Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Kirils Serebreņņikovs: Gribu taisīt nevis aģitludziņas, bet pētīt cilvēkus

Režisors Kirils Serebreņņikovs aicina nedemonizēt pašreizējo Krievijas īstenību un uzskata, ka televīzijai ir jāizzūd no mūsu dzīves, jo tā ir kaitnieciska tehnoloģija

Labdien – teātra un kino režisors Kirils Serebreņņikovs sniedz roku un saka latviešu valodā ar mazu akcentu, kad tiekamies Latvijas Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa kabinetā. Kirils Serebreņņikovs ir Nacionālā teātra draugs. 2009.–2010. gada sezonā viņa izrāde Mirušās dvēseles tika atzīta par labāko iestudējumu Latvijas teātros. 2011.–2012. gada sezonas Spēlmaņu nakts nominācija – Gada režisors par izrādi Voiceks. Nākamā gada sākumā Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Kirila Serebreņņikova iestudējums Raiņa sapņi.

Jau divus gadus viņa brīvības teritorija ir paša reformētais bijušais Maskavas Gogoļa teātris, tagad – Gogoļa centrs, iecienīta jauno intelektuāļu pulcēšanās vieta. Septembrī uz Nacionālā teātra skatuves notika Gogoļa centra viesizrādes – Latvijas publikai tika piedāvāts Kirila Serebreņņikova un franču režisora Dāvida Bobē uzvedums Metamorfozes un Vladislava Nastavševa iestudētā Mēdeja ar Gunu Zariņu titullomā.

Kā, jūsuprāt, Metamorfozes uzņēma Rīgas skatītāji? Ko jums nozīmē šīs viesizrādes?

Izrādei bija lieli panākumi. Skatītāji aplaudēja un sauca "bravo!", daudzas reizes izsauca aktierus. Tas šeit nenotiek bieži. Biju uztraucies, ka būs citādi, tāpēc esmu ļoti priecīgs. Mēs esam atbraukuši pie draugiem, pie mums draudzīga teātra, kurā es strādāju ne jau pirmo gadu. Tā ka viss ir ļoti komfortabli.

Ja mēs runājam par skatītāju mentalitāti, piemēram, Francijā, kur Metamorfozēm bija lieli panākumi, un Latvijā – kādas ir atšķirības?

Visur ir atšķirīga publika. Ar to arī pasaule ir skaista. Mēs visi esam atšķirīgi, un visās zemēs ir atšķirīga reakcija. Latviešiem sava, frančiem sava. Šeit bija atnākusi tāda apgaismota pilsētas inteliģence. Francijā bija ļoti daudz jauniešu. Spēlējām 1500 skatītāju lielā zālē, tur bija daudz cilvēku. Rīgā – crème de la crème.

Kādā recenzijā bija teikts, ka Metamorfozes esot iestudētas videospēļu estētikā.

Nē, nē, tā nav. Kāds to vienkārši tā ir uzrakstījis. Tā ir postapokaliptiska estētika. Darbība notiek it kā pēc kādas katastrofas. Izgāztuvē, kur ir vecas mašīnas. Cilvēki gandrīz ir zaudējuši cilvēcisku veidolu. Es gribēju, lai izrāde ir videospēļu estētikā, taču mēģinājumu procesā pakāpeniski atteicāmies no šīs idejas.

Vai apokalipses izjūta ir arī jūsu pašsajūta pašreizējā situācijā?

Kopumā – jā.

Izrādē jūs to saasināt, izkāpināt?

Es domāju, ka patlaban visi kaut ko tādu jūt gaisā. Mākslinieks ir cilvēks, kurš pamodina domāšanu.

Jūs, būdams mākslinieks, spējat cilvēkus izvest no tās izgāztuves, vismaz norādīt virzienu?

Mākslinieks neko nevar izdarīt.

Ko viņš var?

Mākslinieks var piespiest cilvēkus aizdomāties.

Jā, un pēc tam? Ko var mainīt šie aizdomājušies cilvēki?

Tālāk viņi ievēlēs vai neievēlēs politiķus, cīnīsies vai necīnīsies par savām tiesībām, aizstāvēs kādas savas vērtības vai neaizstāvēs. Mēs nevaram cilvēku vietā atrisināt viņu jautājumus.

Tātad jūs ticat, ka māksla cilvēkus var padarīt gudrākus?

Var likt aizdomāties. Māksla cilvēkus var mainīt. Tam es ticu pilnā mērā, tāpēc ka es pats daudzas reizes no kādas izrādes vai zāles esmu iznācis ārā gudrāks. Vai arī lasot grāmatas. Sāku lasīt Ulisu kā viens cilvēks, pabeidzu – jau kā cits.

Vai jums ir vēl kādi spilgti piemēri, kā mākslas darbs jūs ir mainījis?

Jā. Bērnībā noskatījos Tarkovska filmu Andrejs Rubļovs, Bergmana Faniju un Aleksandru, Bunjuela Buržuāzijas diskrēto šarmu. Iegāju viens, iznācu cits.

Izrādes Metamorfozes pamatā ir Ovidija pierakstītie antīkie mīti. Jūs spējat iztēloties, kādi cilvēki dzīvoja Ovidija laikā un kā? Parasti jau par klasiku saka – cits apģērbs, taču dvēseles matrica tā pati. Vai tā gluži ir?

Mēs to nespējam pat iedomāties. Kā mēs to varētu iztēloties? Mēs varam veikt kaut kādu rekonstrukciju, bet arī tā nebūs tiesa. Kā bija veidots antīkās pasaules cilvēks ar daudzdievību, īpašiem sadzīves apstākļiem, kariem, vergu tirdzniecību, demokrātiju, Romas, Babilonijas likumiem. Varam tikai iztēloties, zināt mēs par to neko nevaram. Mēs netaisījām nekādas konstrukcijas, izrādi veidojām par sevi.

Es to vaicāju tāpēc, ka, iestudējot klasiku, režisori vienmēr runā par to, ka cilvēka dvēseles arhetipiskās situācijas nemainās – mīlestība, nāve, skaudība, iekāre.

Dokumentāli mēs nevaram zināt. Varam domāt tikai paši par sevi, un pat tad mēs ar lielām grūtībām tiekam skaidrībā par savām domām un jūtām. Ir tāds jēdziens "filosofiskā nāve". Kad tu pieej pie spoguļa un godīgi atbildi, kas tu esi. Ja tu atbildi godīgi, tu tajā momentā nomirsti un piedzimsti kā jauns cilvēks. Šīs filosofiskās nāves sekundes katrs nespēj izturēt – tāpēc, ka tas ir ļoti sāpīgi. Mēs pat sevi pārāk labi nepazīstam, kā gan mēs varētu zināt par citiem?

7. septembrī jums palika 45 gadi. Kā jūtaties šajā vecumā? Nācis klāt briedums?

Vai, šausmas! Varbūt esmu vairāk pieredzējis. Labākajā gadījumā es jūtos kā trīsdesmitgadnieks. Man ir nojukusi laika izjūta. Redzu cilvēkus savā fiziskajā vecumā, un man šķiet, ka viņi ir vecmāmiņas un vectētiņi, ka tā ir cita paaudze, viņu paaudze. Man saka – mēs taču esam viena paaudze. Nē, es neesmu ar jums! Es jūtos pavisam citādi.

Ir viedoklis, ka traģēdijas žanrs XXI gadsimtā ir neiespējams. Ko jūs par to domājat? Šķiet, Vladislava Nastavševa Mēdeja ir izrāde ar īstu traģēdijas atvēzienu.

Es domāju, ka traģēdija ir iespējama. Jā, Guna Zariņa spēlē ļoti jaudīgi. Traģēdijas nots izjūta pastāv.

Mēdz teikt, ka ironija ir nogalinājusi traģēdiju.

Ziniet, tā ir frāze no postmodernisma, kas visu jauca kopā, par visu smējās, par visu ironizēja. Man šķiet, ka šis postmo dernisms jau ir miris un šobrīd ir nopietnas lietas. Ir pienācis īstu, patiesu vēstījumu laiks. Ja tas ir pa īstam, viss ir iespējams.

Jūsu vadītais Maskavas Gogoļa centrs darbojas divus gadus. Ko esat mainījuši Maskavas teātru vidē?

Es domāju, galvenais, ko esam izdarījuši, – mēs esam pievilinājuši, satikušies ar jaunu publiku. Man tā ļoti patīk, jo tā ir jauna. Iespējams, tie ir cilvēki, kuri nekad agrāk teātrī nav bijuši. Daudzi no viņiem atnāk pirmo reizi, paskatās un saka – oi, šis ir mūsu teātris! Te mēs tagad visu laiku nāksim. Tas ir redzams arī sociālajos tīklos un tviterī, ka 11. klašu skolēni cits citam dzimšanas dienā dāvina biļetes uz Gogoļa centru. Viņi fotografē un ievieto savos profilos par ietaupīto naudu nopirktās biļetes. Tā ir vesela paaudze. Teātris pastāv tikai tad, kad ir publika, kura to apmeklē. Tā ir laime, jo tā ir brīnišķīga, jauna, inteliģenta auditorija. Tā nav ļoti bagāta publika, bet šie cilvēki būs bagāti rīt, ja tāda rītdiena mums vispār būs… Tāpēc mēs šobrīd cenšamies piedāvāt lētas biļetes.

Gogoļa centram esat izvēlējies moto – absolūtas brīvības teritorija. Vai vispār ir iespējama absolūta brīvība – un jo īpaši Maskavā šajā laikā?

Brīvība ir iespējama tieši tik lielā mērā, cik tu pats sev atļauj būt brīvam. Nedrīkst būt tā, ka tev kāds atļauj būt brīvam. Tu tikai pats vari kļūt brīvs. Pats sev pateikt – es esmu brīvs. Tas nav jāizdara kādam citam, bet tev pašam. Tāpēc es teicu: puiši, šeit ir brīvības teritorija un šeit nedarbosies kaut kādi drakoniski likumi.

Vai šajā brīvības teritorijā jums ir iespējams uztaisīt, piemēram, kādu traku karikatūru par Putinu, asi un atklāti runāt par to, kas notiek Krievijā?

Lielā mērā tieši tādas izrādes mēs iestudējam. Piemēram, mums ir izrāde Idioti, kas ir skats uz mūsdienu Krievijas dzīvi, un tā ir parādīta ļoti asi. Cita lieta, ka nevienā karikatūrā arī nebūs patiesības. Teātris nenodarbojas ar publicistiku. Teātris nenodarbojas ar karikatūrām. Teātri nodarbina cilvēks. Es jums atklāti pateikšu, jūs varat mani šajā brīdī nemīlēt, – man ir šausmīgi interesanti, kas Putinam ir galvā. Es nevis kliedzu: "Nost! Nost! Nost!", bet mani interesē, kas ir to cilvēku galvā, kas kliedz: "Nost!", un Putina galvā. Es Putina lēmumus vērtēju kā drausmīgus, taču man ir svarīgi saprast to matēriju, no kā tie rodas. Ja es nodarbojos ar teātri, es gribu taisīt nevis aģitludziņas, bet pētīt cilvēkus.

Tas ir derdzīgi, ka politika ir aizņēmusi tik lielu mūsu dzīves daļu. Es negribu par to runāt ar draugiem, gribu runāt par kaut ko citu. Vēl pirms gada vai diviem mēs runājām par brīnišķīgām tēmām. Kāpēc mēs tagad visu laiku runājam par Ukrainu un Krimu? Jautājums par Putinu ir jautājums par krievu laikmetīgo mentalitāti, par to, kādu cilvēku Krievija ir saņēmusi 20 gados pēc Padomju Savienības sabrukuma. Šis jautājums ir ļoti sarežģīts, es pats nespēju uz to atbildēt. Visas manas atbildes ir diezgan biedējošas. Šajā ziņā esmu pesimists. Šajos 20 gados ir notikusi humānā katastrofa. Visur pasaulē krīt kultūrizglītības līmenis. Ir jāturas pretī visiem spēkiem. Tas ir visur, taču Krievijā tas notiek kaut kādās hipertrofētās devās.

Kā jūs domājat, vai Gogoļa centra apmeklētāji jaunieši zina, kas ir Ovidijs? Varbūt viņi domā, ka tas ir jūsu interneta segvārds.

Oi, kāpēc cilvēkiem 20 gadu vecumā būtu jāzina, kas ir Ovidijs? Piedodiet, kādā sakarā? Tas nav iespējams. Jūs 20 gados zinājāt par Ovidiju?

Neatceros, varbūt šo to. Nopietni jau ne.

Nu, lūk. Kaut ko dzirdējuši, lasījuši… Kāpēc mums jaunos ļaudis tagad bārt, ka viņi kaut ko nezina? Galvenais, lai viņi sagribētu uzzināt. Viņiem šobrīd ir milzīgs instrumentu piedāvājums, internets, kur var iegūt informāciju. Es uzskatu, ka daudzi to izmanto. Saprotiet, tas ir kaut kāds jauns apziņas tips. Tas būtu jāpēta sociologiem un fiziologiem, kādu apziņas tipu veido sociālie tīkli, mediju telpa, kurā mēs atrodamies. Tāda informācijas uzbrukuma no visurienes informatīvajā telpā mūsu jaunībā vēl nebija.

Vai šī jaunā paaudze paliks dzīvot Krievijā? Šie jaunie cilvēki būs patrioti vai brauks projām?

Daži būs patrioti, daži – aizbrauks. Aizbrauks ļoti labi cilvēki. Tā ir tā bēda. Sliktie jeb tumsonīgie un neizglītotie un tie, kuri nevēlas strādāt, – tie paliks. No Krievijas jau ir aizbraukuši un aizbrauc milzīgs skaits cilvēku. Tā ir katastrofa. Tiklīdz pieņēma kādus pret gejiem vērstus likumus, aizbrauca vai sapņo aizbraukt visi jaunie geji. Notiek zinātnes sabrukums. Visi jaunie zinātnieki vēlas braukt uz ārzemēm, jau sen ir aizbraukuši.

Naudas vai idejas dēļ?

Abējādi. Arī ļoti agresīvās sabiedrības atmosfēras dēļ. Krievijā pašreiz diemžēl ir ļoti daudz agresijas. Tā ir milzīga nelaime.

No kā tā īsti rodas? Tāpēc ka Krievija ir tik liela? Maskavā – nežēlīga konkurences cīņa, dabiskā atlase – izdzīvo stiprākais?

Es uzskatu, ka tas radies no šoka pēc sabrukušās Padomju Savienības. Ir pagājuši tikai 20 gadu. Tas nav tik daudz. Katastrofa ar nosaukumu Padomju Savienības iziršana ir gigantisks stāsts. Tas nevarēja notikt nesāpīgi. Visa šī frustrācija, sāpīgie sindromi, šoks – tas tikai tagad parādās. Patriotisma mazināšanās ir saistīta ar mazvērtības kompleksiem. Cilvēki ir piekusuši, ka viņi ir lūzeri. Viņiem ir jāatrod kaut kas pozitīvs. Saprast to var. Ja tev visu laiku saka, ka viss ir slikti, viss ir slikti, vajag, lai kaut kas būtu labi. Cita lieta, ka viss labais izrādās simulakrs un erzacs. Piemēram, olimpiskās spēles – lūk, kādi mēs esam, mēs ar to lepojamies!

Man ir ļoti grūti lepoties ar olimpiskajām spēlēm. Es gribu Krievijā lepoties ar labiem ceļiem, ar labu izglītību un labu dzīvi provincē. Ja tur būs laba dzīve, es lepošos. Pārkrāsot vitrīnas, fasādes ir visvieglāk. Es domāju, ka visas šīs problēmas, par kurām es runāju, ir visur. Tās ir kopīgas problēmas – jautājums, kas ir fasāde. Krievija vienmēr ir bijusi fasādes valsts atšķirībā no protestantiskās Eiropas. Daudzās Eiropas valstīs mājās nav aizkaru – mēs parādām, ka mums viss ir ļoti pieejams arī aiz fasādes, esam caurspīdīgi, atvērti, godīgi. Krievija bizantiskās tradīcijas iespaidā vienmēr ir ļoti rūpējusies par savu seju, fasādi. Tā ir valsts iezīme. Kaut kādā ziņā tas nav slikti, taču citā – noved pie kontrasta starp fasādi un saturu.

Man ir paziņas, kas ir atteikušies no Krievijas pilsonības, izvēlējušies būt citu valstu pilsoņi. Es uzskatu, ka emigrācijas koncepcija ir novecojusi. Ja atrodamies brīvā pasaulē, mums ir jādzīvo dažādās valstīs. Tas, ka es dzīvoju citur, nenozīmē, ka esmu nodevējs un ienīstu Krieviju. Ja mēs paņemam jebkuru mašīnu vai šo Apple produktu (Kirils pasvārsta rokās savu telefonu – U. A.), mēs ļoti labi saprotam, ka tā detaļas neražo viena valsts. Izdomāts Amerikā, salikts Ķīnā, kaut kāda detaļa nāk no Indonēzijas, vāciņš izgatavots Maskavā. Visa pasaule ir kopēja saimniecība. Manuprāt, to ir muļķīgi dalīt. Jo vairāk tā būs integrēta, jo labāk.

Par ko jūs runājat, strīdaties ar saviem krievu draugiem? Vai tikai ēdat, dzerat un dejojat? Vai jēdziens "virtuves sarunas" ir dzīvs mūsdienu Krievijā?

Mēs dejojam, runājamies, smejamies. Dzīvojam normālu dzīvi. Nav nekādu virtuves sarunu. Pašreizējo Krievijas īstenību nevajag demonizēt. Tā nav tik briesmīga, kā rāda propagandas televīzijā. Šeit stāsta, cik Krievijā viss ir briesmīgi, tur stāsta, cik briesmīgi ir Rietumos. Tā ir propaganda, un mums tai nevajag ticēt. Es uzskatu, ka televīzijai vispār ir jāizzūd no mūsu dzīves, jo tā ir kaitnieciska tehnoloģija.

Visbeidzot – arī kāds jautājums par teātri. Krievu kritiķe, žurnāla Teātris galvenā redaktore Marina Davidova pirms vairākiem gadiem teica, ka viena no lielākajām Krievijas teātra problēmām esot tā, ka jaunie režisori iznāk no GITIS jau veci, nekritiski pieņem to, ko darījušas vecākās režisoru paaudzes, un bez jaunām idejām turpina to atražot. Kā tā?

Es nevienu neaizstāvu un nevienu neapvainoju. Režisora profesija ir tik reta un neparasta. Piemēram, ir dažādi arhitekti. Cilvēks, kurš konstruē ielas tualeti vai šo mazo mājiņu (rāda pa logu tenisa kortu saimniecisko ēku – U. A.), viņš taču ir arhitekts? Jā, ir. Taču ir arī Zaha Hadida, Herzog & de Meuron, Gaudi un citas izcilības. Tās var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un arī režisoriem nav jābūt daudz. Kāpēc gan viņiem jābūt daudz? Ir jābūt cilvēkiem, kuri prot amatu un spēj kaut ko iestudēt, taču, ja mēs runājam par autorrežiju, – piedzimst daži, un tas jau ir labi.

Kas vēl Maskavas teātra vidē ir interesants bez Gogoļa centra? Ko jūs ieteiktu apskatīties, ja kāds aizbrauc uz Maskavu?

Skatīties var visu. Es nepazīstu jūsu gaumi. Maskava ir laba tajā ziņā, ka var atrast visu kaut ko.

Kas jums personīgi patīk?

Man patīk eksperimentālais teātris. Es tādu vairāk atrodu Eiropā – Berlīnē un Francijā. Tāds pavisam ekstremāls kā itāļu režisors Romeo Kastelluči.

Vai ir jēga iestudēt klasisku, vēsturisku kostīmdrāmu, kurā vienas galvas uz skatuves runā, savukārt citas zālē kaujas ar garlaicību. Vai šāds teātris nav neatgriezeniski novecojis?

Droši vien ir jēga. Ir jēga, ja kāds to skatās. Trīs skatītāji ir atnākuši, un jau ir jēga. Tie ir sociālie rituāli. Cilvēki dodas uz teātri – uzvelk augstpapēžu kurpes, kleitu, apsēžas. Viņiem ir garlaicīgi. Taču, iespējams, viņi uzskata, ka teātrī tā ir jābūt – mazliet garlaicīgi. Skatās, domā kaut ko savu, izrāde beidzas, aiziet prom…

Rīgā lielajos teātros reizēm ir smieklīgi noskatīties, kā kundzes mēģina padarīt savus vīrus inteliģentākus, velkot līdzi uz teātri. Un tad viņi guļ, cits atklātāk, cits – mēģinot izlikties ieinteresēts, kamēr galva neatsitas pret ceļiem.

Tas ir brīnišķīgi. Tie ir rituāli. No otras puses, teātris bez šiem cilvēkiem arī nepastāvēs. Iedomājieties, ja viss teātris būs ekstremāls un vājprātīgs. Es esmu par dažādību. Taču personīgi es izvēlos teātrī nevis garlaikoties, bet tieši otrādi – man patīk, ka mani teātrī aizrauj un pārsteidz. Citiem tas nepatīk. Katrs izvēlas to, ko grib.

Metamorfožu sakarā sākām interviju ar apokalipses sajūtu. Kā ir iespējams dzīvot ar šādu izjūtu? Ja atsaucamies uz Borisa Grebenščikova dziesmu, kur jūs meklējat "drevņerusskij pokoj"?

Mieru?

Pat ne mieru, drīzāk – harmoniju.

Boriss Grebenščikovs meklē budismā, starp citu, tāpat kā es. Harmonija… Nezinu, es neesmu harmonisks cilvēks. Mans stāsts vairāk ir par kaislību, nevis harmoniju. Harmonija kā ideāls, nirvāna, apskaidrība… Taču jautājums, kā tur nonākt.

Vai jūs vispār gribat būt laimīgs dzīves laikā?

Nē. Es jau esmu.

Ar visu savu apokalipses sajūtu?

Tajā nav nekā briesmīga. Es esmu laimīgs gandrīz katru dienu, jo man apkārt ir labi cilvēki. Skaistas vietas, garšīgs ēdiens, labi draugi, labs sekss. Laimi var atrast pat apokalipsē. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja