Kritiķi kā maksātāju šķira

Aptaujājot teātra pasaules paziņas citviet, konstatēju, ka tā NAV nekāda tur īpašā attieksme pret mazattīstītām un mazzināmām Eiropas valstiņām (lasi: Latvijas) un to rakstošajiem kritiķiem. Tieši tāpat teātri rīkojas ar pašu – vācu, franču, u.t.t. - aprakstniekiem. Gribi redzēt izrādi - jāpērk biļetīte.Jāpaskaidro, ka cenas šīm "preses biļetēm" tik tiešām ir simboliskas – nudien daži eiro, vismaz piecas-septiņas reizes lētākas nekā "ierindas skatītājam". Tā ka šādā situācijā nav ne mazākā iemesla apvainoties (jau redzu dažu kritiķu niknumā sasārtušās sejas Latvijā, ja viņām paziņotu, ka jānopērk ieejas biļete par 50 santīmiem).Tā kā es jau pirms gada biju saskāries ar akreditācijas kartes simbolisko cenu (10 eiro) par tiesībām nedēļu šiverēties pa Venēcijas biennāles teritoriju, tad mani šāds jauninājums – ka arī žurnālistam/kritiķim ir drusciņ jāsamaksā par mākslas baudīšanu – neliekas nekas privāti un profesionāli aizskarošs.Pirmkārt, tādēļ, ka pasākumu (festivālu, pirmizrāžu u.c.) rīkotāji šādā veidā organizē apmeklētāju plūsmu – kritiķi savas personālās biļetes drīkst nopirkt tikai izrādes dienā - tas, starp citu, kaut drusku vairāk garantē to, ka kritiķis uz izrādi tiešām ir ieradies.Otrkārt, ļoti bieži taču šādi pasākumi – premjeras vai slavenu teātru viesizrādes - ir tik kupli apmeklēti, ka gluži vienkārši visiem skatīties gribētājiem pat pie labākās gribas nav iespēju nodrošināt vietu zālē (un kritiķi taču nesēdēs kaut kur "uz lustras" skatītāju zāles beigu rindās! – arī šai ziņā Latvijas teātru mazā kopiena zina, kurš kritiķis slikti redz, dzird, kuras personas labāk nesēdināt kopā vai kā citādi…). Kannu kinofestivālā, piemēram, kritiķu un žurnālistu "segregācija" (kartes ar īpašo krāsu, kas norāda, cik svarīga persona un kādai kinoprofesionāļu kategorijai piederīga esi) ir pat pazemojoši strikta, bet neko – visi cieš un neburkšķ.Visbeidzot, ir arī kāds, teiksim tā, iracionāls jeb subjektīvs faktors, kura dēļ ideja par to, ka teātriem nebūt nav jānodrošina kritiķiem brīva sēdvieta zālē, lai pēc tam, piemēram, visi teātrī plēstu matus par iznīcinošu recenziju. Varat vien iedomāties, kas ir šī "subjektīvisma" cēloņi mūsu šaurajā kultūras aplociņā… Protams, var jau aizmuldēties arī tiktāl, ka "brīvbiļete" – tas ir pirmais solis korupcijas virzienā. Tā sakot – uzpērkam kritiķus ar biļetām un aicinājumu uz ballīti ar aktieriem!Tomēr man gribētos vairāk racionālā – un , ziniet, ir zināma taisnība, ka ielūgums uz pirmizrādi ir… jānopelna ar darbu. Piemēram, prestižas grāmatu izdevniecības izsūta brīveksemplārus tiem recenzentiem, kurus uzskata par profesionāliem un savā ziņā tas ir kritiķa darba atzinības/novērtējuma žests. Kāda problēma tad būtu mūsu teātru administrācijām "saranžēt" arī Latvijas kritiķus pēc to nopelniem?Galu galā, teātra vadība taču ir tiesīga izlemt, kurus cilvēkus un kāpēc tā ielūdz uz izrādi par velti, bet kuriem liek samaksāt mazu naudiņu.Jo kritiķa darba "aprakstā" nekad nav bijis teikts, ka viņu visur gaidīs atplestām rokām un "na haļavu".