Starp ierosinājumu autoriem diemžēl nemanīju nevienu kultūras nozares aizstāvi. Izņēmums ir Saeimas deputāte Ina Druviete un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Andris Teikmanis, kas NAP2020 melnraksta sakarā ir nākuši klajā ar komentāriem. Arī valsts aģentūras Kultūras informācijas sistēmas direktors Armands Magone rosina šo un to kultūras jomā, proti, NAP2020 ietvaros izmantot jau esošās viņa vadītās aģentūras izstrādes. Neapšaubāmi, ikviens cenšas peldēt labi zināmos ūdeņos, necenšoties laivot svešā ezerā, un Kultūras informācijas sistēmu vadītāja sabiedriskā aktivitāte ir visnotaļ racionāla.
Bet kā būs ar teātri, literatūru, mākslu, kino, mūziku, tautas un amatiermākslas nozarēm? Vai šo jomu pārstāvjus skāris visai izplatītais laika trūkums, nedod dievs, slinkums vai neziņa par šī dokumenta eksistenci? Iespējams, viņi gaida jūliju un augustu, kad norisināsies NAP2020 nākamā sabiedriskā apspriešana. Labi, ja tā. Ļaunāk, ja intelektuāļi būtu aizmirsuši savu sargsuņa lomu – skatīties valsts garajai rokai uz pirkstiem un nikni riet.
Uzmetot ašu skatu NAP2020 melnrakstam un, pārskatot rīcības virziena „Dabas un kultūras kapitāla efektīva apsaimniekošana” saturu, redzams, ka rīcības virziena ietvaros veicamo uzdevumu starpā ir tikai pāris, kas saistīti ar kultūras jomu: (1) mērķorientētu tūrisma produktu veidošana, izmantojot dabas un kultūrvēstures mantojumu un klimata priekšrocības, un (2) „saglabāt izcilas nacionālās kultūras vērtības un unikālas reģionālās vērtības kā identitātes un konkurētspējas virzītāju un kurām ir potenciāls kļūt par kultūras tūrisma galamērķi”. Nav neviena vārda par jaunu, unikālu vērtību radīšanu. Ko nu?
Iespējams kā radošu var minēt NAP vadības uzsaukumu potenciālajiem komentētājiem dokumenta sākumā, citēju: „Kādas ir melnrakstā paredzamo uzdevumu īstenošanas izmaksas, neaizmirstot radošus un efektīvus, bet lētus risinājumus!” Lieki piebilst, par naivumu viņu vecumā un, ka skopais mēdz maksāt divreiz.