Jāsāk ar to, ka šī ir neatkarības atgūšanas 20. gadskārta. Vajadzētu atcerēties, ka pēc padomju okupācijas jūsu sabiedrībai liels izaicinājums bija ne tikai atgūt neatkarību, bet arī būt brīvai nācijai, radīt konkurētspējīgu tirgus ekonomiku. Tāda veida transformācija ir tik smaga, ka to grūti pat aptvert.
Tomēr Latvija ir bijusi apņēmības pilna un ļoti labi sevi parādījusi, izveidojot labi funkcionējošu tirgus ekonomiku. Taču kā jaunu tirgus ekonomiku finanšu krīze jūs skāra vairāk.
Esat pielikuši lielas pūles, lai īstenotu reformas un budžeta konsolidāciju, kas gan vēl nav pabeigta, un ceļš vēl nav galā. Tas varētu būt veids, kā Latvijai atkal mainīt virzienu. Apskatot izaugsmes rādītājus, redzam, ka tie atkal ir pozitīvi.
Ir sajūta, ka igauņiem, kam bija līdzīgas izejas pozīcijas, klājas labāk. Kā skaidrojat šo atšķirību?
Ir ļoti grūti apstrīdēt šādu sajūtu. Viens faktors bija augtie inflācijas rādītāji. Tas ļoti kaitē ekonomikas ilgtspējai. Jums arī pārsprāga aktīvu burbulis, to esam redzējuši arī citās valstīs, arī Zviedrijā. Tas izraisa kritumu, vajadzīgs ilgs laiks, lai atkoptos.
Svarīgi, kāda veida konkurētspējīgi ražošanas un pakalpojumu sektori valstī ir. Šī lielā mērā bija finanšu krīze, Zviedrijā tā kļuva arī par ražošanas krīzi. Taču citas ekonomikas daļas netika tā ietekmētas. Tas atspoguļo, kāda veida proporcijas ir ekonomikas iekšienē starp dažādiem sektoriem.
Kā komentēsiet Latvijā cirkulējošo uzskatu, ka izglābām zviedru bankas?
Pirmām kārtām zviedru banku klātbūtne ir ilgtermiņa apņemšanās. Krīzes laikā tās parādīja, ka ir uz ilgu palikšanu. Tiesa, centieni stabilizēt Latvijas ekonomiku nāca par labu pašiem latviešiem, taču arī palīdzēja mazināt finanšu krīzes iespaidu un, domājams, arī tās ietekmi uz zviedru bankām.
Ļoti svarīga bija pakete, ko izveidoja SVF un Ziemeļvalstis. Ļoti nozīmīgi bija valdības un parlamenta centieni, kas gan apgrūtināja Latvijas iedzīvotājus. Ceru, ka ir sajūta: izaugsme atgriežas, un Latvijas ekonomika tiek pārkārtota. Lai cilvēki jūt, ka centieni gan bija sāpīgi, taču rodas kaut kas labāks.
Zviedru žurnāliste Birgita Forsberga grāmatā par Swedbank kļūdām Latvijā - pārlieku ekspansīvu politiku - runā pilnīgi pretēji jūsu ārlietu ministram, kurš teicis, ka zviedru naudas lielā klātbūtne ir palīdzējusi Latvijai izkļūt no krīzes. Kāda ir zviedru banku daļa mūsu pašreizējās nelaimēs?
Lai gan esmu Zviedrijas premjers, neesmu baņķieris, un, kā viņi ir uztvēruši šo tirgu, būtu jāatbild bankām. Mums, politiķiem, viņi saka, ka viņi Latvijai ir uzticīgi uz ilgu laiku un ka viņu garantiju sistēma ir attiecināta arī uz Baltijas valstīm, lai šīs bankas spētu šeit palikt. Citviet redzam, ka finanšu institūcijas krīzes laikā pamet dažādas valstis.
Tas, ko mēģināja pateikt ārlietu ministrs: pat ja esam piedzīvojuši grūtus laikus, Zviedrija aizvien ir lielākais investors Latvijā, un tā ir ticības izrādīšana Latvijas ekonomikai. Tāpēc ir piemēroti teikt, ka šī zviedru interese ir uz labu, ja līdz ar to nāk investīcijas un darbvietas.
Kā vērtējat Eiropas kolēģu izteicienus par multikulturālismu, ka tas ir cietis neveiksmi?
Nedomāju, ka viņi tā to ir gribējuši teikt. Es aizstāvu Zviedrijas ideju: mēs esam atvērta sabiedrība ar liberālu migrācijas un patvēruma meklēšanas politiku, bet tai jābūt zināmā kārtībā un attiecināmai uz katru individuālo gadījumu saskaņā ar starptautiskajām saistībām, ko Zviedrija uzņēmusies.
Pamatā mūsu sajūta ir, ka multikulturāla, multietniska sabiedrība, kāda ir Zviedrijā, ir ļoti interesanta. Pie mums ir pārstāvētas visas lielākās pasaules reliģijas. Esam iemācījušies dzīvot blakus savstarpējā sapratnē un cieņā.
Esam sapratuši, ka jādomā, kā šos cilvēkus, kuri nākuši no kultūras un izglītības sistēmas ziņā tik atšķirīgām valstīm, integrēt darba tirgū un kā viņiem iemācīt zviedru valodu. Laikaposmā kopš 70. gadiem neesam izdarījuši visu iespējamo. Tagad būtu jāmaina politika, integrācijas sākumposmā palīdzot dabūt darbu, nodrošinot izglītības iespējas.
Taču multikulturāla un multietniska Zviedrija nekādā ziņā nav nepareiza ideja. Zviedrijā ir cilvēki, kas tā saka, bet viņiem nav taisnība. Protams, ir jāmaina tās politikas daļas, kas darbojas nepietiekami.
Piemēram?
Kad 2006. gadā nācām pie varas, spēkā bija likums, kas patvēruma meklētājam neļāva strādāt algotu darbu, un tas tā varēja būt gadiem ilgi, padarot šos cilvēkus atkarīgus no pabalstiem. Esam to mainījuši, dodot iespēju meklēt darbu un strādāt no sākta gala, tas uzlabo arī integrāciju.
Vai imigranti valodas, kultūras, vērtību ziņā integrējas zviedru dzīves stilā?
Lielākā daļa. Lai gan es neteiktu, ka tas noteikti ir zviedru dzīves stils. Cilvēki var izvēlēties arī ko atšķirīgu. Integrācija ir plašākā vērtību komplektā - demokrātijā un indivīda tiesībās izdarīt patstāvīgas izvēles.
Zviedrijā ir pārstāvēti dažādi pasaules reģioni. Cilvēki nāk no dažādām kultūrām, no visas pasaules. Pamatā tas ir bijis par labu zviedru sabiedrībai, kaut arī dažviet mums ir problēmas. Taču tam vairāk ir sakars ar patvēruma meklēšanu un nespēju atrast darbu, jo tiem, kas nāk no citām valstīm, rodas sociālā nošķirtība. Tā vairāk ir sistēmas kļūda, nevis nepareizie cilvēki. Daudzi saka, ka vainojami cilvēki, taču domāju, ka vaina meklējama politikā.
Kā ar milzīgajām kultūras atšķirībām, uz ko norāda Sarkozī un Merkele, sakot, ka multikulturālisms ir bankrotējis?
Vaļsirdīgi jāatzīst, ka starp dažiem, kas ierodas, un zviedru sabiedrību tiešām ir liela plaisa. Piemēram, mums ir lielas grupas, kas nāk no Afganistānas un Somālijas. Lielai daļai nav vispār nekādas izglītības. Ierasties tādā augsti attīstītā valstī kā Zviedrija viņiem, protams, ir liels izaicinājums. Mēs cenšamies viņus izglītot, lai viņi varētu ienākt darba tirgū.
Nedomāju, ka valstī vajadzētu būt vienai kultūrai. Sabiedrībai noteikti var atmaksāties, ka cilvēki ir atšķirīgi un esam toleranti cits pret citu. Pirmais princips - «darbu vispirms», lai viņi nostājas uz savām kājām. Viņiem, protams, ir jārespektē mūsu sabiedrība un demokrātija. Gandrīz visi tā arī dara. Ir tikai maza daļiņa, kas neaizstāv demokrātijas ideju un brīvību.
Vai vāciešiem jāmācās zviedru pieeja imigrantiem?
Zviedrija ir piemērs daudzās jomās, bet viena, ar kuru neesam apmierināti, ir integrācija. Bezdarbs un sociālā nošķirtība ir pārāk plaši. Tas vairāk ir saistīts ar nepareizu politiku, nevis cilvēkiem ar nepareizām idejām. Mēs to mainām un arī atveram Zviedriju - kopš 2008. gada ieviešam taisnīgas nodarbinātības kustību. Tagad varat ierasties Zviedrijā ar pamatojumu - meklēju darbu. Pat ja neesat no ES. Darba meklētājiem tās ir papildu durvis, pa kurām ieiet Zviedrijā. Cilvēki ierodas no Indijas un citām pasaules daļām, meklē darbu, strādā un vairo bagātību un labklājību Zviedrijā.
Vai aicināt kādu īpašu profesiju cilvēkus?
Nē. Esam to redzējuši dažās attīstītajās valstīs, kas aicina tikai ļoti prasmīgus un augsti izglītotus cilvēkus. Mēs sakām: gaidīts ir ikviens, kuram ir darba piedāvājums un kuram maksā algu zināmā līmenī.
Tātad darbs vispirms.
Tieši tā. Ja jums ir darbs, mēs nesakām, ka tam jābūt saistītam ar augstām prasmēm.
Vai Zviedrija, kas asociējas ar vārdu «neitrāls», tagad maina savu attieksmi?
Esam mainījuši šo pieeju. Mēs gan esam ārpus militārām aliansēm, piemēram, NATO, taču mūsu drošības kvalitāte šodien ir balstīta uz pieņēmumu, ka veidojam savu drošību kopā ar citiem. Tāda ir arī ES ideja, kas atspoguļojas Lisabonas līgumā. Tādēļ Zviedrija sadarbībā ar kaimiņvalstīm mūsdienās ir vairāk iesaistīta drošības paaugstināšanā. Tādēļ mēs esam arī Afganistānā. Visa pasaule ir mainījusies. Viens no blokiem (Varšavas pakts) ir beidzis pastāvēt, otrs (NATO) - pārveidojies.
Vai zviedru aktivitāte Latvijai nozīmēs vairāk investīciju ne tikai banku sektorā, bet arī ražošanā?
Jo lielāka stabilitāte un izaugsme būs Latvijā, jo interesantāka tā būs investoriem. Mums jau tagad ir lielas intereses šeit, piemēram, finanšu un telekomunikāciju sektorā. Katru dienu ir prāmju satiksme ar Stokholmu, daudz tūristu brauc uz Rīgu. Lielas perspektīvas ir mežrūpniecības, biomasas un atjaunojamās enerģijas jomā. Zviedru investīcijām Latvija ir arī sava veida vārti uz Krieviju un Āziju. Interese investēt Latvijā pieaugs.
No nesen publicētajiem zviedru materiāliem skaidrs, ka jau ap 1989. gadu zviedriem šeit bija intereses. Kāpēc tās netika īstenotas toreiz - pirms 20 gadiem?
Esmu uzaicinājis premjeru Dombrovski uz Zviedriju augusta vidū, kad mēs Stokholmas centrā atzīmējam tā dēvēto Pirmdienu tikšanos divdesmitgadi. Arī mēs Zviedrijā tolaik «atmodāmies», ka mums ir tādas kaimiņvalstis, kuras sauc Igaunija, Latvija un Lietuva. Gāju skolā, kur mācīja, ka tā ir Padomju Savienība. Tad mēs uzzinājām arī par savu vēsturi, saviem kaimiņiem. Šai atmodai sekoja daudzi centieni iesaistīties tirdzniecībā un dažāda veida sadarbībā ar Latviju. Tā ir gājusi plašumā. Finanšu krīzes laikā redzējām kritumu. Ceru, ka atkal redzēsim pieaugumu un arī Latvijā būs labāki laiki.
Vai visās jomās?
Neapšaubāmi. Teicu runu Rīgas Ekonomikas augstskolā, kas ir saistīta ar pareiziem centieniem investēt augsta līmeņa izglītībā. Tas ir drošs veids, kā panākt valsts attīstību.
Krievijai ir liela ietekme uz Baltijas enerģētiku. Kā mums - Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm - kopā vajadzētu rīkoties?
Saprotu šo sajūtu - būt atkarīgiem no Krievijas piegādēm. Jo vairāk integrēsim ES enerģētisko tīklu, jo vairāk iegūsit pārliecību, ka neesat atkarīgi no viena piegādāja. Un, jo vairāk atvērsit tirgu atjaunojamajai enerģijai, jo mazāk būsit atkarīgi no fosilā kurināmā. Pusi Latvijas klāj meži, jums ir ļoti labs pamats ieviest vairāk atjaunojamās enerģijas. Jo labāka būs efektivitāte, vairāk atjaunojamās enerģijas un arī savienojumi ar mūsu elektrības tīklu, jo neatkarīgāki jutīsities.