Tak es neesmu cienījamais politologs Ījabs, kurš profesionāli trenēts izstrādāt scenāriju attīstības plānus tai vai citai kāda Latvijas politiķa vai – kā šoreiz – intelektuālās domas jeb viedokļu līdera atklātajai vēstulei/aicinājumam, tāpēc dažādu reiz tautā mīlētu, pat dievinātu komponistu vai dziesminieku ideju pērles uztveru kā ekscentrisku radošo izpausmi – ne vairāk, bet arī ne mazāk.
Ja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pirmās protesta rokoperas Ei, jūs tur autoram, gadiem ritot, sagribējies arī "brīvajā Latvijā" redzēt stiprus valdniekus (falsificētās vēlēšanās pie varas nonākušos Lukašenko/Putina tipa saimniekus, kas nekaunīgi slauc savas dzimtenes dabas resursus, izpārdod tos "Rietumiem", peļņu dalot ar sev pietuvināto loku un tautas masu turot stingrā informācijas kontrolē un bailēs, kā jau XXI gadsimta vergiem pienākas), iespējams, komponists ar asprātīgu domas virāžu mums signalizē pavisam ko citu – cik labi būtu, ja arī Latvijas valdība beidzot beigtu klanīties visādu "briseļu" priekšā, kā rātniem pirmziemniekiem izpildot dažādus "normatīvos aktus", lai Eiropas Savienībā mēs būtu kapitālistiskā darba pirmrindnieki, lai ko tas tautai maksātu. Varbūt tāds ir Imanta Kalniņa idejas paradokss – būsim beidzot saimnieki paši sev, nospļausimies uz kaimiņiem, neļausim diktēt noteikumus "no ārpuses"? Vispār šādu domāšanas stilu pazīst jau kopš Tomasa Mora laikiem, un vārds tam ir Utopija. Ja vien mēs masveida hipnozes seansā nespēsim sev iegalvot, ka nedzīvojam XXI gadsimtā, kur pasaule ir globāls ciemats, kur visi ar visiem ir saistīti.
Cita skaņraža – Kaspara Dimitera – dvēseles un ticības meklējumu ceļš no pareizticīgo pakļaušanās un pazemības idejas (par dziesminieka ilgajiem citu garīgumu meklējumu posmiem ij nerunāšu) izvedis saulītē ar "tautas varas"vārdiem uz lūpām. Ak, ja vien dedzīgais revolucionārs detalizētāk paskaidrotu, kas tad Latvijā ir tā «īstā» tauta, kurai beidzot laiks varu ņemt rokās. Jo tagad skaidrs tik vien, ka tie, kas "pie varas" ir pašreiz, nav īstā tauta. Kura tad ir? Tā, kuru ar viedas rokas kustību iezīmēs Kaspars – ejiet, avis, kur es jums rādu, un jūs tapsit laimīgi?
Man šķiet, ka latviešiem beidzot ir jāatgādina pāris fundamentālu patiesību, ka ne jau tautai ir jāciena vara, bet gan varai – tauta. Jāsaprot, ka likumpaklausība ir garants pilsoņu drošībai, lai kurā "tautas" vai "varas" pusē tie atrastos. Ka godīgiem nodokļu maksātājiem ir tiesības prasīt atskaiti, kā un kur tiek tērēta viņu nauda, – no tiem, kas likumīgi ir mūsu pilnvaroti ar šiem līdzekļiem rīkoties. Nevis kā tas notiek Rīgas domē, kur "biedru grupa" atļaujas dažus miljonus apgrozīt savu draugu valūtas maiņas punktos. Ik mirkli "vienkāršajiem cilvēkiem" jāatgādina, kas ir cilvēktiesības, kas – pilsoņa tiesības un pienākumi un kādēļ par tām un tiem ir jācīnās bez apstājas.
Visbeidzot – ar ko moderna pilsoniskā sabiedrība atšķiras no harismātisku diktatoru uzraudzītas Utopijas vai "tautas varas", kuras augstākā brīvības izpausme ir dirst Ziemas (vai Rundāles) pils kumodēs un laupīt salaupīto. Pat ja muzikālie tribūni, šie jaunlaiku revolucionāri, savās pilnmēness nakšu fantāzijās aicina tieši uz to – esošās varas nomaiņu un utopisku neprāta režīmu ieviešanu Latvijā.