Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +8 °C
Skaidrs
Trešdiena, 8. aprīlis
Dana, Dans, Danute, Edgars

Marina Rebeka: Atdot uz skatuves var tikai sakrāto

"Man patīk domāt, ka nedaru neko īpašu. Esmu cilvēks, kurš mīl savu darbu un dara to diezgan labi," saka operdziedātāja Marina Rebeka, kura 2016. gadā paplašinās repertuāru ar daudzām jaunām lomām

Pašlaik man ir maratons, jo mēneša laikā ir septiņas izrādes: trīs dažādu komponistu operas trijos operteātros, divas ir debijas jaunās lomās. Laika nav vispār: mācos, dziedu, gatavojos, mēģinu – saka Latvijas soprāns Marina Rebeka. Mūždien enerģiskā un darbīgā dziedātāja 3. janvārī baudīja klausītāju stāvovācijas, debitēdama Mimī lomā Džakomo Pučīni operas Bohēma iestudējumā Manheimas Nacionālajā operas teātrī. Šajā lomā viņu sagaidīsim arī Latvijas Nacionālajā operā 30. aprīlī.

Nākamā pietura ir Bavārijas Valsts opera Minhenē, kur 14., 17. un 20. janvārī Marina Rebeka atveidos donnas Annas lomu Volfganga Amadeja Mocarta Donā Žuanā. Janvāra beigās gaidāma nozīmīga debija titullomā Vinčenco Bellīni operā Norma komponista dzimtenē Itālijā – Triestes Verdi teātrī; izrādes notiks 29. un 31. janvārī, 4. un 6. februārī.

Pēc tam Marina Rebeka pārvērtīsies par Džuljetu Šarla Guno operā Romeo un Džuljeta Vīnes Valsts operā (23. un 26. februārī, 1. martā). Martā viņa dosies uz Telavivu, kur kopā ar Izraēlas filharmonijas orķestri Džanandreas Nozedas vadībā atskaņos Mocarta ārijas.

Aprīlī Lozannas operā dziedātāja debitēs Ginevras lomā Georga Frīdriha Hendeļa operā Ariodante, pēc tam atgriezīsies Vīnes Valsts operā Violetas lomā Džuzepes Verdi Traviatā, kurā muzicēs kopā ar Plasido Domingo. Jūlijā Marina Rebeka debitēs Vitēlijas lomā Mocarta Tita žēlsirdībā Cīrihes operā.

2016.–2017. gada sezonā Marina Rebeka piedalīsies divos iestudējumos Ņujorkas Metropolitēna operā. Viņa atzīst, ka ne ar mazāku prieku aizvadītā gada nogalē viesojusies Liepājā, kur sniedza solokoncertu jaunajā koncertzālē Lielais dzintars.

Liepāja tev personiski ir īpaši mīļa, tuva vieta? Esi tur pabijusi arī iepriekš?

Kad biju maza, devāmies uz Liepāju ar vectēvu un vecmammu. Bijām pie vectēva draugiem un pie vecvecvectēva kapos. Aizgājām arī uz baznīcu un vectēva dzimtajām mājām. Protams, pabijām jūrmalā. Visspilgtāk atmiņā palikusi jūrmala. Tā bija vasara.

Dziedāt Liepājā bija liels prieks, jo bija ļoti labs orķestris un diriģente – mana draudzene un kolēģe Speranca Skapuči, ar kuru jau daudz esam strādājušas kopā. Tenors Rame Lahajs ir ļoti jauks cilvēks. Tie bija lieli svētki manam vectēvam, kurš savos 92 gados devās uz koncertu Liepājā pēc tikko pārciestās sirds operācijas.

Kā vērtē akustiku Lielajā dzintarā?

Akustika ir ģeniāla. Tomēr dziedātājs nevar akustiski izmantot to telpu, kas ir virs orķestra, jo stāv orķestra priekšā. Tāpēc aizvērām aizkarus aiz orķestra un atvērām tos, kas zālē. Līdz koncertam nebija skaidrs, kā būs, jo akustika mainās, kad zālē ir publika. Izrādījās – super! Bija ļoti interesanti, ka akustiku zālē var mainīt, to arī darījām.

Cik dziļas ir tavas dzimtas saknes Liepājā? Baidos saputrot: vecvectēvs, vecvecvectēvs?

Vecvecvectēvs, mana vectēva vectēvs Pāvels Jankovičs, kurš apglabāts Liepājas vecajos kapos, bija Latvijas armijas Kurzemes divīzijas galvenais priesteris un baznīcā Karostā strādāja visu mūžu. Savukārt vectēva tēvs Aleksandrs Jankovičs bija Liepājas apgabala tiesas krimināltiesnesis un Daugavpils apgabala galvenais prokurors.

Tavs vectēvs ir sīksts izdzīvotājis, pārcietis arī Sibīriju. Tevī tas sīkstums, neatlaidība un optimisms no viņa?

Laikam jā. Allaž esmu optimiste. Manī ir daudz no vecmammas, viņa bija ļoti stipra sieviete. Arī mana māte un tēvs ir neatlaidīgi strādnieki. Laikam manī viss sajaucies, daudz asiņu un daudz vēstures.

Kā tiec galā ar dzīves un darba grūtajiem brīžiem?

Ar vēsu saprātu un mieru. Jādod laiks sev un savam ķermenim attapties un sakrāt spēkus. Intensīvā darba grafikā tas ne vienmēr ir iespējams. Tieši tāpēc brīvo laiku izmantoju maksimāli efektīvi, jo zinu, kas man ir svarīgs un kas man ir laba atpūta un iedvesma. Vajag laiku arī jauno partiju izpētei un apguvei. Atdot uz skatuves var tikai sakrāto.

Kas sniedz vislabāko atpūtu, atjauno garīgi un fiziski?

Ģimene un būšana dabā, vislabāk pie jūras vai mežā. Pastaigas svaigā gaisā. Arī fizisks darbs – piemēram, sakārtot dārzu, rakties zemē, tīrīt māju, savest visu kārtībā.

Pelni taču pietiekami, lai pati vairs nemazgātu logus?

Bet man patīk! Kāpēc jāalgo kāds, ja man patīk to darīt? Mani tas izvēdina. Protams, kad strādāju un daudz jāmācās, saucu mājkalpotājus, lai izmazgā grīdas un visu iztīra. Taču, kad vajag izvēdināties un ir brīvs laiks, eju staigāt gar jūru vai parkā, apmeklēju muzejus, skatos labas filmas vai arī kaut ko patīru. Forši vēl aiziet padejot, ja ir laiks un iespēja. Piemēram, Ņujorkā tā turēju sevi formā. Man nepatīk sporta zāles. Mūzika, plastika un deja ir daudz patīkamāks veids, kā sadedzināt kalorijas.

Diskotēkā? Klubā?

Nē, ne diskotēkā. Deju kursos. Man gribējās apgūt visas klasiskās sarīkojumu dejas: rumbu, sambu, čačača, lēno valsi un Vīnes valsi. Tas ir lieliski – koordinācija, mūzika, kustība.

Izrādēs jādejo bieži?

Jādejo menuets Dona Žuana pirmā cēliena beigās. Paretam vajag valsi.

Violeta, ar kuru iesāki karjeru, pēc 13 iestudējumiem un vismaz simt nodziedātajām izrādēm ir tev īpaša loma? Neapnīk?

Nē, Violeta neapnīk. Allaž var atrast jaunas krāsas, katru izrādi izdzīvot un izjust.

Kurš no visiem iestudējumiem, tēla lasījumiem pašai ir vistuvākais?

Nav viena vistuvākā. Jebkurā iestudējumā atrasts kas jauns, kas šo tēlu pilnveido. Iestudējums, kuru varu saukt par savējo, bija Čikāgā, kur to veidoju pēc savas saprašanas kopā ar labu režisoru, kurš ļāva izpausties, un ļoti labiem kolēģiem – Džozefu Kalleju un Kvinnu Kelsiju. Izcili kostīmi, labs diriģents. Es ļoti mīlu arī Londonas Karaliskās operas Traviatu. Interesants bija arī Zalcburgas festivālam veidotais Villija Dekera Traviatas iestudējums, kurā dziedāju Metropolitēna operā Ņujorkā. Nevaru teikt, ka piekrītu visam, kas tur ir, bet bija interesanti. Jauki bija arī tas, ka gan Londonā, gan Ņujorkā režisori atbrauca ar mani strādāt, un mums bija ļoti interesants radošais darbs.

Divu vienādu Violetu nebūs nekad, jo tā ir loma kā tava āda. Tev tajā jāatver sirds un dvēsele, un tas katram ir citādi. Ir daudz iespēju izvērsties un izpausties. Tieši tāpēc katru iestudējumu veidoju sev saprotamā rakursā un formā. Protams, ievērojot kustības un mizanscēnas, bet tomēr ieliekot tēlā visu savu izpratni un sirdi. Līdz šim vēl nav bijis nevienas sezonas, kad es šo lomu nebūtu dziedājusi, un domāju, ka Violeta nekad neapniks, lai cik to dziedātu.

Kā šosezon iekļāvies pretrunīgi vērtētajā Traviatas iestudējumā Cīrihē?

Iestudējums ir briesmīgs! Šausmīgs, neloģisks. Sākumā nezināju, kā to izveidot. Tas, ka trīs kolēģes jau bija atteikušās, nodziedājušas tikai divas izrādes, dod ieskatu, cik grūts uzdevums man bija priekšā. Mēģinājumos man bija diezgan slikts noskaņojums, jo viss te ir parodija un nav loģikas. Es to uzlūkoju kā izaicinājumu. Palīdzēja tāds dīvains fakts: trešajā cēlienā Violeta ir mūķene, kura atrodas trakomājā un kurai pastāvīgi laiž kokaīnu. Viss – duets ar iemīļoto Alfredo, Žermona ierašanās – notiek viņas galvā, rādās narkotiku reibuma sapņos. Mūķene narkomāne, manuprāt, ir nesavienojamas lietas, taču man bija iespēja apvienot Violetu ar Lučiju di Lammermūru, kuru vairs nedziedu. Man patika izaicinājums tēlot galīgi trako, uz reliģijas fona jukušo sievieti, kurai rādās murgi.

Jā, tas nav Dimā un Verdi stāsts, bet režisora stāsts. Vienīgā iespēja, kā to izveidot reālu un ticamu, ir pakļauties un tēlot. Jāatzīst, ka tas ir vissliktākais no visiem maniem līdzšinējiem Traviatas iestudējumiem. Taču mūzika ir ģeniāla, kolēģi, orķestris un diriģents ļoti labi un izpalīdzīgi. Visi saprot, ka tas ir jādara, un mēs arī darījām iespējamā robežās. Viegli nav, izaicinājums liels. Izskatās, ka tomēr sanāk.

Kā reaģēja publika?

Bija stāvovācijas, kas Cīrihē negadās gandrīz nekad. Bet kā publika var reaģēt uz režiju? Vienīgā iespēja, kā publika var izteikt viedokli, ir pirmizrādē, kad uz skatuves iznāk režisors. Tad svilpa, un ļoti. Tas ir paradokss, ka publikai reāli izteikt viedokli par režiju nav iespējams.

Forši. Jūtot, ka būs ziepes, režisors var pat "saslimt" un nenākt uz pirmizrādi.

Tieši tā, un vēl pateikt, ka pie visa vainīgs dziedātājs, jo neizpildīja, kā vajadzēja. Pēdējais posms vienmēr esam mēs, jo mums gan muzikāli jāizpilda komponista un diriģenta vēlmes, gan mākslinieciski mūsu saprastais un režisora vēlmes, kas, gadās, nonāk pretrunā. Marijas Kallasas laikā tādas smadzeņu skalošanas nebija. Vai nu režisoru nebija vispār, jo mēģinājumi notika ne vairāk kā četras dienas, vai bija tādi režisori, kas mīlēja mūziku, cienīja komponistu un centās atvērt dziedātāja aktiera talantu. Tādi režisori bija Viskonti, Dzefirelli un Ponnels. Tagad bieži cenšas pievērst uzmanību nevis mūzikai un jūtām, bet koncepcijai. Ļoti žēl, ka tā notiek. Citreiz izdodas interesanti un labi, citreiz – pilnīgs murgs. Tad saka – dziedātājs ir slikts aktieris.

Atceros Hendeļa Tēseju Berlīnes Komiskajā operā: virtuozas ārijas dziedāji, balansējot uz orķestra bedres malas un bradājot pa dubļiem, kas lija uz galvas arī vārda tiešā nozīmē.

Ja dubļi trāpīja mutē, bija jāspļauj ārā un jādzied! Arī Kristīnei Opolais operā Nāra Minhenē uz skatuves bija jālien baseinā, kurā ūdens citreiz bija auksts vai pārāk karsts. Mūsu profesijā jābūt ne tikai vokālistam, bet arī psihologam un sportistam.

Jaunās lomas – Mimī un Norma – šogad nāk tāpēc, ka tā attīstās balss vai mainās intereses, piemēram, vilina Pučīni verisms?

Mani var interesēt viss kaut kas, piemēram, Madama Butterfly, taču tas nenozīmē, ka es drīkstu to dziedāt. Viss izriet no balss un tehnikas. Šobrīd šīs ir lomas, kuras kļuvušas aktuālas un iespējamas, jo mana balss attīstās uz liriski dramatisko pusi. Normai ir daudz "spoku" aizmugurē: pēc tam kad to nodziedāja Marija Kallasa, sāka uzskatīt, ka šī ir partija dramatiskajam soprānam. Taču tā ir partija dramatiskam raksturam, bet ne obligāti šādai balsij. Tas, kas Normai ir nepieciešams, ir balss kustīgums daudzajās koloratūrās un vokālo krāsu dažādība – vajag gan maigu un vijīgu skanējumu, gan metālisku – dusmu brīžos. Jābūt lielai sirdij un atdevei, un jāpārzina bel canto stila īpatnības. Pār bel canto ir pārgājis verisms, kas sajaucis visas kārtis. Tomēr tāda balss, kāda vajadzīga Toskai, diez vai izdziedās Normu, jo tā ir partija augstā tesitūrā, tur ir daudz koloratūru, turklāt orķestrācija nav tik bieza un balsi dublējoša, un par daudz dramatiska balss krāsa nespēs izteikt sirds maigumu. Protams, ir arī izņēmumi.

Mimī ir pavisam kas cits – Pučīni mūzikas plašums un orķestris, kas dublē dziedātāju, maigs un vienkāršs raksturs un liela sirsnība. Šī loma kontrastē ar Traviatu un Normu, bet tas nenozīmē, ka man viņa ir tāla. Nepavisam ne – šī vienkāršība un pat naivums, dvēseliskais plašums man ir tuvs. Ļoti gaidīju šīs divas lomas – Normu un Mimī. Un, protams, arī debiju Hendeļa un Mocarta mūzikā aprīlī un jūnijā.

Apgūto lomu daudzums un dažādība nemulsina?

Lomu un stilu dažādība ļauj man attīstīties kā mūziķei un dziedātājai, liek man meklēt jaunus risinājumus un krāsas. Mimī ir divdesmitā loma manā repertuārā.

Tagad lidot kļūst arvien bīstamāk, pat Milānas opera La Scala tika nosaukta kā iespējamais teroristu mērķis. Nav bail?

No kā? No likteņa neaizmuksi. Var nomirt, arī izejot uz ielas, kur pēkšņi uzbrauc mašīna. Tad jau būtu no visa jābaidās. Nāve pastāvīgi ir mums blakus, tikai mēs to neapzināmies. Tāpēc uzskatu, ka ir svarīgi baudīt ik mirkli un mācēt mīlēt cilvēkus un dzīvi. Tas, kas notiek pasaulē, ir šausmīgi, bet mēs to diemžēl nevaram mainīt. Diez vai es atteiktos no darba tikai tāpēc, ka teroristi varētu uzspridzināt manu lidmašīnu vai teātri. Citādi, ja ir reāli draudi. Piemēram, nebrauktu tagad dziedāt uz Sīriju.

Konkurence neliek būt kā kinozvaigznei tiešraides tuvplānā: lielo žestu laiks ir pagājis, tagad jābūt jaunām, slaidām, jānomaskē krunciņas?

Manuprāt, krunciņas ir skaistas (smejas). Tās parāda cilvēka raksturu un būtību. Kā teica kāda aktrise, kurai piedāvāja plastisko operāciju, – es tik ilgus gadus esmu strādājusi, lai šīs krunciņas man būtu, un tagad jūs gribat man tās atņemt?! Katram vecumam ir savs skaistums, un, manuprāt, ir muļķīgi tiekties pēc mūžīgās jaunības tikai izskata dēļ. Retām balsīm, piemēram, dramatiskajiem soprāniem, arī Ņujorkas Metropolitēna operā tiek piedots ne pārāk slaids augums. Taču, protams, ja ir viena dziedātāja, kas dzied labi, un otra – slaida, bet dzied nedaudz sliktāk, laikam izvēlēsies to slaido, jo Amerikā ārējais izskats ir ļoti svarīgs. Savukārt Itālijā no šīm abām izvēlēsies to, kura dzied labāk. Vācijā un Austrijā var būt visādi – atkarībā no režijas un teātra vadības.

Kuras šodienas skatuves personības tu apbrīno un godā par zvaigznēm?

Man nav tādas sajūtas – lūk, tā ir zvaigzne! Man ir cita sajūta – man ir kolēģi, kurus cienu. To vidū ir Elīna Garanča, Anna Ņetrebko, Kristīne Opolais, Mariella Devija, Krasimira Stojanova, Anja Harterosa. Tās ir mākslinieces, kuras ilgi noturējušās šajā biznesā, nodziedājušas daudz lomu, izcīnījušas publikas un kritiķu atzinību. Labas aktrises un mūziķes.

Vācu konceptuālā režijas teātra uzvaras gājiens turpinās vai sācis noplakt?

Nevar īsti saprast. Kad jautāju režisoriem, kas tas Regietheater ir, – neviens īsti nevar pateikt. Kā saprotu, mērķis ir īstas jūtas un reālas emocijas – tas pats, uz ko tiecās Dzefirelli. Taču, kāpēc izpausmes ir citādas, – nezinu. Citreiz jūtu, ka režisori grib šokēt. It kā neuzticoties aktieru spēlei un mūzikai, gribas šokēt vēl vairāk. Man žēl to teikt, bet tas atbaida nākotnes publiku no operas. Cilvēks, kurš pirmo reizi aizgājis uz operu un Mocarta Donā Žuanā redz gorillu, kas skraida pa skatuvi un sagriež mirušo ķermeņus, kā tas bija 2013. gada iestudējumā Cīrihē, diez vai teiks, ka viņam patīk opera. Ja mūzika izpildīta labi, no visas sirds un režija netraucē, bet tikai palīdz un izceļ skaistāko un svarīgāko – iedarbība ir milzīga. Cilvēks izdzīvo stāstu, jūt, raud un smejas, jo opera ir žanrs, kuram dzīvajā izpildījumā ir stipra emocionālā iedarbība uz publiku. Viss, ko varu, ir pēc iespējas labāk režisora idejas pielāgot sev un komponista vēlmei. Man nav vienalga, jo mīlu savu darbu, operu, mākslu, bet ir, kā ir, un ir jāmāk pielāgoties.

Kādus kuriozus nācies piedzīvot uz skatuves?

Cīrihes Donā Žuanā bija plānoti divi īsti divus metrus gari pitoni. Mums jautāja, vai baidāmies. Teicu, ka čūskas ir kurlas, bet vibrācijas jūt ļoti labi un nevar zināt, kā reaģēs uz tik stiprām vibrācijām kā operā. Ja kāda no tām sāks žņaugt, neviens neglābs. Dzīvnieki uz skatuves var kļūt neprognozējami. Tad čūskas novāca.

Kad debitēju Mizetes lomā Ņujorkas Metropolitēna operā, man bija jāizbrauc uz skatuves ratu pajūgā ar īstu zirgu. Pēdējā izrādē, ko arī translēja, zirgu neizdevās apstādināt. Līst ārā no ratiem bija diezgan bīstami, un vēl arī jādzied! Beigās zirgu tomēr apvaldīja, es izlīdu, bet tad tas sāka kāpties atpakaļ, un rati brauca man virsū. Es dziedu, mūku no pajūga, viss jau notiek par vēlu, galdu, aiz kura jāsēž, uz skatuves nevar uzvilkt… Oi! Kad cēliens beidzās, man atnesa Metropolitēna operas skatuves direktora vēstulīti: "Marina! Paldies par tavu drosmi! Šeit būs kas noderīgs." Tālāk bija zirga burgera recepte. Horseburger! Es ilgi smējos.

Gadījies atteikties, ja tas, kā jāparādās uz skatuves, ir nepieņemami?

Pagaidām ne. Pat ja to būtu darījusi, neviens to neuzzinātu. Dziedātāju ir daudz, un tos nomainīt ir viegli. Varu iekšēji nepieņemt koncepciju un ilgi apdomāt, kā atrast pieeju, lai tā būtu saprotama un pieņemama man un citiem.

Ne velti daudzi aktieri, dejotāji un dziedātāji par miljoniem apdrošina savas rokas, kājas, balsi, mūzikas instrumentus.

Jā, uz skatuves gadās diezgan bīstamas situācijas. Dekorācijas sagāzušās pat Vīnē un Romā. Kad Cīrihē dziedāju Leilu, lūgšana bija jādzied pašā skatuves augšā, sēžot lotosa pozā. Prožektori spīdēja tieši sejā, un priekšā – deviņu metru augstumā – nekāda nožogojuma. Aizmugurē bija siena, kurai pēc ārijas beigām bija jābrauc atpakaļ, bet tā sāka braukt uz priekšu.... Bija bail, es iebļāvos, viņi saprata.

Dona Žuana izrādi Berlīnē apturēja, jo viens no statistiem iekrita orķestra bedrē. Pārāk maz vietas bija starp orķestra bedri un aizvērto priekškaru, uz sejām maskas, un tumšs. Japānā, kur viesojāmies ar Rosīni operas festivāla izrādi Muhameds Otrais, lampas nebija labi piestiprinātas un ģenerālmēģinājumā sāka krist lejā.

Uz kurām skatuvēm jūties viskomfortablāk?

Man ļoti patīk Vīnes Valsts opera. Arī Latvijas Nacionālā opera. Viena no vismīļākajām man ir Čikāgas opera. Labi dziedāt ir Metropolitēna operā. Publika arī ir laba, bet ne tik zinoša kā Eiropā. Labs teātris ir Amsterdamas opera un Londonas Karaliskā jeb Koventgārdena opera. Milānas La Scala ir īpaša. Daudz tur gan vēl nav dziedāts – tikai trīs izrādes un koncerts, bet publika ir ļoti īpaša. Tur dziedāt ir izaicinājums.

Publikas dēļ?

Jā.

Taču tev šī publika bija labvēlīga!

Paldies Dievam, publika man allaž ir bijusi labvēlīga, un visur esmu lutināta ar stāvovācijām. Arī Metropolitēna operā, Koventgārdena operā un, protams, Rīgā. To piedzīvojis, saproti, kāda laime ir tā, ka cilvēki mani sapratuši un man izdevies uzrunāt viņu sirdi un dvēseli. Vīnē arī ir ļoti ilgi aplausi. Citreiz zālē jau iededz gaismu, un visi esam vienoti ar publiku. Daudzi gaida autogrāfus pie mākslinieku ieejas. Vīnē ļoti mīl operu. Tā skan visur – restorānos, kafejnīcās. Klausītāji ir zinoši un atsaucīgi. Ja tevi iemīl, tad no visas sirds. Cīrihē gan publika gandrīz nekad neceļas kājās, pat nežēlīgi kliedzot "bravo!". Tur cilvēki ir tā audzināti, viņi ir rezervēti.

Kā sadzīvo ar zvaigznes, operdīvas statusu?

Nekā. Es to vienkārši neapzinos. Man patīk domāt, ka nedaru neko īpašu. Esmu cilvēks, kurš mīl savu darbu un dara to diezgan labi. Vismaz tā ceru. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja