«Mēs esam kiprieši!» viņi lepni apgalvo. Nenoliedzams gan ir fakts, ka, vienā Kipras pusē esot, otru labāk nepieminēt - tik liels ir aizvainojums. Savukārt Ziemeļkipru, kurā viesojāmies mēs, par valsti atzīst vienīgi Turcija, bet salu un tās galvaspilsētu Nikosiju divās daļās dala demarkācijas jeb zaļā līnija...
Šo salu savulaik iekārojuši feniķieši un asīrieši, Maķedonijas Aleksandrs, Roma un Bizantija, arī Lielbritānija… Tādēļ joprojām šur tur var ieraudzīt Britu Karaliskajam pastam raksturīgās dzeltenās cilindrveida pastkastītes vai vienubrīd piefiksēt, ka salā transporta kustība notiek pa kreiso pusi - gluži kā Lielbritānijā. Tāpat kā trīszaru kontaktligzdas, tas ir mantojums kopš britu kolonizatoru laikiem.
Vēstures cienītāji krietnu laiku var pavadīt gan Salamisas pilsētas drupās (tā būvēta XI gadsimtā pirms mūsu ēras), gan Famagustā, kur esot dzīvojis Otello - tas pats, kuru vēlāk par savas traģēdijas prototipu izmantojis Šekspīrs. Un kur nu vēl Slēgtā jeb Mirusī pilsēta, kas līdz 1974. gadam tika dēvēta par Vidusjūras Lasvegasu. Tagad daudzstāvu namu un smalko hoteļu izsistajos logos svilpo vējš, bet pati pilsēta apjozta ar dzeloņdrāšu sētu un to kā strīdus teritoriju apsargā četru valstu armijas…
Vēl jāiegriežas Bellapaisā - romantiskā kalnu pilsētiņā Kirēnijas jeb Girnes tuvumā. Te atrodamas salas lepnākās villas, dārgākie zemes īpašumi un vēl viens apskates objekts - XIV gadsimtā celtā Bellapaisas jeb Miera abatija.
Bet pāri visam salā pašlaik valda ziedošu citrusu un mimozu aromāts - tāds, ka pat izstāstīt nav iespējams! To ieteicams izbaudīt tikai klātienē…#
Raksta autore bija Milagro Travel un Turkish Airlines viešņa