Kapitālistiskā ekonomika attīstās cikliski - tā ir sena ekonomikas ābeces patiesība. Sabiedrībā priekšstats par cikla dabu no uzplaukuma krīzē un tad atkal uzplaukumā mēdz būt vienkāršots. Īstenībā tas veidojas no dažādu ciklu kombinācijas - katrā ekonomikas sektorā ir savi, atšķirīgi cikli. Tās var būt īstermiņa tirgus konjunktūras svārstības, piemēram, modes nomaiņa apģērbu ražošanā, vai arī ilgtermiņa tehnoloģiskie «lēcieni» («garie viļņi»), kas krasi izmaina saimniecisko bāzi kādā jomā.
Rezultātā praksē ekonomikā kopumā realizējas nevis glīts, regulārs cikls, bet gan ciklu mudžeklis, kurā ekonomikas attīstības pavērsieni mēdz būt negaidīti un neprognozējami. Tas atgādina zemestrīces. Tās mēdz būt viltīgas - pēc pazemes grūdiena, kad visi jau ir nomierinājušies, var sekot pēcgrūdienu virtene.
Vai tas iespējams šobrīd? Viss Latvijā sāk izskatīties «miermīlīgi» - lats noturēts, SVF kredītus sadevis, budžets it kā sakārtots, tikai «astīte» vēl palikusi «nieka» pusmiljarda latu apjomā, eksports sāk pieaugt. Populāra kļuvusi tēze, ka sliktākais ir garām, sākam iet augšup. Bet tuvumā var būt lamatas un ļoti bīstamas.
Volstrītā - finanšu «zemestrīces» epicentrā - no piecām lielākajām investīciju bankām pērn dažu mēnešu laikā palika tikai divas, bet pasaules finanšu un nefinanšu aktīvi reālajā izteiksmē, pēc ekspertu vērtējuma, sarukuši uz pusi. Tās ir tikai primārā «grūdiena» sekas.
Vai ir pamats bažīties, ka var sekot pēcgrūdieni? Ir. Pasaulē vairs nav tādas naudas, kas nepieciešama, lai varētu apkalpot globālos parādus, kas uzkrājušies apmēram 50-70 iepriekšējos gados. Tā ir arī Latvijas problēma.
Pašreizējā Latvijas situācijā būtu jāsākas straujai ekonomiskajai izaugsmei vidējā un ilgtermiņā, t.i., ne zemāk kā 5-7% IKP pieaugumam gadā, balstītam uz adekvātu darba produktivitātes, bet mērenu darba algas pieauguma tempu, lai veidotos ieņēmumi, pietiekami gan parādu atmaksai, gan sociālajai sistēmai mūsu novecojošajai sabiedrībai. Šobrīd nav redzams šāda uzplaukumu dzinējspēks. Tas nozīmē, ka, netiekot ātri galā ar minēto finansiālās «bedres» un parādu problēmu, risks strauji pieaug. Vai ir iespējams no tā izvairīties vai mīkstināt? Turpmāk Latvijas ekonomiskajai politikai vajadzētu balstīties uz būtisku esošo iekšējo un ārējo situāciju veidojošo faktoru pārvērtēšanu.
1. Latvijai pretēji oficiālajam viedoklim nevajag steigties ar pievienošanos eirozonai. Daži globāli finanšu spekulanti nemaz neslēpj mērķi «uzvārīties» uz iespējamo eiro kritienu - kopš šāgada sākuma eiro vērtība jau sarukusi par 10% pret ASV dolāru. Nevar izslēgt tālākus tā «klupienus», ja pietiekami ātri netiks panākta ekonomiskā, sociālā un iekšpolitiskā stabilitāte virknē valstu. Tad lats, veicot saprātīgu monetāro politiku (neizslēdzot devalvāciju), mums varētu būt viena no svarīgākajām «mīkstās piezemēšanās» svirām.
2. Ir nobriedusi valsts pārvaldes sistēmas radikāla reforma, kas nav saistāma tikai ar ierēdņu un publisko institūciju skaita samazināšanu. Valsts pārvaldi nepieciešams decentralizēt vairākuma saimniecisko funkciju kontekstā, tās deleģējot pašvaldībām. Kļūst aktuāls jautājums par otrā līmeņa vēlētu pašvaldību veidošanu, pārskatot arī ienākuma pārdales mehānismus (nodokļus). Savukārt centrālajai politiskajai varai - Saeimai, Valsts prezidentam, Ministru kabinetam - jāuzņemas aktīvāka stratēģiskā loma starptautiskajā jomā un enerģiskāk jāaizstāv nacionālās intereses.
3. Uzblīdušais aktīvu burbulis nav pazudis. Tas parādu, nenokārtotu saistību, iesaldētu līdzekļu veidā turpina vilkt ģimenes, uzņēmumus, pašvaldības, visu valsti dziļāk atvarā un ir katalizators neizbēgamam ekonomikas «pēcgrūdienam», ja netiks pietiekami ātri likvidēts vai būtiski samazināts. Ir vēlreiz jāķeras pie maksātnespējas un bankrota likuma, iestrādājot mehānismus, kas ļautu vairs neeksistējošo aktīvu vērtību sanēt. Ja tas netiks izdarīts ātri un mērķtiecīgi, to paveiks nākamais krīzes vilnis.
4. Bankām arī nenāktu par ļaunu padomāt par iespējamajām sekām. Vai nebūtu drošāk atsākt aktīvāku kreditēšanas politiku, kas būtu drošākais «mīkstās piezemēšanās» līdzeklis?
Negribu sabiezināt krāsas un radīt cilvēkos satraukumu vai paniku. Tieši otrādi, aicinu uz aukstasinīgu, izsvērtu, tālejošu un enerģisku rīcību, kas balstītos uz perspektīvu, profesionālu sociāli ekonomisko analīzi, prognozēm, darbības plānošanu un šo plānu praktisku realizēšanu.