Vīru kopa Vilki jau divdesmit gadu dzied latviešu karavīru dziesmas, ar kurām savulaik cīņā gājuši un starp kaujām sevi stiprinājuši senlatvieši un strēlnieki, partizāni un leģionāri. Nereti katrs savā frontes pusē, bet visi viena mērķa labad - aizstāvēt un darīt savu tēvzemi brīvu. Šoruden Vilki - Edgars Lipors, Uģis Treide, Gundars Kalniņš, Andris Balcers, Jānis Atis Krūmiņš un Raimonds Kundziņš - svin divdesmit gadu jubileju ar koncertuzvedumu sēriju visā Latvijā.
Jūsu lauciņš ir īstu vīru dziesmas, bet ir uzskats, ka liela daļa šodien zināmo tautasdziesmu ir sieviešu sacerētas.
Edgars Lipors. Tā nav, ka večiem ir tikai alus dziesmas. Ir dziesmas par kumeļiem, ko puiši dziedājuši, kad vasarā jāja pieguļā, ir arāju, jūrnieku, darba dziesmas. Bet veči tika izkauti karos, un tad dziedāja sievas, kuras bija kultūras nesējas, pavarda kurinātājas, bērnu audzinātājas - ja to veču nav, tad kādam tas ir jādara. Es pieļauju, ka tāpēc šī sievišķīgā folklora dominē, un mēs folklorā bijām kā tādi celmlauži - paga, paga, ir jau arī veču dziesmas!
Varbūt sieviešu dziesmas vairāk saglabājušās, jo tās labāk atcerējās nākamā paaudze, kas auga mājās? Karā vai darbā bērnus neņēma līdzi, un mājās par to nedziedāja.
E. L. Nuja, ziemā, braucot pēc malkas, droši vien bērnus neņēma līdzi, tāpat kā karā.
Andris Balcers. Cik vispār ir kara dainu?
E. L. Ap septiņiem tūkstošiem.
A. B. Bet tā varētu būt, ka, no kariņa pārnākot, par to runāt negribējās. Tagad arī, atgriežoties mājās no misijas, čaļiem vajag iziet psihologu slūžām cauri, attīrīties mierlaiku dzīvei. Arī tajā laikā droši vien bija kādi zintnieki vajadzīgi un pesteļu tantiņas.
E. L. Es domāju, ka tolaik palīdzēja dziedāšana. Jo dziesmas sakārto, nomierina, uzjundī. Tagad arī vajadzētu vairāk dziedāt. Mums bija kāds tāls brauciens. Un neiet! Visu laiku kaut kādas aizķeršanās - uz robežām netiek cauri, pazūd mantas, vienam pasē nav vīzas… Bija sajūta, ka jānodzied Dzelzīm dzimu. Kaut kā viss pēc tam nokārtojās. Man ir ticība, ka tas darbojas un dod spēku.
Mūsdienu valodā runājot, dziesma ir kā meditācija.
E. L. Jā, un tai ir savs mērķis. Vai tā ir izklaide vai rituāla dziesma. Mēs katru gadu cenšamies svinēt Jāņus, un tur galvenais uzsvars ir tuvināties dabai. Prom no Rīgas, jo pilsētvide izjauc visu latvisko. Ir jācīnās! Mēs esam par to daudz runājuši, un tas nevienam nav nekāds noslēpums, ka arī tagad notiek karš, vienkārši tas notiek ar pavisam citiem un reizēm varbūt daudz efektīgākiem līdzekļiem nekā pirms simt gadiem. Informatīvais karš notiek visu laiku - uzgriežam MTV, un tur gāžas popkultūra virsū. Daudzi ir izmisumā un laižas prom uz turieni, kur var kaut vai izdzīvot. Mēs nevaram pārmest tiem, kuri meklē iespēju. Mums ir pārliecība, ka var atrast kaut kādu vidusceļu.
Gundars Kalniņš. Es vēl piebildīšu, ka mūsu politiķi iet pie Brīvības pieminekļa, un tur ir skaisti vārdi: "Tēvzemei un brīvībai". Tas nozīmē, ka visi darbi, ko viņi veic, ir jāvelta tēvzemei un brīvībai un no tā izriet viss pārējais. Nevajag sarežģīt vienkāršas lietas. Principā tas jāmāca skolā no pirmajām klasēm. Mēs savu darbu darām ar tādu domu, ka nākotnē būs mazie vilciņi, vilcēniņi un vilcvilcvilcēniņi, kas paturēs prātā, ka šī ir mūsu tēvzeme - asinīm slacīta un izkarota, lai mēs varētu šeit brīvi dzīvot.
Kā jaunā paaudze reaģē, redzot Vilkus uzstājamies?
G. K. Tās dziesmas ir dziedājuši mūsu vecāki, vecvecāki, un kā tas varētu neinteresēt un kā tas varētu nebūt patīkami? Vienīgā nelaime, ka tās dziesmas viņiem nekad nav dziedātas. Tāpēc mēs dziedam, lai viņi tās dzird un zina. Varbūt atmiņā paliek viena notiņa, viena frāzīte no dziesmas. Jo mēs vairāk tās dziesmas viņiem dziedāsim, jo tam jaunietim vairāk paliks kaut kas prātā.
A. B. Varbūt ne visiem, bet kādam iepatīkas kāda intonācija, aiziet tā nezāle tālāk, un viss - mēs uzvaram.
E. L. Ir saprotama pirmā reakcija skolās, kur esam pirmoreiz. Redzam smīniņus: onkuļi saģērbušies kaut kā smieklīgi, idioti kaut kādi atnākuši. Citi krāj markas, citi skeito, citi brauc uz kalniem, šie te ģērbjas savādos XII-XIII gadsimta tērpos. Pēc koncerta procentiem astoņdesmit domas mainās. Nāk klāt, grib aptaustīt gan instrumentus, gan ieročus. Tie ir sliktākie varianti. Labākajos priekšā sēž divpadsmitās klases puikas (meitenes kaut kur aizmugurē) un dzied līdzi. Ir bijis tā, ka pie kādas dziesmas aizmugurē puiši pieceļas un katram ir liels uzraksts Vilki. Citreiz tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. Acīmredzot esam sasniegusi mērķi.
A. B. Ar bērniem vajag runāt patiesi. Kā bērnam paskaidrot, kas ir dzimtene? Vienkārši! Tā ir vieta, kur tu esi dzimis, kur tavi senči ir dzimuši paaudžu paaudzēs un kur tavi bērni kādreiz dzims. Tā ir tā svētā vieta, kura mūs vieno, kurā ir jādzīvo, kura ir jāmīl un jāaizstāv. Kad sāc tēlot profesoru un mēģini uzlēkt augstāk par savu pakaļu, tad ir purvā.
Skolās vēl ir kaut kāda disciplīna un nav kā klubā vai festivālā, kur paklausies pāris minūšu un, ja nepatīk, ej tālāk.
G. B. Skolas laikā mūs aizsūtīja uz kultūrvēsturnieka Romāna Pusara lekciju, viņš kaut ko tur stāstīja, un es neatceros, ko, toties skaidri atceros, kā viņš stāstīja par to latviešu lietu - tas bija vēl padomju laikos. Viņš iedvesa man to degsmi ar savu runas veidu, nevis ar saturu. Es ceru, ka tagad atkal būs tādi skolēni, kas uzķersies un ieklausīsies tajā, ko mēs sniedzam, tāpat kā toreiz labā nozīmē uzķēros es.
E. L. Ar tām koncertlekcijām, kā mēs tās paši saucam, aktīvi sākām braukt pa skolām deviņdesmito gadu beigās, un viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir tieši izglītot un dot to informāciju, ko mēs esam kādreiz dabūjuši. Lūk, Andris un Gundars vēl joprojām brauc un cītīgi intervē leģionārus un partizānus. Savā laikā Andris pat strēlniekus ir pieķēris dzīvus, kuri stāstīja savu pieredzi. Visu šo bagāžu mēs esam uzņēmuši un varam to dot tālāk diezgan precīzi.
A. B. Ar Māri Ošu, mūsu pirmo vadītāju, braucām pie streļķiem pa visu Latviju - paldies nelaiķiem Jurim Podniekam un Andrim Slapiņam, kuri mums 1980. gadā adreses iedeva pēc tam, kad uztaisīja filmu (Strēlnieku zvaigznājs - red.). Bija reizes, kad viņi paši atbrauca jau par vēlu, kā mēs filmā redzam - vecītis jau miris, un mums arī bija tā, ka viena tantiņa nomira rokās - žēlsirdīgā māsa Kaziņa -, nodziedāja dziesmu Ak, Latvija un… kļuva slikti ar sirdi. Izsaucām ātros, bet nomira. Neko darīt - vecs cilvēks, bet paspēja atcerēties jaunības dienas, pilsoņu karu Krievijā. Tagad mēs ar Gundaru partizānus un leģionārus filmējam, lai nepazūd vēsturei, un ceram, ka nāks kāds jauns Podnieks un Slapiņš, kas savāks to visu kopā.
G. K. Kaut kāda maza montāža ir redzama mūsu mājaslapā.
A. B. Kad aizbrauc pie vecīša, kurš sēž jau vecs un slims - podagra ceļgalos -, vairākas dienas pie viņa jāpadzīvo, lai pierod un atveras. Protams, karā ir dubļi un asinis, un blakām drauga līķis, bet tu esi jauns tajā brīdī, un jaunībā to kaut kā laiž garām. Un, kad viņiem prasa rakstura īpašību, kas palīdzējusi visam tam iziet cauri, vairāki ir teikuši: mēs bijām bez-bē-dī-gi. Tieši šis vārds "bezbēdīgi" ir atmiņā iespiedies. Protams, viņi mobilizējās, gāja, cīnījās, bija disciplīna, kas raksturīga latviešiem. Krievu maisīgās formas - gimnastjorkas - viņi pāršuva šnitīgi pēc auguma, iebuktēja cepures, atlocīja piedurknes. Viņi dziedāja, daudz sportoja un bija bezbēdīgi! Bija arī pārdzīvojumi, melanholija, bet tā nebija grūtsirdīga.
Droši vien veci ieraksti ar karavīru dziesmām nav saglabājušies.
E. L. Bellacord platēs nav karavīru dziesmu, toties var paklausīties un pamācīties to manieri, kā viņi dziedāja divdesmitajos, trīsdesmitajos gados - tā lustīgi, riktīgi.
A. B. Viņi dzied atsperīgi, federīgi. Strēlnieki pirmajā, otrajā pulkā tādi pašpuikas pamatā bija, un pat gaita tāda dejojoša, drusku lecīga, pēc vārda kabatā nekāpa, bet huligāni nebija. Savas meitenes aizstāvēja un neļāva bagātnieku fabrikantu dēliņiem darīt viņām pāri - pavest un pēc tam pamest. Viņi tiem sadeva un bija kā tādi sava laika robinhudi - tādi bija katrā kvartālā - Griščenē (Grīziņkalnā), Sarkandaugavā un Čierītī. Mēs intervējām tos strēlniekus - pašpuikas. Daudzas kasetes ir gājušas zudumā un pazudušas. Mārim, kurš Berģos dzīvoja, čeka visu konfiscēja. Daļu ierakstu Tālis Timrots palīdzēja atjaunot un iztīrīt, lai var kaut ko dzirdēt. Gan intervijas, gan dziesmas no večiem, kas astoņdesmito gadu sākumā vēl bija dzīvi. Baigā vērtība!
Vai vēl ir dziesmas par jūsu tēmu, ko neesat nodziedājuši?
Visi smejas un gandrīz korī saka: ļoti daudz!!!
E. L. Runājot par senajām, Zinātņu akadēmija pirms dažiem gadiem izdeva bukletu ar karavīru dziesmām, kurā ir arī teicēju iedziedātās. Tēmas mums ir paņemtas gandrīz no visām, bet vēl visādas interesantas jaunas melodijas uzrodas. No jaunākiem laikiem ir vēl vairāk - dziesmas, kam ir viena melodija ar divdesmit vārdu variantiem.
Tā latviešu drosme un kareivīgums ir mīts, vai tā tiešām ir bijis?
E. L. Tā arī bija, kaut parasti īpaši neuzsver šo varonību. Tagad politikas ietekmē vispār viss ir šķērsām. Deviņdesmito gadu sākumā pacēla leģionu. Tagad mums sarkanie vairs nav vajadzīgi, jo mums ir leģionāri. Nepagāja desmit gadu, un leģionāri arī ir sliktie. Bet kur mums ir labie? Mums tikko bija tāda pieredze Austrālijā, kas nosacīti ir Anglijas pakļautībā. Neatkarīgi no tā, kur viņi ir cīnījušies un ar ko, vinnējuši vai zaudējuši, viņiem tur ir pieminekļi ar visiem uzvārdiem, notiek svinīgas ceremonijas un ir muzeji galvaspilsētā, jo cilvēki ir cīnījušies, un viņu piemiņa ir svēta. Diemžēl mums tā nav. Sākot jau ar ģimeni un skolu, kur dzirdam, ka mēs esam maza Latvija, kam jātiecas pēc draudzīgām attiecībām ar Austrumiem un Rietumiem. Paga, bet kas notika strēlnieku laikā, un kādiem pārspēkiem mūsu senči ir turējušies pretī un situšies senākos laikos? Livonijas hronikā ir ļoti daudzi piemēri par varonīgām uzvarām, un kas rakstīja Livonijas hroniku? To rakstīja ienaidnieka hronists.
A. B. Paši sev, protams, varam sist uz pleca, bet, ja ir pierādījums, ka ienaidnieks tiešām novērtē caur sakostiem zobiem, ar skaudību un nenovīdību, laikam jau kaut kādi panākumi ir bijuši. Kad pirmie astoņi bataljoni parādījās pie Daugavas krastiem 15. gada beigās, Vācijas virspavēlnieks teica, ka pie Latvijas debesīm ir uzlēkušas astoņas spožas zvaigznes - astoņi bataljoni. Latviešu strēlnieki bija kā ikona. Rainis, dainas un strēlnieki pacēla Latvijas vārdu pasaulē. Krievijā Kremlī viņi dzīvojās kā pa savu dzimtmuižu - tā paši krievi rakstīja, un viņiem nepatika, ka, verot Kremļa durvis, tur iekšā sarunājas tikai latviski.
E. L. Tas šokē daudzus - latviešu valoda bija komandējošā valoda Kremlī. Tur, kur tagad sēž Medvedevs. Pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks bija latvietis - Jukums Vācietis.
A. B. Turklāt bezpartijiskais, dīvaini - bezpartijisks Sarkanās armijas komandieris, bet tas liecina par viņa spējām. Un vēl visa Krievijas pirmā plejāde. Tanku komandieris - Gustavs Boķis. Aviācijas priekšnieks - Jēkabs Alksnis. Tālo Austrumu virspavēlnieks - Reinholds Bērziņš. Visās jomās latvieši bija priekšgalā, un par to ir vērts aizdomāties! Labi vai slikti, bet līderi - un tas ir svarīgi. Mums vajag to, nevis parasto "ko tad mēs".
E. L. Tas "ko tad mēs" faktiski ir ieviests baltvāciešu laikā XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā. Vāciešiem bija izdevīgi, ka latvieši sevi uzskata par mazo vergu tautiņu. Ja mēs atkal skatāmies senos laikus, tā nemaz nebija. Tagad tas pats spiediens turpinās - veči, jūs nekas neesat, jūs neko nevarat. Es pats esmu dzirdējis, ka divdesmitgadnieki saka: jā, nu ko tad mēs varam? Kā mēs latviešu valodu esam saglabājuši līdz šim cauri gadsimtiem, kaut Latvijā esam knapi miljons? Kā mēs vēl joprojām turamies? Tas jautājums ir atklāts. Paskaties, kādas mums ir kultūras vērtības! Visas šitās folkloras krātuves - nenormāls kvantums, ko var salīdzināt tikai ar indiešiem.
Kā jums šķiet, vai ir iespējams, ka pēc simts gadiem latviešu valodu neviens vairs nelietos un runās, visticamāk, tikai angliski?
G. K. Klases audzinātāja, kura runāja ar mums krieviski, teica, ka drīz visa pasaule runās tikai krievu valodā. Tas nav noticis.
E. L. Viss plūst, viss mainās. Šodien grūti noticēt, bet X gadsimtā angļu valoda bija uz izzušanas robežas, bet tagad tā ir pasaules valoda. Simts gadu - tas ir milzīgi daudz! Nav jēgas darīt kaut ko pret - kāpēc enerģiju tērēt? Ja mēs veicināsim latvisko, būs latviskais.
G. K. Latvietis ir sīksts tipiņš, un viņš neļaus sevi aplaupīt. Mūsu valoda tomēr ir vērtība - mēs runājot paužam emocijas, bet ārzemnieki runā monotoni un vienā tonī burkšķ - es pusi dienas paklausos un nevaru vairs to kaulaino ģīmi izturēt. Tas viss var kaut kad arī izbeigties.