maija). "Teātris izrādīja pretimnākšanu un tagad cīnās. Tas nav rimeiks, tā būs jauna izrāde," autors uzsver.Jubilejas koncertu ciklā īpaši nozīmīgs un gaidīts viņam būs koncerts Lielajā ģildē 18. maijā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un kori Latvija. Tajā tiks pirmatskaņots Zigmara Liepiņa pirmais vijoļkoncerts. Soliste būs Paula Šūmane, diriģēs komponista dēls – Jānis Liepiņš juniors.Lai nu ko, bet vijoļkoncertu nu gan no tevis negaidīju!Es vispār instrumentālu mūziku līdz šim nebiju rakstījis, tikai sīkumus. Sāksim ar to, ka mans tēvs bija vijolnieks. Viņš bija vijoles skolotājs Liepājas Mūzikas vidusskolā, vadīja nodaļu bērnu mūzikas skolā un spēlēja Liepājas simfoniskajā orķestrī. Vijole ir mans otrais tuvākais instruments visā mūžā.Pats arī esi čīgājis?Nē. Jo vijoles mācīšanās iesākums ir diezgan briesmīgs, šausmīgi ņerkstošā skaņa jebkuru var padarīt traku. Es to labi atceros, jo tēvs mājās papildus mācīja skolniekus, kuri netika galā. Tā šausmīgā skrāpēšana mājās skanēja visu laiku. Tēvs mājās daudz spēlēja un ņēma mani līdzi uz orķestra koncertiem vecajā estrādē. Tur mēs, sīkie, «dzīvojām» pirmajā rindā pie diriģenta kājām.Kā tu, dziesminieks, jūties, rakstot mūziku bez vārdiem?Vijole ir dziedošs instruments, tā ir balss. Čells līdzīgi, tikai – vīrieša balss. Rakstīju ar gandarījumu, taču noteikti nesaukšu šo notikumu par pasaules pirmatskaņojumu. Man riebjas provinciālā lecība: tepat kūtspakaļā viens uzrakstījis vijoļkoncertu un saka: «Man ir pasaules pirmatskaņojums!» Nupat mani sasmīdināja kāda meitene, kura uzrakstījusi dziesmiņu un rīkoja milzīgu prezentāciju klubā. Viena dziesma! Tas ir kā nopirsties un prezentēties. Uzraksti trīsdesmit, piecdesmit dziesmu un tad sāc domāt par prezentēšanos! Negribu vienu dziesmu padarīt par šausmīgu notikumu savā dzīvē, ja to ir vairāki simti, un daudzas sacerētas tikai tāpēc, lai programmā būtu ko spēlēt. No vienas dziesmas nedrīkst uzpūst burbuli, pēc nedēļas to būs jau aizmirsuši.
Tevi velk uz klasisko, akadēmisko pusi?
Viss sākās ar to, ka izrādei Vadonis biju uzrakstījis izvērstu vijoles ievadu. Raimonds Ozols, kurš to spēlēja, man teica: vecīt, otrā daļa tev jau ir gatava, raksti tik klāt! Es neatteicos no jaundarba jubilejas gadā, jo negribu, ka spēlē vecus gabalus. Partitūru pabeidzu pirms pusotra gada.
Kāpēc izlēmi Parīzes Dievmātes katedrāli iestudēt teātrī, nevis Operā, kur visi raudāja, skanot Kvazimodo atvadu dziedājumam?
Operas vidē viens producents sāka izrādīt interesi, tad viss noklusa, un man pašam baigi uzbāzties arī negribas. Īstenībā biju sagatavojies rakstīt jaunu izrādi Doriana Greja portrets, taču dažādu apstākļu dēļ šis darbs netapa. Vieta palika tukša, un tad ar Ojāru Rubeni (Nacionālā teātra direktors – I. L.), kurš man ir kāpņutelpā kaimiņš, izdomājām: kāpēc ne Parīzes Dievmātes katedrāle? Nu labi, tur netiks operiski precīzi dziedāti augstie do. Taču tā būs izrāde ar dzīvu orķestri.
Un tevi pie taustiņinstrumentiem?
Nē, šoreiz pateikšos pianistam Raimondam Petrauskim un Kristapam Krievkalnam, kuri kompensēs arī metāla pūšamos. Rihards Zaļupe gan vairāk darbosies elektroniski, jo lielajiem timpāniem tur fiziski nav vietas. Taču viss skanēs dabiski – šodien ar elektroniku var uztaisīt visu.
Arī šoreiz gatavojies pārsteigt ar jaunām balsīm – zvaigznēm?
Galvenajās lomās būs gan teātra aktieri Zane Dombrovska un Juris Jope, gan trīs jauni solisti no manas puses. Kvazimodo lomā – Daumants Kalniņš. Viņš ir ļoti interesants, artistisks. Esmeralda – vokālās grupas Framest soliste Beāte Zviedre. (Abi ir Rīgas Doma kora skolas absolventi un pašlaik mācās Mūzikas akadēmijā – I. L.) Fēbu atveidos Jānis Ķirsis, lielisks tenors. Visu cieņu vecajiem dziedātājiem, taču Kvazimodo ir jauns un Esmeralda ir meitene. Viņa nevar būt liela, un, nedod dievs, viņa nedrīkst būt veca! Visiem saviem bērniem stāvu klāt. Gan ar pātagu, gan burkānu. Katrā ziņā darīšu visu, lai būtu labi.
Atceros, kā skaitīji, cik izrāžu noticis. Sacenties ar leģendāro operas Zelta zirgs gadsimta rekordu, kad tajā dziedāja Jānis Zābers?
Zelta zirgu nevar pārspēt nekas Latvijā! Mēs nospēlējām 90 izrāžu vienmēr pilnās skatītāju zālēs. Tas ir ļoti daudz.
Topošajam iestudējumam ceri uz līdzīgu mūžu?
Šodien tas nav iespējams. Adatu parādījām 67 reizes, taču tas bija pirms krīzes. Vadoni nospēlējām 34 reizes, kas krīzes laikā bija ļoti daudz. Klaipēdas Muzikālajā teātrī Parīzes Dievmātes katedrāli parādīja ap 50 reižu. Laikos, kad vēl bija sarkans karogs ar sirpi un āmuru, joprojām arī Ņujorkas Metropolitēna operā un daudzos citos teātros izrādes uzskaita, un tas ir viens no aspektiem, kas parāda konkrētās izrādes mūžu. Metropolitēna operā noskatījos Traviatas 850. izrādi. Taču jau tajā laikā, kad mūsu Operā gāja Parīzes Dievmātes katedrāle, izrādes vairs neskaitīja. Žēl, jo būtu interesanti zināt. Domāju, ka Jāņa Lūsēna Putnu opera un Blaumaņa Skroderdienas Silmačos mūsu teātros parādītas daudz vairāk.
Mūzikls Vadonis par Kārli Ulmani apliecināja autoru simpātijas prezidentālai varai. Kā tavu nostāju ietekmē tas, kas konkrēti ir prezidenta amatā?
Ļoti ietekmē. Nesen LNT noskatījos pārraidi, kurā bija sapulcēti gandrīz visi bijušie Latvijas prezidenti. Valdis Zatlers, kurš prezidenta amatā izskatījās diezgan nevarīgs, tagad savā pārliecībā par to, ko runā, bija labāks nekā jebkad. Tad, kad bija prezidents, jautāja: «Kas es esmu»?
Jautāšu tieši: Andris Bērziņš ir tava autoritāte?
Tas ir provokatīvs jautājums. Personiski viņu pazīstu sen: viņš dzīvoja netālu kaimiņos Slīteres pusē, kur man bija lauku mājas. Uztvēru viņu kā ļoti līdzsvaroti domājošu biznesmeni – baņķieri vai administratīvu personu. Protams, vismazāk varēju iedomāties, ka viņš varētu kļūt par Valsts prezidentu. Sākums viņam bija diezgan grūts, taču šķiet, viņš ielaužas. Protams, viņš nav karognesējs, kuram sekot. Taču tādi mums nav bijuši. Sevišķi pirmajā termiņā, kad visi domā tikai par savu otro termiņu. Vaira Vīķe-Freiberga kļuva par pietiekami agresīvu līderi otrajā termiņā, kad nebija jāuztraucas, jo trešā termiņa nav.
Kas skanēs tavos jubilejas koncertos augustā vairākās Latvijas pilsētās?
Nevaru apiet savu lielāko mūzikas sadaļu – populāro mūziku. Man ne tikai jāatzīmē savas dziesmas, bet arī mākslinieki, kuri tās izpildījuši. Man ir sava izpildītāju buķete, ar kuriem esmu strādājis. Ar katru ir savs stāsts un attiecības, jo esmu pietiekami kaprīzs, lai nestrādātu ar gadījuma dziedātājiem. Vienmēr esmu pārdomājis, kāpēc tieši ar viņu, un nepametu pēc pusgada. Mana sieva Mirdza Zīvere, lai gan nosolījusies nekad vairs nekāpt uz skatuves, tomēr būs spiesta dziedāt dažas dziesmas, jo nevarēja man atteikt. Nemaz nerunājot par Igo, Brīzi, Zani Dombrovsku, Ievu Kerēvicu, Gintu Ēķi, Artūru Šingereju (Dons), Imantu Vanzoviču.
Varbūt tieši tagad, kad cilvēki tik apmulsuši, manipulāciju apstulbināti, vērts atgriezties pie leģendārās rokoperas Lāčplēsis?
Nē. Domāju, ka tā savu darbu ir izdarījusi. 2008. gadā mēs to nospēlējām 20 reižu, un bija sarežģīti savākt komandu un neiekrist zaudējumos. Bija jāiegulda daudz nervu, un tad vēl slikti laikapstākļi – lietus un vējš. Izdevās, tomēr sarežģīti. Gan jau laiks tai vēl pienāks. Nedomāju, ka šodien ir vislielākā krīze. Vienmēr var būt sliktāk. Tāpēc būsim priecīgi par to, kas mums ir.
Tavas rokoperas varētu skanēt krievu valodā?
Es par to būtu tikai priecīgs, taču Lāčplēsis tas nevarētu būt, tad jāraksta par Iļju Muromieti. Parīzes Dievmātes katedrāli pārtulkoja lietuviski, un toreiz, 1997.–1998. gadā vismaz pieci operteātri to gribēja ņemt: Krievijā (Maskavā), Somijā (Helsinkos), Vācijā. Beigās tepat Klaipēdā apstājos. Tad 1998. gada rudenī parādījās franču gabals Parīzes Dievmātes katedrāle, kas mūsu operu noslaucīja no zemes.
Video: Liepiņš: Vārda brīvība internetā- tikai tam, kuram ir vārds
Vai sabiedrībā iestājies panīkums? Burbuļo tik anonīmi komentāri internetā…
Dzīvē neesmu uzrakstījis nevienu komentāru. Ja rakstītu, es arī parakstītos. Tā vieta ir zaņķīga, bet man ir modelis, kā to novērst. Vajag tikai gribēt. Vispirms jāpieņem, ka internetā komentēt, turklāt vēl rupji, var atļauties tikai cilvēki, kuri var atbildēt par saviem vārdiem. Tas nozīmē – var par to samaksāt. Ja šodien gribi iegūt informāciju Lursoft, jāmaksā daži santīmi. Neredzu nekādu iemeslu, kāpēc nevajadzētu maksāt par komentēšanu? Identificējies interneta bankā, pieci santīmi par komentāru, un komentē vesels! Par latu – 20 komentāru. Un tu vairs neesi anonīms, nevajag nekādu policiju.
Visvairāk kaitina, ka anonīmo komentēšanu sauc par vārda brīvību. Vārda brīvība var būt tikai tam, kuram ir vārds. Tā ir tikai tad, ja es, Zigmars Liepiņš, uzrakstu: man riebjas, ko tu dari, domāju, ka tu esi netalantīgs, diletants, – un parakstos. Par mani kaut ko komentē anonīma Zupa. Kas tā Zupa ir – mans kaimiņš vai kolēģis tepat ap stūri? Tu taču avīzē raksti ar savu vārdu un pēc tam dabū pa pieri. Ar gadiem sāku mācīties, ka muti vajag vairāk turēt ciet.
Kas mums vainas, un kā to ārstēt?
Tu trāpīji ar vārdu: panīkums, nogurums. Šis jēdziens attiecas pat uz metālu. Metāls nogurst, beidzot neiztur spriedzi, un lidmašīnai nolūst spārni. Liekas, mūsu tautai ir tāds 20 gadu cikls, reiz tā jau bija pirmās brīvvalsts laikā, 1941. gadā. Tagad ir kaut kas līdzīgs. Pagājuši 20 gadi, un iestājies nogurums. Tik vāja politiskā vide, kāda ir tagad, pēdējos 20 gados nav piedzīvota. Viens otrs pat saka kaut ko pareizu, bet viss tik un tā tādā pūkainā žampā iekrīt. Mazs sīkums: tikko biju seminārā par nulles deklarāciju, kas ieviesta ar likumu. Taču pati juriste nevarēja atbildēt uz jautājumiem, kā šajā ziņā jārīkojas dažādās dzīves situācijās. Tas nozīmē, ka likums ir nepilnīgs, ar kļūdām.
Nacionālajam teātrim valsts gada dotācija ir tikai 700 000 latu. Ja tā turpināsies, viņi spēlēs tikai Kapusvētku PR. Čehovu un Raini tur neredzēs. Kad beidzot finansisti un grāmatveži sapratīs, ka kultūra ir valsts un tautas garīgais pamats?
Gadumijā saskaitīji savu mantību?
Naudai patīk, ka to skaita, bet es esmu dīvains tips. Pietiekami labi orientējos finanšu jautājumos, bet sēžu mājās un rakstu mūziku, domājot emocionāli, nevis pragmatiski. Taču rakstu, izmantojot datoru, esmu savā ziņā tehnokrāts.
Melodijas tomēr saceri pats, nevis algoritms?
Algoritma nav nekur. Tikai esmu slinks, negribu rakstīt ar roku. Man ir slikts rokraksts, tos ķeburus neviens nevar salasīt. Dators ir tikai pildspalvas vietā, bet ir tā pati punktiņu zīmēšana.
Vai pasauli iegāž bankas?
Esmu pārliecināts, ka šai ārprātīgajai alkatībai un mūžīgajai piramīdai, kas tiek būvēta, visi kļūst par upuri. Jo visi domā, ka pēc bedres noteikti jānāk kalnam, taču visiem arī jāsaprot, ka pēc kalna nāk bedre, nevar būt tikai mūžīgs kalns. Cilvēks tic: būs vēl gabaliņš, un tad noteikti apstāšos. Tas ir kā ruletē, kazino, līdz bezgalībai.
Taču cieš arī tie, kuri neko neaizņemas.
Visi ir saistīti kopā. Tā ir vesela zinātne. Un, pat ja zini, nevari paglābties. Tad jau labāk parakt naudu zem ābeles.
Kas mums varētu atdot nolūzušos spārnus?
Pašapziņa. Tā jākultivē sevī gan mākslinieciski, gan tad, ja stādi puķes. Ar direktīvu par pašapziņas celšanu nepanākt, ka esam baigie veči. Mēģinu atrast pozitīvo lādiņu sevī, jo nevar gaidīt, ka tas nāks pats kā saules stari.
Tavs veids?
Man ir teju 60 gadu. Gan mugura sāp, gan kājas, gan acis sāk sliktāk rādīt. Termiņš ir redzams. Vienam būs Kokara termiņš, otram – īsāks. Kokara termiņš ir reti kuram, bet Valtera termiņš vispār reizi 50 gados.
Tātad beidzot nesmēķē, skrien, dzīvo veselīgi?
Tieši otrādi. Smēķēju, dzeru alkoholu, protams, samērīgi, un uz sporta zāli neeju. Man patīk Čērčila atbilde, kad viņam 80 gadu vecumā jautāja, kas ir pamats viņa vitalitātei un dzīvotspējai. Viņš teicis, ka dienā vajag izsmēķēt piecus cigārus, izdzert puslitru viskija un noteikti nekāda sporta! Nepīpēju piecus cigārus un nedzeru puslitru viskija dienā, taču redzu, ka paziņas, kuri brauc slēpot, ir lauzuši kājas. Brauciet, brauciet uz Alpiem – uz nestuvēm atvedīs atpakaļ!
Pēc statusa tev piederētos slaloms Alpos?
Es pamēģināju, ar Mirdzu divas reizes bijām Austrijā. Kad mūs ar sniega ragavām no puskalna veda nost, sapratu, ka tas nav domāts man. Biju cerējis lēni paslīdēt, gribēju tikai pabūt svaigā gaisā.
VIDEO: Šovakar Gada balvā Liepiņa netipiskā dziesma Pasaka par laimi
Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas pasniegšanas ceremonijā 28. februārī Operā esi apsolījis pirmatskaņojumu. Kas tas būs?
Maza, man ļoti netipiska dziesma. Mēģināju rakstīt 50. gadu stilā. Dziedās Ieva Kerēvica, Zane Dombrovska un Ginta Ēķe džeziskā ansamblī. Tu nekad mūžā nepateiktu, ka tas ir mans gabals, nevis amerikāņu bāra mūzika. Man tas bija stilizēšanas izaicinājums. Dziesma saucas Pasaka par laimi. Manā bērnībā, it īpaši 50. gados, pēc kara, visa pasaule rādījās kā pasaka. Katram bērnam liekas, ka viņu sagaida laime. Tas ir naivi. Arī Kārļa Vērdiņa teksts ir apzināti naivs.
Ar šodienas pieredzi zini, kas ir laime?
Jā, zinu. Veseli bērni. Veseli mazbērni, tuvinieki. Nav citas, lielākas laimes. Nauda to nesniedz. Ja nav naudas, liekas: ak, cik laimīgi ir cilvēki, kuriem tā ir. Ja nauda ir, to mēdz atņemt. Nauda tikai dod iespējamu, iluzoru brīvību. Laimīgs ir tas, kurš ir brīvs un vesels.
Ko darīsi pēc jubilejas pasākumiem?
Ja Visaugstais man dos termiņu, rakstīšu klavierkoncertu Liepājas simfoniskajam orķestrim. Atzīšos – baisi. Tas, ka esmu klavierkoncertus spēlējis (konservatoriju pabeidzu kā pianists), nenozīmē, ka zinu, kā tos rakstīt. Nerakstīšu neko pārgudru, jo esmu konsonanses, melodijas un emociju piekritējs. Taču dziesmas žanrs manā dzīvē jau ir noticis, tagad saista lielā forma.
Iedvesmojies Rīgā vai dabas ainavā?
Nedēļas nogales pavadu laukos. Kad Ģipkā (aiz Rojas) būvējām māju, izlēmām: būs tikai zāliens un celiņi. Visu mūžu neesmu varējis ciest dārzu, bet pērn pirmo reizi tā dīvaini sajutu – velk uz dobīti! Sintētiskie lielveikalu tomāti mani vairs neuzrunā, pēc garšas varu pateikt ķīmisko sastāvu gurķa mizā – kaut kas starp acetonu un grīdas mazgājamo līdzekli. Kādreiz likās, ka tirgus ir stulbi, bet lielveikals – prīmā, forši! 1990. gadā, ar kori Daugaviņa viesojoties Austrālijā, veselu mēnesi dzīvoju kādā latviešu ģimenē. Gribēju iet uz restorānu (bijām taču Sidnejā!), bet namamāte tik griež uz maizes tomātus un gurķus, lepni sakot, ka izaudzējusi savā dobē. Nākamajā rītā tas pats. Man tas likās tik šausmīgi, jo Padomju Savienībā visi kaut ko audzēja mazdārziņos. Tagad, pēc 20 gadiem, es saprotu, ka viņi jau toreiz lielveikalu sintētisko pārtiku bija atēdušies līdz sliktai dūšai un deva man to labāko. Savs gurķis un tomāts ir vislabākais, bet tur vajag ieguldīt darbu. Nespīd. Taču dillītes mums jau bija.
Atceros, cik lepni stāstīji, ka pats esi uzmeistarojis sirsniņmājiņu.
Vīrietim, kurš apmēram nojauš, kā rīkoties ar zāģi un āmuru, tas ir jāvar. Man nav problēmu ar praktiskiem darbiem – tikai ar slinkumu, un man patīk visjaunākā tehnika. Mirdza ciest nevar, ka mums katrai virtuves darbībai ir sava mašīna. Jaunais tējas automāts ir satriecošs – ar precīzu programmu katram tējas veidam.
Kā svinēsi dzimšanas dienu, kas tev būs 14. oktobrī?
Tajā dienā būs koncerts Nacionālajā teātrī ar teātra un kino mūziku. Man ir mūzika vairāk nekā 20 teātra izrādēm, trim multenēm un filmai Vajadzīga soliste. Nacionālajā teātrī koncerts būs tāpēc, ka tajā notikušas gandrīz visas izrādes, kurās skan mana mūzika.
Zigmara Liepiņa mūzika
Melodrāmas Parīzes Dievmātes katedrāle jauniestudējuma pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī 17.V
Vokāli simfoniskais koncerts Lielajā ģildē 18.V
Jubilejas koncerti Atgriešanās: Liepājas olimpiskajā centrā 19.VIII, Dzintaru koncertzālē 23.VIII, Valmieras estrādē 25.VIII, Krustpils brīvdabas estrādē 26.VIII
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā
Informācija www.zigmarsliepins.lv