Slēpot igauņi vienmēr pratuši labāk par Latvijas un Lietuvas pārstāvjiem, taču Igaunijas futbola valstsvienības iekļūšana Eiropas čempionāta kvalifikācijas pārspēlēs daudziem ir šoks. Galu galā sporta karalis futbols no visām Baltijas valstīm tieši Igaunijā allaž bijis zemākās kvalitātes un mazāk populārs. Bet te pēkšņi igauņi «izgriež pogas» kaimiņiem latviešiem un arī somiem. Daudziem futbola līdzjutējiem visā Eiropā uz mēles ir jautājums - kā komanda, kas savā pirmajā EČ kvalifikācijas ciklā 1994./1995. gadā palika bez punktiem un ar vārtu attiecību -28, pārdesmit gados no neglītā pīlēna pārvērtās par gulbim krietni līdzīgāku?
Priekā daudz nedomā
Tiešraidē noskatoties Slovēnijas 1:0 uzvaru pār Serbiju, kas garantēja igauņiem iekļūšanu pārspēlēs, Igaunijas pussargs Martins Vunks burtiski staroja. «Tagad es zinu, kā ir justies laimīgam. Skatīties spēles Slovēnijā otro puslaiku bija vēl saspringtāk un grūtāk nekā pašiem spēlēt.»
Prieki Tallinā un visā valstī ir tik lieli, ka par panākuma iemesliem nav bijis laika aizdomāties. Tas arī saprotams. Kopš Latvijas izlases panākuma 2004. gada kvalifikācijā un iekļūšanas Eiropas finālturnīrā pagājuši jau astoņi gadi, bet vēl aizvien parādās jaunas versijas par panākumu veicinošajiem faktoriem.
Iztaujājot Igaunijas futbolu zinošus cilvēkus, kā varētu skaidrot viņu izlases panākumu, visi vienbalsīgi teic - ar spēcīgu komandas garu. Nezinu nevienu ierīci, ar ko to varētu izmērīt, tāpēc prasīju pēc ticamākiem argumentiem. Pirmkārt, vadošie futbolisti savos ārzemju klubos spēlē, nevis sēž uz beņķa. Otrkārt, komandā ir labs balanss starp jaunajiem un vecajiem, pieredzi un azartu, nosvērtību un enerģiskumu. Treškārt, izvēlētā taktika dod vēlamo rezultātu. Ir arī virkne citu faktoru, kuriem summējoties panākums šķiet likumsakarīgs. Lūk, daži no tiem. Iepriekšējo ārzemnieku treneru dažādās futbola filozofijas likušas futbolistiem būt daudzpusīgākiem. Komandā visi runā vienā - valsts valodā, kas, iespējams, stiprina etnisko identitāti un atbildību par valstsvienības spēles kvalitāti.
Protams, neizpalika arī veiksmes faktors. Igaunijas otro vietu grupā vēl grūtāk saprotamu padara fakts, ka šā gada vasarā viņi ar 0:2 viesos zaudēja grupas pastarītei Fēru salām, bet arī ar to bija pietiekami. Diskusijas par to, ka Igaunija pārspēlēm kvalificējusies ar mazāko punktu skaitu un visvairāk ielaistajiem vārtiem, tagad ir otršķirīga tēma - viņi tur ir iekļuvuši.
Bēg prom neatskatīdamies
Igaunijas izlases rindās pēdējā kopā sanākšanā bija tikai viens futbolists, kas ikdienā maizi pelna dzimtenē. Un arī tas pats netika iekļauts pat spēles pieteikumā. Neviens Igaunijā pat necenšas noliegt vai apstrīdēt, ka viņu čempionāts ir vājāks par Latvijas un Lietuvas. Arī mūsu pašu Aleksandrs Čekulajevs, kas šogad Igaunijas čempionātā uzstādījis jaunu līgas rekordu, 31 mačā gūstot 44 vārtus, Dienai atzīst, ka mūsu ziemeļu kaimiņu vietējais čempionāts ir zemāka līmeņa nekā Latvijā. «Uz līderu spēlēm laikam reizēm sanāk ap tūkstoti skatītāju, uz citām ap divsimt.» Lai arī no kuras puses meistarlīgu vērtētu, «ož» pēc amatierisma.
Nevarētu gan teikt, ka Igaunijas izlases futbolisti spēlētu spēcīgos čempionātos un klubos. Visbiežāk tie ir Skandināvijas klubi, populāras darbavietas ir arī Krievijas un Ukrainas komandas. Ir divi Nīderlandes čempionātā spēlējoši centra aizsargi, bet tas arī viss.
Paskatoties izlases spēlētāju dosjē, skaidri redzama tendence izrauties prom no Igaunijas futbola šaurumiem pēc iespējas ātrāk. Šķiet, ka spēlētājiem pat vienalga, kur spēlēt, ka tik ārpus Igaunijas. Netiek smādētas iespējas pārcelties arī uz Skandināvijas valstu zemākajām līgām. Kā pastāstīja Postimees korespondents Madiss Kalvets, futbolisti no Igaunijas pārceļas uzreiz pēc pirmā ārzemju piedāvājuma. Klubi arī Igaunijā nemēdz steigties ar savu līderu pārdošanu, taču neliek arī šķēršļus transfēra izsniegšanai. Pat otrādi - atbalsta tos, ar retiem gadījumiem darījumu pārliekot līdz sezonas beigām. Pēdējo gadu ienesīgākais darījums ir izlases līdera Konstantīna Vasiļjeva pārcelšanās no Levadia uz Slovēnijas Nafta par 1 miljonu eiro.
Savs labums Igaunijas izlases futbolistiem ticis arī no iepriekšējiem valstsvienības treneriem. No 2000. līdz 2007. gadam Igaunijas izlasi vadīja divi holandieši: Arno Peiperss un Jelle Gūss. Līdzīgi kā savulaik Gerijs Džonsons «nokārtoja» Latvijas valstsvienības līderu Mariana Pahara un Igora Stepanova atrādīšanos Anglijā, arī abi holandieši igauņiem atvēruši durvis uz Nīderlandi. Tāpat kā dānis Vigo Jensens (vadīja izlasi 2007. gadā) - uz Skandināviju. Tiesa, arī Igaunijas Futbola asociācijas (EJL) prezidents Aivars Pohlaks ir vīrs ar labiem sakariem. Runā, ka viņš palīdzējis ārzemēs atrast darbu teju vai pusei Igaunijas izlases spēlētāju. Nīderlandes Vitesse - ne tikai palīdzējis, bet teju vienpersoniski iekārtojis. Pohlaks ir vīrs ar plašiem sakariem, draugos ar krievu miljardieri un Londonas Chelsea īpašnieku Romānu Abramoviču, kuru pat bija pierunājis iegādāties Nīderlandes klubu NEC, taču UEFA bija pret to, ka Abramovičs ir divu klubu īpašnieks.
Starp citu, gandrīz ar matemātisku precizitāti var apgalvot - jo agrāk no Igaunijas aizbrauc futbolists, jo augstāku līmeni viņš sasniedz profesionālajā futbolā. Vienīgais izņēmums, šķiet, ir veterāns Raio Pīroja, kas Igaunijā spēlēja līdz 26 gadu vecumam. Pārējās igauņu zvaigznes aizbrauc vecumā līdz 23 gadiem.
Lāga zellis Tarmo Rītli
Igaunijas izlases galvenais treneris ir pašmāju Tarmo Rītli. Madiss Kalvets, lūgts raksturot valstsvienības vadītāju, apmulst un saka: «Vienkārši lāga zellis.» Rītli neesot taktikas vai futbola guru, šajos aspektos Igaunijā esot arī gudrāki speciālisti, taču Rītli ir visu mīlulis. «Viņš mīl jokot, spēlētāji par viņu ir sajūsmā, žurnālisti atvērtāku un godīgāku intervējamo nevar iedomāties, līdzjutēji viņam uzticas bez mēra… Viņš ir ne tik daudz autoritatīvs kā harismātisks treneris, kas veido izcilu atmosfēru komandā un ap to.»
57 gadus vecais speciālists ir visu laiku veiksmīgākais treneris Igaunijas valstsvienībā, bet ne šajā atlases ciklā. Rītli vadīja izlasi laika posmā no 1999. līdz 2000. gadam. Toreiz viņa vadībā Igaunija desmit spēlēs izcīnīja sešas uzvaras, un 60% uzvaru koeficients ir visu laiku augstākais, kāds bijis Igaunijas trenerim. Kopš 2008. gadā Rītli atgriezās pie Igaunijas izlases stūres, viņa rēķinā 47 spēlēs 12 uzvaras, 13 neizšķirti un 22 zaudējumi jeb 25,5% uzvaru koeficients.
Mēģināju noskaidrot, kāpēc Rītli pēc vairāk nekā veiksmīgā pirmā piegājiena pie izlases vadīšanas neturpināja darbu valstsvienībā. Madiss Kalvets smejas. «Neviens to nesaprot. Toreiz atlaida īslandieti Teituru Tordarsonu, un Rītli tika iecelts par pagaidu aizstājēju līdz nākamajam atlases ciklam. Neviens tobrīd neskatījās, cik veiksmīgi Rītli strādāja, visiem vienkārši bija galvā - vajag labu ārzemnieku.» Pēc astoņus gadus ilgās ārzemnieku ēras EJL mainīja kursu, ļaujot izlasi vadīt vietējam speciālistam, un Rītli, sagaidījis savu lielo iespēju, to izmantoja par visiem simts.