Laika ziņas
Šodien
Migla
Svētdiena, 5. aprīlis
Vidaga, Aivija, Vija

Mikēle Marioti: Verdi mūs nostāda spoguļa priekšā, un mēs esam atkailināti

"Alvja Hermaņa pieeja apliecina cieņu Džuzepes Verdi mūzikai," uzsver jauniestudējuma _Divi Foskāri _muzikālais vadītājs Mikēle Marioti

Mikēle Marioti ir dzimis un audzis komponista Džoakīno Rosīni dzimtajā pilsētā Pezāro. Diriģenta tēvs ir slavenā Rosīni Operas festivāla dibinātājs un vadītājs. Festivāls Pezāro notiek kopš 1980. gada. Mikēle Marioti studējis mūzikas kompozīciju un diriģēšanu. "Kopš bērnības vasara man asociējas ar samta un teātra smaržu. Esmu tuvumā redzējis, kā Pezāro strādāja giganti – Klaudio Abado un Rikardo Šaijī," viņš saka.

Trīsdesmit sešus gadus vecais diriģents ir Boloņas Teatro Comunale muzikālais vadītājs. Pirmos panākumus Mikēle Marioti guvis Rosīni festivālā. Tur 2010. gadā viņš iepazinās ar savu tagadējo sievu – krievu soprānu Olgu Peretjatko. "Nezinu, vai tā ir taisnība, man gribētos tam ticēt – Olga teica, ka vispirms iemīlējusies manās rokās," kādā intervijā atklājis Mikēle Marioti. Viņš tiek uzskatīts par spilgtu bel canto speciālistu – Džoakīno Rosīni, Vinčenco Bellīni un Gaetāno Doniceti partitūrās viņš spēj izcelt detaļas un nianses, kuras citi diriģenti ne vienmēr pamana un jūt. Viņš ārkārtīgi rūpīgi strādā ar skaļumu, orķestra skanējuma uzbūvi.

Mikēle Marioti diriģē operteātros Milānā, Turīnā, Neapolē, Palermo, Florencē, kā arī Parīzes Nacionālajā operā, Londonas Karaliskajā operā, Ņujorkas Metropolitēna operā, Čikāgas Liriskajā operā, Losandželosas operā un regulāri uzstājas ar Eiropas simfoniskajiem orķestriem.

Ar ko ir īpaša opera Divi Foskāri?

Šis ir Verdi agrīnā perioda darbs, un es to neuztveru kā mazāk nozīmīgu, salīdzinot ar viņa populārajām operām, kuras tapušas vēlāk. Gadiem ejot, Verdi mūzika mainījās. Mainījās veids, kā viņš komponēja, mainījās viņa izpratne par teatralitāti. Taču Divos Foskāri jūs sajūtat tēmas, krāsas un atmosfēriskumu, kuru viņš attīstīja savās turpmākajās operās. Piemēram, jūs varat vilkt paralēles starp Venēcijas dodžu Frančesko Foskāri un Simonu Bokanegru. Frančesko Foskāri cieš no savas varas, no atbildības izjūtas, no lomas, kuru uzņēmies sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Šīs atbildības dēļ viņš nespēj izglābt paša dēlu.

Vēl viena Divu Foskāri tēma ir Venēcijas daba un ainava. Aizveriet acis, kad klausāties dodža dēla Jakopo Foskāri pirmo āriju, un jūs sajutīsiet Venēcijas smaržu un lagūnas ūdens plūdumu. Verdi mūzika ir ļoti emocionāla, un šī opera mani apbur. Tā ir īpaši prasīga pret izpildītājiem un diriģentu – nepietiek ar to, ka jūs izlasāt to, kas rakstīts partitūrā. Divu Foskāri gadījumā ir jāiet daudz dziļāk nekā darbā ar citām operām. Jāatrod apslēptās nozīmes. Es biju laimīgs strādāt kopā ar Alvi Hermani, viņš ir tik inteliģents un jūtīgs. Alvja pieeja apliecina cieņu mūzikai. Viņš izprot šīs mūzikas būtību, un tas nav nemaz tik viegli, jo kādam tā varētu šķist naiva, pat banāla. Tā ir noslēpumaina mūzika, tajā ir ļoti spēcīgs nervs. Es biju gandarīts par mūsu sadarbību.

Es strādāju Boloņas Teatro Comunale. Pērn pavasarī mūsu teātrī skanēja Alvja Hermaņa iestudētā Leoša Janāčeka Jenūfa – tas bija spožs uzvedums. Alvī visi iemīlējās. Kad mani kolēģi Boloņā un mūsu kora mākslinieki uzzināja, ka es strādāšu ar Alvi Milānā, visi lūdza nodot viņam sveicienus. Man ļoti patika viņa veidotais Bernda Aloīza Cimmermaņa Zaldātu iestudējums, kuru pirms gada skatījos La Scala. Katrā izrādē viņš izmanto pavisam citu valodu, viņš neatkārtojas. Tā ir talanta pazīme, ka tu spēj mainīties un pielāgoties dažādām operām, stāstiem, teātriem, skatītājiem.

Diriģēt reti iestudētu operu ir viegli vai sarežģīti?

Darbs ar Verdi vienmēr ir ceļojums dziļi sevī. Katru reizi, kad gatavojos diriģēt jaunu partitūru, es vispirms uzdodu jautājumu – kā es rīkotos situācijā, kurā nonāk operas varoņi. Tikai pēc tam sāku domāt, kā es caur savām kustībām pie pults nodošu šīs emocijas un domas orķestrim. Ja jūs izprotat, ko Verdi ir domājis ar savu mūziku, jums uzreiz viss ir skaidrs: kāpēc partitūrā ir šādi ritmi, šādas pauzes.

Man ir prieks, ka Itālijas teātros skan mazāk zināmas Verdi operas. Es atklāju sezonu Teatro Comunale ar Atilas pirmizrādi, Teatro alla Scala – ar Žannu d’Arku, Venēcijas teātris La Fenice – ar Stifēlio. Tas ir mūsu veltījums šim ģeniālajam teātra māksliniekam. Man Verdi pirmām kārtām ir teātra, nevis mūzikas cilvēks. Tieši tāpēc viņš spēj satricināt mūsu apziņu, un viņš vienmēr stāsta par cilvēkiem un viņu dzīvi. Par mūsu dzīvi, par mūsu attiecībām, kuras mēdz būt vardarbīgas. Verdi mūs nostāda spoguļa priekšā, un mēs esam atkailināti. Tās ir operas par mums.

Teatro alla Scala ir slavens ar savu prasīgo publiku. Daudzi dziedātāji par to ļoti uztraucas. Vai jums nav bail no šā teātra skatītāju reakcijas?

Tā ir mūsu dzīves un profesijas daļa. Ja klausītājs ir samaksājis par biļeti, viņš var paust attieksmi. Jācer, ka publika ir izglītota.

Ko itāļu diriģentam nozīmē diriģēt pirmizrādi Teatro alla Scala?

Šajā teātrī ir jūtama ne tikai Itālijas, bet visas pasaules operas vēsture. Galvenais, ka šeit ir izcila darba kvalitāte. Orķestris un koris ir brīnišķīgi. Paldies dievam, es neesmu dziedātājs un stāvu ar muguru pret skatītājiem! Būt uz skatuves ar seju pret publiku ir tik neiedomājami grūti. Dažreiz, kad pagriežos pret klausītājiem, un mani izgaismo prožektori, es saprotu, ka pat gaismas šajā teātrī ir īpašas. Tās ir ļoti spēcīgas izjūtas.

Strādājot šeit, vienmēr ir jāatceras par kvalitāti. To iespējams panākt, tikai ja jums izdodas izveidot attiecības ar visiem, kuri iesaistīti izrādes veidošanā. Ar režisoru, orķestri, kori, solistiem. Diriģents bez viņiem nav nekas. Mēs esam viena komanda. Tāda mēroga personības kā Plasido Domingo to labi zina. Strādāt ar viņu ir bauda. Viņš ir īsts džentlmenis. Tik elegants, laipns, draudzīgs, saprotošs un ziņkārīgs, tāpēc viņš nenoveco. Viņš ir mūžam jauns.

Pastāstiet nedaudz vairāk par sadarbību ar Plasido Domingo.

Viņš ir dabisks un atvērts. Ikvienu, ar kuru viņš strādā, viņš uzreiz paceļ līdz savam līmenim, tāpēc sadarboties ar viņu ir viegli. Starp Plasido un jums nav sienu. Tāpēc visi viņu tik ļoti mīl. Viņš nekad nerada problēmas un sarežģījumus. Darbs ar viņu ir gods un bauda. Plasido ir lielisks, jo ir tik vienkāršs.

Vai mēģinājumos sniedzāt viņam padomus? Kā viņš tos uztver?

Mēs ļoti daudz sarunājāmies. Vienmēr ir svarīgi, kā tu iesaki lietas, kā izteic vēlmes. Mums allaž izdevās atrast kopīgu risinājumu. Apspriedām dažas kadences, Plasido ieteica mainīt vienu no tām. Es viņam paskaidroju, kāpēc būtu labāk to nedarīt. Viņš to pieņēma. Mēs runājām par vārdu izrunu un artikulāciju. Verdi operās katram vārdam ir liela nozīme. Daži no tiem ir tik dramaturģiski ietilpīgi, ka tos vajag atbilstoši pasniegt.

Ja viņš kādā operas fragmentā man lūdza paātrināt tempu, es to darīju. Tāpat kā Verdi, Plasido Domingo zina, kas ir teātris. Viņš visu mūžu pavadījis uz skatuves, viņš ir teātra cilvēks. Viņš dievina teātri. Tāpēc viņš neapstājas – viņš nevar. Viņam vienmēr jābūt kustībā – gan intelektuāli, gan fiziski. Viņš patiesi mīl savu darbu, skatītājus, partnerus.

Kā jūs vērtējat Plasido Domingo vokālo sniegumu baritona lomā Divos Foskāri?

Frančesko Foskāri partija komponēta augstākā reģistrā nekā citas baritona lomas, kuras Verdi sacerējis vēlāk. Tieši tāpēc Plasido Domingo, kurš visu mūžu bijis tenors, šajā sarežģītajā lomā vokāli jūtas ērti, kaut gan tā nav pārāk labi komponēta, jo Verdi vēl nebija nobriedis.

Galvenā sieviešu – Lukrēcijas – loma arī ir ļoti grūta. Diviem Foskāri nav viegli atrast izpildītājus. Šī opera nav kļuvusi par pastāvīgu repertuāra vienību, tā nav iekodēta klausītāju DNS. Es ceru, ka mūsu izrādē visi pārliecināsies, cik brīnišķīga tā ir, un tā tiks iestudēta biežāk.

Kāds ir jūsu iespaids par Alvja Hermaņa iestudējumu?

Tas ir ļoti elegants. Man nekad nav iebildumu, vai uzvedums ir klasisks vai laikmetīgs. Svarīgākais ir izturēties ar cieņu pret dziedātājiem, mūziku un tās nozīmi. Izrādē visam ir jābūt pamatotam no sākuma līdz beigām. Lai sagatavotos šim darbam, Alvis ir pavadījis daudz laika Venēcijā. Viņš pazīst tās atmosfēru, kura ir jūtama iestudējumā. Krāsu gamma ir tik skaista. Smalkie pasteļtoņi, kuros krāsota šī izrāde, man atgādina Venēcijas operas teātri La Fenice pirms ugunsgrēka. Izrāde ir veltījums Venēcijai. Man patīk, ko Alvis ir izdarījis. Viss šķiet vienkārši, taču tas perfekti darbojas kombinācijā ar mūziku.

Operas sākumā uz skatuves parādās dejotāji. Mēģinājumos viņi kustējās pārāk neirotiski un ātri. Es teicu, ka vajadzētu citādi – operas sākumam jābūt noskaņojumā tumšākam, noslēpumainākam, tādam kā miglai Venēcijā. Ja dejotāji kustas pārāk aktīvi, tas kaitē mūzikai – tā izklausās banāli, pārvēršas par karikatūru. Mūzikas būtība ir pavisam citāda. Alvis kopā ar horeogrāfi Allu Sigalovu nedaudz pārmainīja šo ainu – dejotāji sāka kustēties lēnāk, gandrīz kā ēnas.

Kam pieder vara mūsdienu operteātrī – diriģentam vai režisoram?

Abiem. Mums jāstrādā cieši kopā un jāsarunājas – tas ir vienīgais veids, kā var radīt labu izrādi. Mums precīzi jāformulē uzdevumi dziedātājiem: izrādē jābūt vienai muzikālajai un dramatiskajai pamatidejai, kuru skatītāji var ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt. Ja starp diriģentu un režisoru nav dialoga, publika dzird vienu, bet redz kaut ko pavisam citu.

Esmu diriģējis ļoti interesantas tradicionālas un modernas izrādes. Piemēram, Džoakīno Rosīni operā Žagata zagle mums nemaz nebija putna, savukārt Vilhelma Tella noformējumā nebija kalnu ainavas – režisors Greiems Viks teica, ka dabas spēks ir saklausāms mūzikā un nav vajadzības to atveidot uz skatuves, viņš bija piemeklējis šai operai pavisam citu teātra valodu.

Daudzi operteātri Itālijā atrodas kritiskā finansiālajā stāvoklī subsīdiju samazinājuma dēļ. Tas ietekmē arī māksliniecisko līmeni. Kā tas ir iespējams – Itālija vairs nav labākā vieta, kur klausīties itāļu operu? Kā var atrisināt šo situāciju?

Itālija, manuprāt, vienmēr ir bijusi vienīgā valsts pasaulē, kura gadsimtiem ilgi, par spīti kariem, konfliktiem un visām grūtībām, turpinājusi attīstīt savu jaunradi un kultūru. Jā, teātris Itālijā pašreiz ir zaudējis savu lomu. Jāsaprot, ka nevis teātris kalpo māksliniekiem, bet mākslinieki kalpo teātrim. Pilsēta nav iedomājama bez teātra, sabiebrībai ir nepieciešams teātris. Ja tiek slēgta skola un slimnīca, tas tiek uztverts kā traģēdija. Teātrim ir jābūt tikpat nozīmīgam objektam sabiedrībā. Krīzes apstākļos tikai kultūra spēj palīdzēt atrast izeju un virzīties tālāk.

Visiem mūziķiem un māksliniekiem šādā situācijā ir jābūt vienotiem. Mēs nedrīkstam zaudēt kaisli pret darbu. Mums ir jāturpina strādāt, mēs esam daļa no teātra procesa. Teātris no visiem prasa mīlestību.

Finanšu situācija nav labvēlīga. Itālijā tikai nesen sāka piemērot nodokļu atvieglojumus mecenātiem. Jācer, ka šī sistēma darbosies un teātrim būs vairāk atbalstītāju.

Vai uzzināt ko jaunu par dziedātājiem no savas sievas – soprāna Olgas Peretjatko?

Vai viņa jums atklāj vokālistu noslēpumus? Ak nē! Mēs gandrīz nerunājam par darbu. Mēs gatavojam ēdienu, skrienam, braucam ar riteņiem, spēlējam tenisu. Esmu dzimis un audzis teātrī Pezāro – es mācījos, vērojot labākos diriģentus un solistus. Pirmām kārtām es iemācījos cienīt dziedātājus. Man nepatīk diriģenti, kuri cenšas pamācīt vokālistus, kā viņiem jādzied.

Mēs ar Olgu esam nolēmuši, ka teātrī un uz skatuves nebūsim pāris – pēdējos sešos gados kopā esam uzstājušies trīs reizes. Labāk nodalīt privāto un profesionālo dzīvi. Pāri teātrī visos laikos radījuši problēmas apkārtējiem. Vienmēr!

Kuri diriģenti jūs iedvesmo?

Pēc Klaudio Abado aiziešanas mūsu pīlārs ir Rikardo Muti. Man ir žēl, ka neesmu redzējis pie pults Leonardu Bernsteinu. Man patīk Daniēle Gati, Esa Peka Salonens un Rikardo Šaijī, kuram esmu pateicīgs par iespēju diriģēt Leipcigas Gewandhaus orķestri. Man bija jāaizstāj Rikardo Šaijī koncertā Leipcigā pērn jūnijā – viņš tika iecelts Teatro alla Scala muzikālā vadītāja amatā, un viņam bija jābūt Milānā. Rikardo Šaijī piedāvāja šo koncertu man. Uzstāties Leipcigā – tā bija paradīze!

Diriģentos es novērtēju rokrakstu, kādā viņi veido skanējumu. Man pat nav tik svarīgi tempi, par tiem vienmēr var strīdēties: vienam šķiet par ātru, otram – par lēnu. Veids, kā diriģents uzbūvē skanējumu un rada tā enerģiju, mani interesē visvairāk. Ja diriģējat operu, jums jāsaprot dziedātāji – jums ar orķestri ir jādzied kopā ar viņiem.

Kādam repertuāram pievērsīsieties tuvākajos gados?

Man būs daudz Verdi operu – Lombardieši, Dons Karloss. Pirmo reizi diriģēšu Džakomo Pučīni Bohēmu un Rudžēro Leonkavallo Pajaci.

Vai jums ir interesanti diriģēt Bohēmu?

Ļoti interesanti! Tas ir šedevrs. Turklāt es nekad neesmu bijis melomāns, es neko neesmu klausījies par daudz. Es saglabāju uztveres svaigumu. Katra reize ir kā pirmā. Esmu pārliecināts, ka Bohēma man pašam būs liels atklājums. Mēs to iestudēsim 2018. gadā Boloņā kopā ar režisoru Greiemu Viku.

Jūs pats vairs nekomponējat?

Nē! Jūs varat būt laimīgi, ka jums nav jāklausās mana mūzika. Esmu ieguvis grādu kompozīcijā 2005. gadā un kopš tā laika neko neesmu sacerējis. Visas partitūras ir sadedzinātas. Ha-ha-ha!

Jūs atstāsiet Boloņas Teatro Comunale muzikālā vadītāja amatu 2018. gada decembrī. Kur plānojat strādāt turpmāk?

Es vēl nezinu, kurā teātrī nomiršu! Es noteikti gribētu turpināt strādāt kādā postenī Itālijā – tā ir mana valsts, un es dievinu operu. Tajā pašā laikā diriģentam ir svarīgi attīstīt simfonisko repertuāru. Citādi tev pieliks apzīmējumu «operas diriģents », un tas ir bīstami. Pieredze operā palīdz diriģēt simfonisko mūziku: tu iemācies elpot kopā ar dziedātājiem, vijolēm, pūšaminstrumentiem.

Diriģējot Gustava Mālera un Antona Bruknera mūziku, es nonāku citā pasaulē. Nākamgad diriģēšu Mālera Pirmo simfoniju un divus vokālos ciklus – Ceļojošā zeļļa dziesmas un Dziesmas par mirušajiem bērniem. Nespēju to sagaidīt.

Jegora Jerohomoviča rakstu par Alvja Hermaņa iestudējumu Divi Foskāri lasi šeit.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Skatuves karalienei Lidijai Freimanei - 100(2)

Šodien, 4. aprīlī, Latvijas Nacionālā teātra aktrise un ilggadīgā Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētāja Lidija Freimane svinētu 100 gadu jubileju.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja