Jānis Reinis – cilvēks it kā ar diviem vārdiem. Kaut kas ļoti zēnisks, trausls, sargājams viņa sejā palika pat līdz mūža 55 gadiem, kad kaulainā sadomāja pielikt punktu. Lai arī ir taisnība teātra zinātniecei Ievai Strukai – Jānī Reinī iemājoja ne tikai "galējs maigums", bet arī "vīrišķība". Kopā, vienā cilvēkā. (Diena, 30. augusts.) Pārāk skumji iztēloties, kādas tik lomas ar šādiem trumpjiem rokās aktieris būtu varējis spēlēt. Viņš bija vienādi stiprs gan kā liriķis, gan kā grotesks raksturotājs. Taču visvairāk teātrī pietrūka tieši pusmūža Jāņa Reiņa intonāciju, kuras viņš būtu varējis ievibrēt tieši kā aktieris un cilvēks savā laikā. Šķirstot žurnāla Teātra Vēstnesis kaudzes apmēram piecu gadu garumā kopš 2010. gada, kad Jānim Reinim nācās pamest Nacionālo teātri, par viņu izdodas atrast tikai vienu skopu rindiņu kādā ne pārāk labā izrādē. Fakts, ka Latvijas teātra profesionālajā dzīvē Jāņa Reiņa ir bijis tik maz, liekas netaisnīgs likteņa pārpratums. Bet vainīgo nav. Ir cilvēka dēmoni un vājums tikt ar tiem galā. Ne viņš pirmais aktieru ciltī, kurš ar savu dzīvi licis vaicāt, no kā īsti nāk talants – no Dieva vai… 2008. gadā smalkjūtīgais režisors Edmunds Freibergs Jānim Reinim uzdāvināja skaistu dāvanu – tēvoča Vaņas lomu.
Kad vaicāju Rīgas Kino muzejā bildes no filmām, kurās Jānis Reinis spēlējis, un tādu ir diezgan daudz (Viktorija, Zītaru dzimta, Mērnieku laiki, Rīgas sargi, Baiga vasara, Golfa straume zem ledus kalna u. c.), ņemot vērā, cik vispār skopas ir latviešu aktieru filmēšanās iespējas, krājuma glabātāja no sākuma īsti nesaprot, kādai vajadzībai tik steidzīgi lūdzu viņai foto no ne tās populārākās filmas Viktorija, taču fotogrāfijas godprātīgi drīzumā atsūta. Pēc brīža atnāk elektroniska neviltota nopūta: "Tikai tagad sapratu. Reinītis…" Cilvēki šo aktieri mīlēja un mīl joprojām, lai arī pēdējos gados nopietnas lomas Jānim Reinim bija skaitītas. Viena no tām – Ķencis Viestura Kairiša Mērnieku laiku iestudējumā Nacionālajā teātrī. Normunds Naumanis par Ķenci rakstīja: "Piemēram, Ķencis (Jāņa Reiņa virtuozā personīgi iekopto/ štampīgo "sirsnīgo intonāciju" apvērsumā) – tas no komiska personāža pārtop groteskā, taču ļoti seriozā vīriņā, kura "apčakarēšanas teorijas" robežojas ar tik fanātisku naivitāti, ka no tādas mati ceļas stāvus: nedod dies, sastapt šādu nekaunīgas sirsnības iemiesojumu savā ceļā (Diena, 21.09.2007.). Par šo lomu aktieris tika izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai kā "labākais otrā plāna" aktieris.
Šajās dienās iznāca ar vairākiem tuviem cilvēkiem parunāties par Jāni Reini. Viens atcerējās Alfrēda Jaunušana kursa diplomdarba izrādi No saldenās pudeles, kurā students Jānis Reinis uzspridzināja zāli ar savu Taukšķi: "Es saucu Taukšķim skaļā balsī bravo. Toreiz jau tā vēl neviens nedarīja. Viņš bija absolūti organisks." Kāds cits piebilda: "Man ļoti patīk viņa balss…"
Atvadīšanās no Jāņa Reiņa 3. septembrī plkst. 10–11 krematorijas Lielajā zālē. Pēc tam aktieri guldīs Ilūkstes kapos.