgāku sabiedrību?
Krīzes izaicina cilvēkā sliktāko un labāko. Izcilais pagājušā gadsimta teologs Teijārs de Šardēns, kurš kā kareivis piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās, vēlāk rakstīja: «Cilvēcei pēc šī kara katastrofas nav vairs nekāda cita glābiņa kā vien pārspēt savu vientulību un bailes caur kādu vēl nebijušu un visu aptverošu mīlestības piepūli. Pasaules vēsture mums rāda - pēc katras revolūcijas, pēc katra kara cilvēce kļūst nedaudz vairāk saskaņota un vienota... Kad cilvēki patiešām apzinās savu vientulību pasaulē, viņi sāk mīlēt.» Šie vārdi ir pareizi jāuztver - Šardēns neattaisno karu nepieciešamību. Neviens cilvēks, kurš pieredzējis karu, nevar to uzskatīt par kaut ko labu. Cik zīmīgi un precīzi ir viņa vārdi, ka karš ir vientulības un baiļu izpausme! Un, kad tu ieraugi tās šausmas, ko cilvēki spēj nodarīt cits citam, tu pēkšņi atrodi sevī motivāciju (protams, ne katra cilvēka gadījumā...) sakopot spēkus mīlestībai, kas rāda vienīgo risinājumu un izeju. Krīzes brīžos atklājas cilvēkos mājojošie bezdibeņi, taču arī apbrīnojama pašaizliedzība un spēja upurēties.
Pēc Otrā pasaules kara dažādu iekārtu valstīm tomēr bija vienota sajūta par kādas visu akceptētas «sarunu platformas» veidošanu pasaulē, tādā veidā tika dibināta ANO - kā izmisīgs sauciens pēc miera kara izmocītajā pasaulē. Cilvēki bija gatavi garām, piņķerīgām, varbūt pat ne pārāk auglīgām sarunām, uzskatot, ka pat vissliktākās sarunas tomēr ir labāka alternatīva karam.
Tas ir iemesls, kāpēc veci kareivji, kas piedzīvojuši karu un redzējuši asinis, nereti visvairāk vēlas mieru. Un jauni zaļknābji vai «rakstāmgalda ģenerāļi» ir tik gatavi karus sākt.
Manai paaudzei vēl piemīt kāda gaisotnes nojauta par karu, kas nāk no bērnībā dzirdētajām sarunām, proti, kā pieaugušie ap mums runāja par karu.
Taču būtu briesmīgi, ja katrai aiznākamajai paaudzei būtu nepieciešams savs karš, lai aptvertu, ka lietas varētu risināt arī citādi.
Tie, kas sāk karu, daudzkārt to pamato ar rūpēm par savu tautiešu interesēm. Kara briesmas cilvēkus pēc tautības vai ticības nešķiro. Arī bēgļi visi vienādi. Ātri atklājas, ka ļaunumu ne ar kādu blefu nevar aizsegt.
Es domāju, ka, palīdzot citiem, mēs paši maināmies uz labo. Tas ir paradoksāls brīnums, ka pie palīdzēšanas kaut ko saņem ne tikai saņēmējs, bet arī devējs. Vēlme un spēja iejusties citu cilvēku sāpēs paplašina mūsu skatu un dara mūs par mazāk egocentriskiem, vairāk iekļaujošiem cilvēkiem.
Te mēs nonākam pie tik svarīgā bēgļu uzņemšanas jautājuma, par ko tik daudz šķēpu tiek lauzts pēdējos mēnešos. Nenobriedusi sabiedrība domā tikai par sevi. Infantiliem cilvēkiem šķiet, ka visas pasaules pienākums ir dot kaut ko mums, taču mums gan nekas nevienam nav jādod. Savukārt nobriedušas sabiedrības zīme ir tā, ka mēs vairs egoistiski nedomājam tikai par sevi, bet redzam citus cilvēkus, kas ir tieši tādi paši kā mēs. Citi bērni šajā pasaulē ir tieši tādi paši kā mūsējie, viņiem ir tieši tikpat daudz tiesību uz mīlestību un uzmanību. Arī viņiem ir tiesības uz bērnību. Man ļoti sāp sirds par tiem daudzajiem absolūti egocentriskajiem paziņojumiem, kurus par bēgļu tēmu ir izsacījuši daži augsti stāvoši politiķi. Vai tiešām mēs joprojām esam tik egocentriski, šauri un infantili?
Jā, arī šajā jomā mēs labi redzam «citu cilvēku ļaunumu» - agresoru ļaunumu -, bet tik slikti spējam pamanīt ļaunumu, kas izriet no mūsu šaursirdības un egoisma. Tikai cauri daudziem gadiem esmu mācījies izdzīvot un saprast centrālo kristīgo patiesību - visi cilvēki šajā pasaulē ir viena Dieva radītas būtnes. Visiem cilvēkiem piemīt absolūti vienāda cilvēciskā vērtība. Jēzus saka - saule spīd pār visiem cilvēkiem vienādi - gan tiem, kas, mūsuprāt, ir labi, gan tiem, kas, mūsuprāt, ir slikti. Iedomājieties, ka vienlaicīgi visi cilvēki šajā pasaulē, no kāda skata punkta raugoties, izskatās labi, bet no kāda cita skata punkta, piemēram, kaimiņu skata punkta, - izskatās slikti...
Tāpēc man jāmācās sadzīvot un saprasties ar visiem cilvēkiem šajā pasaulē, kas, iespējams, ir viens no galvenajiem šīs dzīves uzdevumiem.