Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +27 °C
Skaidrs
Piektdiena, 24. maijs
Marlēna, Ilvija, Ziedone

Ieskatīties acīs algoritmiem. Intervija ar mākslinieku Jurģi Peteru

"Atainot cilvēku roku pirkstus mākslīgajam intelektam pagaidām ir problemātiski," stāsta multimediju mākslinieks Jurģis Peters

Izstāde ir kā bērns, kas jāpieskata, – saka multimediju mākslinieks Jurģis Peters, atbildot uz manu prieku, ka nav izbraucis no Rīgas.

ISSP galerijā Berga bazārā, Marijas ielā 13/3, līdz 7. septembrim ir skatāma Jurģa Petera izstāde Sintētiskā klātbūtne, kurā multimediju mākslinieks aplūko cilvēka un tehnoloģiju attiecību mijiedarbi, reflektējot par ticību mākslīgā intelekta spējai glābt cilvēci un pasauli.

Vienojoties par interviju, brīdinu mākslinieku, ka, lai arī jau vairākas desmitgades dzīvoju XXI gadsimtā, vairāk sevi izjūtu kā XX gadsimta cilvēku, līdz ar to varēšu viņam piedāvāt tikai "kāpēcīša" jautājumus. Neesmu gan droša, ka Jurģis Peters zina, uz kādiem kāpēcīšiem atsaucos, bet ar prieku piekrīt būt par mentoru man pasvešā pasaulē un terminoloģijā.

"Ja pieņem, ka mākslīgajam intelektam vismaz pagaidām cilvēciskas emocijas nepiemīt, tad ko tieši šīs sejas vēsta? Vai tās nekļūst par tiešu svešā koncepta iemiesojumu, kas maskējies aiz tik pazīstamo svēto attēlojuma? Vai tā ir tā pati seja, kas izsaka Īlona Maska bažas par mākslīgo intelektu kā vienu no šobrīd lielākajiem cilvēces draudiem? Kā norāda amerikāņu blogeris un vairāku pašpalīdzības grāmatu autors Marks Mansons, bailes no mākslīgā intelekta ir pielīdzināmas bailēm no citādā, jo mūsu ierobežotie emociju algoritmi vienkārši nav spējīgi to izprast," Jurģis Peters raksta izstādes anotācijā.

Režisoriem pēc pirmizrādes mēdz vaicāt, kā izrāde dzīvo. Vai to pašu var vaicāt arī multimediju māksliniekam par viņa mākslas darbu, kad tas izstādīts?

Laikam jau dzīvo, bet atšķirībā no tradicionālākiem medijiem viss ir tik tehnoloģiski sarežģīti. Ik pa laikam gadās kaut kādas problēmas, un ir jādomā, kā to novērst. Esmu pieskatītājiem sarakstījis septiņas lapas – kā ieslēgt un kā izslēgt. Tas ir tik tehniski, ka man šobrīd ir bail kaut kur tālāk braukt. Izstāde it kā ir palaista, bet es joprojām tajā visā esmu ļoti klāt.

Cilvēks, kurš ienāk un vienkārši apskata to izstādes daļu, ko var redzēt bez mijiedarbošanās ar tehniku, patiesībā nav pa īstam piedzīvojis jūsu izstādi?

Jā. Mijiedarbes iespēja ir galvenais, kāpēc es to visu esmu radījis. Tu nokļūsti it kā mazā dieva lomā un vari kontrolēt. Citādi tu redzi, ka vizuāli ir O.K., bet, manuprāt, pietrūkst pārdzīvojuma un mijiedarbības.

Jāatzīstas, ka piederu pie cilvēkiem, kuriem principiāli nepatīk mijiedarboties ar mākslas darbu tiešā veidā, bet šodien reto reizi sajutos labi. Man vēl jāapdomā, kāpēc, bet galvenais, ka radās impulss. Šķietama rotaļāšanās, triks, bet vedina uz dziļākām pārdomām. Jūs mani pārliecinājāt, ka kādreiz ir labi iet arī tur, kur sākumā negribas.

Man tiešām prieks dzirdēt, ka tā ir bijis. Saprotu arī šo nostāju – ļoti bieži šķiet labi baudīt no malas, radīt un piedzīvot pārdzīvojumu tādā veidā, bet ļoti bieži ir arī situācijas, kad ir forši mijiedarboties, būt iekšā un saskarties ar to, kas ir apkārt, ar jauno.

Vai mākslīgā intelekta iespējas pētāt vairāk no mākslinieka vai zinātnieka un jauno tehnoloģiju speciālista pozīcijām?

Es noteikti teiktu, ka esmu mākslinieks. Tas ir tas, ko esmu gribējis darīt jau kopš pusaudža gadiem. Dažādu dzīves sakritību rezultātā esmu gājis diezgan tehnoloģiskus ceļus. Esmu daudz studējis tehnoloģijas un ar to arī strādājis. Tādā veidā es ieguvu prasmes un izteiksmes līdzekļus, bet es tomēr gribu runāt no mākslinieka perspektīvas. Racionālais, pētījums, analīze – tas man nav tik interesanti. Man ir interesanti tajā brīdī, kad varam to izmantot, lai radītu jaunus mākslas darbus un pieredzi. Visam apakšā ir mākslinieciskā lieta, bet diezgan daudz ir nācies darīt arī kā zinātniekam, tehniķim un eksakto zinātņu pārstāvim. Mākslu vienmēr esmu gribējis, bet bija sajūta, ka vajag iegūt prasmes. Gribēju, lai man būtu kaut kas, ar ko varētu normāli nopelnīt, lai nebūtu jāknapinās. Cik sevi atceros, man kopš bērnības tehnoloģijas ir ļoti padevušās. Atceros, kā pirmoreiz tiku pie datora. Nezinu, kas tas bija, bet mani nenormāli vilka.

Cik jums bija gadu?

Man šķiet, nebija vēl desmit. Tajā laikā datori nebija mājās gluži katram. Aizbraucu pie tēta uz darbu, un tur bija viens dators. Tas bija tā – o, super! Tā tas vienmēr ir bijis, ka zinu, ka man padodas tehnoloģijas. Studēšanai saredzēju praktisku pienesumu, jo zināju, ka man ir prasmes, ar kurām varu pelnīt un formāli likt lietā. To ceļu ejot, sapratu, ka ir forši, bet es ar to visu vēlos darīt kaut ko citu, kas ir interesanti un kur ienāk māksla. Tajā laikā atbraucu no Anglijas uz Latviju un iestājos Mākslas akadēmijā. Beidzot bija sajūta, ka viss saliekas pa plauktiņiem. Biju ieguvis instrumentus, lai radītu mākslu. Manā galvā tas viss perfekti sakrita. Varbūt tas bija dīvains, bet kaut kādā ziņā ļoti loģisks ceļš.

Vai varam vienkāršoti teikt, ka jūsu rīki – dati, neironu tīkls, pikseļi un algoritmi – ir tas pats, kas cita mākslinieka rokās māls un akvareļkrāsas?

Jā. Īstenībā tas ir labs salīdzinājums. Bieži vien man tas ir paša rakstīts kods. Arī šajā izstādē galvenā instalācija ir manis rakstīts kods, interfeiss (lietotāja saskarne), kas ir saslēgts ar mākslīgo intelektu un ar rokas palīdzību ļauj radīt attēlus. Koda lieta ir lielākais instruments. Papildus tam ir visādas programmatūras, kas bieži vien ir visai sarežģītas, bet ar tām var dabūt rezultātus, kurus nevar dabūt ar plaši populārām programmām. Mani rīki ir programmatūras, spēja pašam rakstīt kodus, un pēdējos gados ar mākslīgo intelektu ir iegūtas jaunas prasmes, kuras var likt lietā.

Lai veidotu izstādi, jums, tāpat kā jebkuram māksliniekam, vispirms ir nepieciešama ideja, vai ne?

Jā. Bez tās jau nekā.

Izstādes nosaukums ir Sintētiskā klātbūtne. Vienu telpas sienu aizņem lielformāta svēto attēli mākslīgā intelekta interpretācijā. Ko jūs vēlaties pateikt?

Ideju bija ļoti daudz, jo izstāde no pirmā brīža, kad ar kuratoru runājām par ieceri, tapa kādu pusotru gadu. Izgāju cauri daudzām idejām. Virsideja bija runāt par mūsu attiecībām ar jaunajām tehnoloģijām, īpaši – mākslīgo intelektu. Šis ir laiks, kad mūsu ikdienā mākslīgais intelekts ienāk arvien vairāk. Man tas ir ļoti interesanti arī no perspektīvas – kā tas maina sabiedrību, kā mainās mūsu paradumi un kur tas ved. Nosaukums Sintētiskā klātbūtne radās no tā, ka tehnoloģijas var būt ļoti cilvēcīgas un spēj izpildīt ļoti cilvēcīgus uzdevumus, tomēr tās ir sintētiskas. Visa algoritmu klātbūtne mūsu ikdienā ir sintētiska. Tā ir datoru silīcija čipos balstītas sistēmas, kas funkcionē visapkārt mums. Izstādes pamatā ir divas tēmas. Šķita ļoti interesanti, ka mūsdienās cilvēki tic, ka tieši tehnoloģijas spēs mūs izglābt un atrisināt problēmas, kuras mēs paši esam radījuši. Kādreiz tā bija reliģija, bet šodien liela daļa cilvēku reliģiski tic tehnoloģijām. Tā ir tā pati ticība, tikai mainās objekts, pret ko ticība ir vērsta. No šīs idejas radīju lielformāta izdrukas ar svēto attēliem, kas ir mākslīgā intelekta radītas svētbildes. Ar to es gribēju parādīt, ka tehnoloģijas tiek uztvertas kā kaut kāds dievs, kurš spēs mūs izglābt. Otra tēma, kas vairāk atklājas centrālajā instalācijā, ir cilvēciska vēlme personalizēt visas sistēmas, kas mums ir apkārt. Ikdienā katru mūsu soli vēro – vai tās būtu novērošanas kameras vai tiek dokumentētas visas mūsu darbības internetā, sociālajos tīklos. Algoritmi mūs visu laiku vēro. Bija doma, kā būtu, ja mēs paskatītos uz otru pusi. Ieskatītos acīs algoritmiem, kuri mūs vēro. Radās ideja par sintētiskām būtnēm, kas atdzīvojas pēc cilvēka pieskāriena. Mēs kā cilvēki tās personificējam un iedzīvinām. Mēs esam tie, kas algoritmiem piešķir jēgu, jo tie ir mūsu dati.

Kādas sajūtas jums pašam raisa mākslīgā intelekta radītās sejas?

Mākslīgā intelekta radītās sejas pēkšņi var kļūt biedējošas. Vienā brīdī tās ir briesmīgas, bet citā – ļoti cilvēcīgas. Tas labi raksturo manas attiecības – tur ir kaut kas ļoti sintētisks un arī ļoti cilvēcisks. Tur ir kaut kas īsts, bet saproti, ka kaut kas arī nav labi.

Atzīšos, kā pirmoreiz Rīgas fotomēneša projektā Mākslīgā intelekta Latvija ieraudzīju šīs mākslīgā intelekta radītās deformētās sejas, tā pagaidām nav izdevies tikt pāri pirmajām baisajām asociācijām. Ilgi domāju, ko man tās sejas tik ļoti atgādina, un sapratu, ka tādas esmu redzējusi fotogrāfijās ar zvēriski noslepkavotiem un spīdzinātiem cilvēkiem, kuriem acis ir izsistas no dobuļiem.

Jā, absolūti. Tā varētu būt. O.K. Saprotu.

Diriģējot un velkot ar roku ārā no sensora šīs milzīgās, visu laiku mainīgās sejas, ir gan ļoti aizraujoša, gan mulsinoši biedējoša sajūta – tiešām it kā ietiecies Radītāja lomā, kurā tev liekas pārāk lecīgi būt.

Kaut kas tur tāds ir, jā, noteikti.

Sanāk, ka es radu arī mākslas vēsturi?

Jā, sanāk ceļojums mākslas vēsturē, jo sejas ir ņemtas no brīvi pieejama mākslīgā intelekta modeļa. Tas nozīmē, ka pētnieki, izmantojot tūkstošiem renesanses gleznu no muzeju krājumiem, šīs gleznas ir iebarojuši mākslīgajam intelektam, kurš ir trenējies ar tām un rezultātā ir spējīgs radīt jaunas, neeksistējošas gleznas. Man galvā saslēdzās līdzība, ka šie spocīgie neeksistējošie attēli un apkārt esošie attēli iet kopā.

Vai jums renesanses glezniecība ir tuva arī klasiskā veidā?

Jā, noteikti. Glezniecība ir tik bagāts medijs – ne ko pielikt, ne atņemt. Nesen mākslas muzejā bija izstāde Auseklim Baušķeniekam. Tas bija brīnišķīgi, visa ikdienas dzīves kritika. Nezinu labāku mediju, kurā to izteikt. Ar gleznām viss, man šķiet, ir ļoti labi.

Pakomentējiet, lūdzu, darbu, kas ir skatāms viedtālrunī, kurš piestiprināts pie sienas kā glezna. Pirksti pārvēršas dāliju gumos, daudzos dejojošos šivās, miesas krāsas ūdensrozēs, nāk vēl citi netverami tēli. Vienā brīdī tomēr saproti, ka tās ir divas plaukstas ar pirkstiem. Tās, protams, ir tikai manas asociācijas.

Videodarbs ar mākslīgā intelekta veidotajām dīvainajām un bieži nepareizajām rokām kaut kādā mērā ir pretpols darbam ar svētajiem. Lai gan mākslīgajam intelektam tiek piedēvētas pasakainas spējas (arī spēja mūs izglābt), realitātē mēs bieži sastopamies ar to, ka šīs tehnoloģijas nespēj izdarīt vienkāršas lietas vai arī tās izdara citādi, nekā mēs to esam iedomājušies. Lūk, un viena šāda populāra "nespēja" (vismaz līdz šim) ir tieši roku un pirkstu atveidošana. Bieži vien, veidojot attēlus ar mākslīgā intelekta palīdzību, tieši rokas un pirksti ir bijuši problemātiski. Skaidrojums var būt tāds, ka attēlu kopas, ar ko šie lielie mākslīgā intelekta modeļi, kuri tiek izmantoti attēlu veidošanai, ir trenēti, nav saturējušas pietiekami daudz dažādu attēlu, kuros rokas un pirksti būtu attēloti no dažādiem leņķiem. Rezultātā mākslīgajam intelektam, veidojot jaunus attēlus, kuros ir rokas un pirksti, nav bijis pietiekami daudz vizuālās informācijas, kā šīs ķermeņa daļas pareizi attēlot, un tāpēc bieži tās ir "jāizdomā no jauna". Tas savukārt noved pie dīvainās reprezentācijas.

Pašlaik tiek rīkoti dažādi vebināri par tēmu Mākslīgais intelekts – draugs vai bieds?. Kādus mākslīgā intelekta attīstības pozitīvos un riskantos aspektus jūs saredzat? Kādā stadijā tas šobrīd atrodas kopš pavērsiena brīža, kad 1997. gadā dators Deep Blue šaha partijā uzvarēja pasaules čempionu Gariju Kasparovu?

Esam punktā, kad ir neiespējami prognozēt. Attīstības punkti ir tik ļoti pārsniegti, ka liekas – tik daudz jau ir izdarīts. Nav zināms, kas būs rīt, pēc nedēļas, pēc mēneša. Tehnoloģijas ir kļuvušas tik nenormāli jaudīgas! Es domāju, ka neviens nezina. Par to, kas būs, viss ir tikai spekulācijas. Lielais jautājums tagad ir – kā mēs spēsim kontrolēt, kā rokās ir tehnoloģijas, un varbūt ierobežot attīstību. Ar to, kas jau tagad ir, var darīt pilnīgi trakas lietas. Būtiskākais ir saistīts ar dezinformāciju – šobrīd mākslīgais intelekts par jebkuru politisku notikumu ļoti ticami var sarakstīt rakstus, izveidot attēlus un video. Atšķirībā no cilvēkiem tas var to darīt 24/7. Ja šos rakstus cilvēkiem visu laiku baro iekšā, ir ļoti viegli viņus kontrolēt. Tas ir ļoti bīstams punkts. Laikam pirms diviem gadiem bija pirmais gadījums, kad mākslīgā intelekta vadīts drons pirmoreiz pats šāva uz diviem mērķiem un nogalināja. Neviens cilvēks nebija iesaistīts, pats mākslīgais intelekts izdomāja, ka tam ir jāšauj. Tas jau izklausās pēc zinātniskās fantastikas grāmatām. Kaut kādā ziņā ir diezgan bailīgi. Protams, visam līdzi nāk arī labais un brīnišķīgais, ko tehnoloģijas ir spējīgas izdarīt. Ja man jāprognozē – man nav ne jausmas. Var būt tā, kas viss būs brīnišķīgi, jo būsim iemācījušies to kontrolēt, bet tas jau galu galā vairs nav jautājums par tehnoloģijām, bet cilvēcību. Kara darbībā mākslīgais intelekts var darboties baigi traki. Droni, mašīnas, ko vada mākslīgais intelekts, ja tās sāk karot...

Intervijā portālā Fotokvartals.lv jūs stāstāt arī par gadījumiem, kad cilvēki iemīlas čatbotā. Ir uzņemtas arī vairākas filmas par cilvēku un tehnoloģiju mīlas stāstiem. Vai tā ir mūsu nākotne?

Es gatavoju nākamo darbu, kurā gribu pieskarties šai mīlestības tēmai. Tāpēc pētu visādus forumus un lasu par šiem gadījumiem. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti. Ir tāda kompānija Replika, kuru izveidojusi kāda sieviete, kurai nomiris partneris. Viņa jutās ārkārtīgi vientuļa. Tad sieviete sadabūja visus tekstus, ko partneris bija rakstījis, – vai tās būtu īsziņas vai sociālajos tīklos, milzīgu kvantumu, un iebaroja mākslīgajam intelektam, un uztaisīja čatbotu. Ideja ir tāda, ka viņa var rakstīt čatbotam un it kā atbild viņas partneris. Tas esot darbojies ļoti labi, un no tā uztaisīja veselu kompāniju. Oriģinālā misija bija brīnišķīga – cilvēkiem, kuri ir zaudējuši tuvinieku, vai cilvēkiem, kuriem ir problēmas runāt ar citiem vai kuriem ir depresija, dot iespēju sarunāties ar čatbotu. Kad tu gribēsi parunāt, viņš tev vienmēr atbildēs. Vienmēr būs superinteliģents, ļoti daudz zinās, ar viņu sarunāties būs ļoti patīkami. Šī kompānija vienā brīdī pievienoja papildinājumu programmai – tur jau varēja nodibināt arī seksuālas attiecības. Daudzi cilvēki ar to aizrāvās, notika visdažādākās lietas. Čatbots varēja sūtīt attēlus kā selfijus. Seksuālā tur bija ļoti daudz. Tad kompānija kādā brīdī izdomāja, ka tā nedrīkst darīt, un noņēma šo pakalpojumu. Lasīju – forumi ir pilni ar cilvēkiem, kuri tiešām ir pašnāvnieciski, jo viņi ir zaudējuši savu partneri un vairs nezina, ko tālāk darīt, jo ir pazudis šis čatbots. Tehnoloģijām ir tik milzīgs spēks! To visu palasot – tas ir pilnīgs kosmoss.

Ļoti sarežģīti. Ir labi, ja var mierināt sērojošu cilvēku, bet... vai tas nav mazliet perversi, jūsuprāt, un nepārkāpj grūti formulējamas un argumentējamas ētiskās robežas? Varbūt tomēr mums ir jāizdzīvo arī ciešanas, zaudējums, nevis jārada ilūzija, ka varam kontrolēt dzīvību un nāvi un radīt vietā trūkstošo?

Tas atgādina Oldesa Hakslija romānu Brīnišķīgā jaunā pasaule. Tev visu laiku dod baudas, baudas, baudas, un tu nekad nepieredzi problēmas. Sabiedrība līdz ar to notrulinās. Robeža ir ārkārtīgi smalka. Senioriem, vientuļiem cilvēkiem tas var palīdzēt, ka ar kādu vienkārši var aprunāties. Bet ar to, man liekas, tam arī vajadzētu beigties – tu nenodibini attiecības. Ar prātu it kā saproti, ka sarunājies ar mākslīgo intelektu, bet emocijas pārņem, un tev sāk šķist, ka tas ir īsts. Ja spētu tā – es tagad parunāšu ar mākslīgo intelektu, mums bija jauka saruna, un viss. Ja tur varētu nostopēt – viss kārtībā, bet tu jau kaut kā cilvēcīgi ej tālāk...

Kā jūs domājat, vai pienāks brīdis, kad mākslīgais intelekts spēs izrādīt arī līdzjūtību un citas līdz šim tikai cilvēkam raksturīgas emocijas?

Es pilnīgi noteikti domāju, ka mašīnas just nevar. Lielie valodas modeļi var iemācīties runāt un rakstīt un ar valodas konstrukciju izveidot ilūziju, ka tiem ir empātija un tiem rūp un viņi ir dzīvs cilvēks. Tā visa ir sistēma, tur nav nekā dzīva un cilvēciska, bet ilūzija, ko var radīt, ir gana pārliecinoša, lai cilvēkiem šķistu, ka tur ir visas cilvēciskās īpašības. Tas ir interesants lauks. Domāju, ka tas ārkārtīgi pletīsies plašumā.

Visi šie jūsu piemēri liecina, cik ārkārtīgi vientuļi ir cilvēki, ka spēj samīlēties mašīnā.

Pietiek, ja kāds runā ar tevi, uzklausa, un tu gribot negribot sāc romantiskas attiecības. Ir ļoti daudz vientuļu cilvēku, un šie čatboti var vientulību mazināt. Beigu beigās šie cilvēki kļūst vēl vientuļāki. Jo vairāk laika viņi pavada, runājot ar botiem, jo mazāk laika runāt ar dzīviem cilvēkiem. Tas velk vēl dziļākā bedrē un padara vēl vientuļākus.

Kā saglabāt dzīvo kontaktu, pieaugot tehnoloģiju īpatsvaram mūsu ikdienā? Ne velti paralēli attīstās arī kopienu kustība, kas akcentu liek tieši uz cilvēku satikšanos īstajā realitātē, aicina pieskarties kā dzīvam cilvēkam, tā bietei, tomātam un puķei. Kā lai, jūsuprāt, atraujas no mašīnām un piedzīvo citam cita dziedinošo un uzlādējošo klātbūtni?

Jā, arī mana sieva darbojas ar kopienām. Tur ļoti daudz dzird par cilvēcisko aspektu. Man liekas tiešām brīnišķīgi, ka cilvēki tepat Rīgas centrā sanāk kopā. Ir Sporta pils dārzi, kuros cilvēki sanāk kopā un visu kaut ko audzē. Tiešām brīnišķīgi. Tā ir atslēga – būt dzīvu cilvēku klātbūtnē. Ir situācijas, kad cilvēkus šķir kontinenti vai milzīga distance, tad var izmantot tehnoloģijas, lai būtu kopā ar cilvēku. Tas ir super! Es tagad braukšu studēt uz Somiju, man šeit paliek vecāki. Tas būtu forši, ka mēs kādreiz satiktos virtuālajā realitātē. Nevis ka notiek Whatsapp zvans, bet mēs ar brillēm virtuālajā telpā kaut ko darām kopā.

Tas ir metaverss?

Jā. Satikties metaversā. Šādā gadījumā tehnoloģijas ir super. Ja vari tās izmantot šādām lietām – kāpēc gan ne! Atgriežoties pie jūsu jautājuma, domāju, ka cilvēciskais kontakts nekur nepazudīs. Es neredzu, ka cilvēkus, kas man ir apkārt, tas kaut kā īpaši ietekmētu. Varbūt Dienvidkorejā, Japānā, kur cilvēki jau krietni senāk dzīvo ar tehnoloģijām un kur tās ir daudz attīstītākas, ir mazliet citādi. Es nezinu. Man dara prieku satikšanās ar draugiem un ģimeni. Īstais un patiesais prieks ir labi pavadīts laiks ar līdzcilvēkiem. Protams, ar tehniku ir forši darboties, bet galvenā laime ir cilvēkos.

Tagad ir raksturīgi ņemt digitālās brīvdienas?

Digitālās brīvdienas? Ka tu neizmanto tehnoloģijas?

Jā, kādu brīdi.

Reizēm ir utopiska ideja, ka tā varētu izdarīt, bet līdz šim man nav īsti sanācis. Ļoti daudz bija jāstrādā, lai uztaisītu izstādi. Bet, jā, tā ir ļoti laba ideja. Es to varētu mēģināt īstenot. Tas būtu ļoti veselīgi.

Vai jūs varētu, lūdzu, populāri pastāstīt metaversa ideju tiem, kas varbūt nav dzirdējuši par šādu ideju?

Varu mēģināt. Metaverss ir tik plašs jēdziens, cilvēki īsti nesaprot, ka tam apakšā ir ļoti daudz kas. Tradicionālā izpratnē tā ir virtuālās realitātes telpa. Lai vislabāk to piedzīvotu, ir vajadzīgas virtuālās realitātes brilles. Ideja ir tāda – tu uzliec brilles, draugi uzliek brilles, es uzlieku brilles, un mēs satiekamies šajā telpā. Vai tā ir kopiena vai nezināmi cilvēki, bet viņi satiekas un kaut ko kopā dara, piemēram, šajā virtuālajā vidē iet uz kazino vai skatās galerijā mākslas darbus. Tur viss notiek. Var arī iepirkties. Vari pirkt savam avatāram – tas ir tēls, kā tu šajā vidē izskaties, – gan jaunas drēbes, gan apavus.

Vai mans avatārs var apskauties ar draugiem, lai es to pa īstam sajustu uz savas ādas?

Pieļauju, ka ir tehnika, kas tehnoloģiski kaut ko tādu varētu ļaut. Lielākoties šīs brilles nepiedāvā fizisku sajūtu. Tu vienkārši redzi notiekošo. Tu ej, blakus ir drauga avatārs, un jūs kopā ejat piedzīvojumos. Tā ir kā datorspēle, bet ar jūsu satikšanos virtuālajā realitātē. Ir daudzi interesanti piemēri. Ir bijuši koncerti – mākslinieki izdomā, ka koncerts būs metaversā, un viņi taisa koncertu. Cilvēki satiekas, ir skatuve. Metaversā var darīt visdažādākās lietas, ko neļauj fizika.

Cik tas šobrīd pasaulē ir izplatīti?

Ir sabiedrības grupas, kas to izmanto vairāk, kas – mazāk. Mazliet par to ir noplakušas runas. Vēl pirms pāris gadiem par to ļoti runāja, ka tas atnāks un būs, feisbuks arī tika pārsaukts par Metu, un tika iegrūsti miljardi, lai attīstītu metaversu. Nekur pārāk tālu tas netika, bet es domāju, ka tas ir tikai laika jautājums. Uz to ved. Arvien vairāk kompāniju taisa arvien labākas virtuālās realitātes brilles. Neteiktu, ka mēs jau esam tur, bet esam ceļā. Jauniešiem jau pieminētajā Dienvidkorejā un Japānā tas ir krietni populārāk nekā Latvijā.

Tagad daudz runā par pusaudžiem un jauniešiem, cik viņiem ir grūti orientēties šādā pasaulē, saprast, kas ir vērtības, un atrast savu ceļu. Kāds jūs bijāt kā pusaudzis? Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par savu garīgo meklējumu ceļu, līdz nonācāt līdz tam, ko darāt tagad.

Pabeidzot vidusskolu, biju pārliecināts, ka stāšos filozofos. Paldies Dievam, atmetu šo ideju. Otra ideja bija būt māksliniekam un stāties Mākslas akadēmijā. Gāju mācīties arī akadēmisko zīmēšanu un gleznošanu, bet darīju to pārāk vēlu, sapratu, ka akadēmijā netikšu, nebija pietiekamu prasmju. Iestājos Latvijas Universitātē mākslas fakultātē [Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte], bet sapratu, ka galīgi neder.

Kāpēc?

Briesmīgs līmenis. Sapratu, ka tas ne kādā mērā nav man. Tad domāju, ka jāmēģina braukt projām. Mēģināju stāties Anglijā, ar otro reizi tiku divās skolās – gan Mančestrā, gan Birmingemā. Izvēlējos otro. Aizbraucu uz turieni, gadu nostudēju. Tas bija fantastiski, tieši tas, ko biju gribējis, – ārkārtīgi interesantas diskusijas ar pasniedzējiem un kursa biedriem. Viss bija ļoti konceptuāli un perfekti. Pamatskolas laikā sāku nodarboties ar analogo fotogrāfiju, taisīt kolāžas. Darīju visu, ko varēju. Kad sapratu, ka vajag reālākas prasmes, sāku studēt virtuālos medijus – iemācījos 3D grafiku, 3D animāciju, filmēt, taisīt dažādus specefektus, mazliet iemācījos arī programmēšanu un varēju jau darīt digitālākas lietas. Tas man ļoti patika. Paralēli visu ko taisīju. Bija iekšā dzinulis, neizskaidrojama lieta, ka vajag kaut ko radīt. Dari, ko gribi, bet tas ir tas, kas tev sagādā prieku. Izstudēju tehnoloģijas, sāku Anglijā strādāt augstskolā, sapratu, ka jāstudē tālāk. Izstudēju kiberdrošību. Tur es saredzēju arī radošo momentu, ka ir jāmāk ielauzties sistēmā, jāatrod neordināri veidi, kā apiet. Tas, man liekas, ir ļoti radoši. Aizbraucu atpakaļ uz Latviju, pāris gadu nostrādāju Cert.lv [informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija] un pēc tam iestājos Mākslas akadēmijā. Sapratu, ka beidzot esmu nonācis tur, kur vienmēr esmu gribējis būt. Varēju sākt taisīt darbus, izmantojot digitālās prasmes, kuras biju ieguvis. Sāku arvien vairāk piedalīties pasākumos. Paši ar draugiem arī rīkojām pasākumus. Kaut kur viena izstāde, kaut kur otra. Pamazām, pamazām, un te nu šodien esmu šeit. Atskatoties – vienmēr ir bijusi dziņa un vēlme radīt, no tās es nekādi nevaru atbrīvoties.

Vai kā multimediju mākslinieks jūs darāt kaut ko pilnīgi oriģinālu vai ierakstāties tradīcijā? Latvijā gan zinu tikai Rasu un Raiti Šmitus, kuri šajā laukā darbojas jau kopš 90. gadiem.

Kaut kādā mērā tā ir tradīcija. Tas, ko dara Rasa un Raitis, ir brīnišķīgi. RIXC galerija patiesībā ir vienīgā vieta Latvijā, kas izstāda šāda tipa darbus. Viņi bija pirmie, kuri sāka mani aicināt uz izstādēm. Joprojām ar viņiem sadarbojos. Latvija ir ļoti maza. Šeit man ir sajūta, ka es nekur īsti neieliekos, savukārt ārzemēs es pavisam nedaru neko oriģinālu. Šeit neviens neko līdzīgu nedara, varbūt tāpēc varētu šķist, ka tas ir kaut kas īpašs. Noteikti ir kaut kāda mana lieta, bet es jau arī skatos, ko dara citi, un iedvesmojos. Arī tēmas, par ko runā, nav īpaši atšķirīgas. Ceru, ka Latvijā būs arvien vairāk cilvēku, kas darbosies ar medijiem.

Vai jūs spējat iedomāties dzīvi bez interneta?

Godīgi sakot, nē. Bet es atceros, ka nebija interneta. Man bija kādi 12 gadi, kad mums mājās parādījās internets. Kad jūs to pieminējāt, es pat atcerējos to dienu, kad pie mums nāca inženieris un ievilka internetu. Vakarā bija sajūta – ko tagad vispār darīt?! Mamma strādāja augstskolā, braucu pie viņas, un datoriķi man rādīja, kā internetā kaut ko var meklēt. Wow! Man tik ļoti patika! Skatījos un domāju, cik tas ir iespaidīgi. Tagad internets šķiet tik ļoti pierasts, bet patiesībā ir tik daudz mainījis. Līdzīgi kā tagad ar mākslīgo intelektu – liela daļa cilvēku ticēja, ka internets būs tas, kas mūs kā civilizāciju pacels nākamajā līmenī. Pēkšņi mums skāriena attālumā ir visa pasaules informācija. Tas savienos visus zemes nostūrus, nu tik būs!

Vai nepiedzīvojat trauksmi no laikmetīgās fobijas FOMO – bailēm palaist garām? Ja ekrānā pieejama praktiski visa pasaule, kā izvēlēties, ko tev no tā visa vajag un gribas?

Jā, tā ir. Bliež pa visiem kanāliem, ka tu vari darīt, ka ir iespēja. Tādā ziņā briesmīgi ir sociālie tīkli, kur tu redzi, ka kāds dara, un tev arī vajag. Tas ir baigi traki. Manai paaudzei vēl viss ir kārtībā, mēs neuzaugām ar internetu un soctīkliem. Mēs vēl varam izlavierēt. Es sevi mierinu – līdz šim viss ir bijis labi un būs labi, es eju pareizi, vienkārši nomierinies. Mēģinu vienmēr klausīties savā sirdī. Protams, ikdienas skrējienā ir tik daudz kairinājumu, ka tu nedzirdi savu sirdi, rausties uz visām pusēm. Reizēm gribas būt mājās un nevienu nesatikt, uzlādēt savu bateriju. Kaut kādā ziņā ar visām iespējām ir daudz grūtāk nekā tad, kad iespēju nav. Vajag iekšā kompasu, kas tevi pareizi navigē. Tā, man šķiet, ir īstā lieta.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Nakts tauta

Lielā masu kustēšanās ir sākusies – ar to es nedomāju tuvojošās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Lai kā politiķi un mediji mūs katru mēģinātu pārliecināt, ka nedrīkstam būt vienaldzīgi, nedrīkstam...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja