Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Saruna ar franču režisoru Olivjē Asajasu. Eiropas intelektuāļu spoki

Franču režisors Olivjē Asajass ir pārliecināts, ka Žiljetai Binošai un Kristenai Stjuartei ir daudz vairāk kopīga, nekā jums šķiet  

Režisors un scenārists Olivjē Asajass jau trīs gadu desmitus ir viens no nozīmīgākajiem franču kinematogrāfistiem. Viņš ir scenārista un režisora Žaka Remī (īstais vārds – Reimons Asajass) dēls. Līdzīgi leģendārajiem jaunā viļņa meistariem Olivjē Asajass vispirms strādāja par kinokritiķi (vēl pirms tam plānoja kļūt par gleznotāju), un viņu īpaši interesēja Amerikas un Āzijas kino. Olivjē Asajasa filmas par mīlestības neiespējamību, cilvēka un apkārtējās vides konfliktu, par identitāti un globalizāciju ir tieši un netieši veltījumi kinovēsturei un tās varoņiem.

Intelektuāļa, sinefila un melomāna Olivjē Asajasa starptautiski populārākā filma ir Irma Vepa/Irma Vep (1996) ar Honkongas aktrisi Megiju Čeunu (no 1998. līdz 2001. gadam viņa bija Olivjē Asajasa sieva) un 60. gadu zvaigzni, Fransuā Trifo iecienīto aktieri Žanu Pjēru Leo. Tā savulaik tika izrādīta kinoforumā Arsenāls, tāpat kā viņa filma Augusta beigas, septembra sākums/Fin août, début septembre (1998) un terorisma pirmsākumu pētījums Karloss/Carlos (2010). Patlaban Olivjē Asajasa dzīvesbiedre ir franču režisore Mia Hansena-Lēve, kura jaunībā filmējusies divās viņa filmās – Augusta beigas, septembra sākums un Sentimentālie likteņi/Les destinées sentimentales (2000).

Katrā Olivjē Asajasa darbā ir vērojami formas meklējumi, piemēram, augsto tehnoloģiju neo-noir trillerī Dēmons mīlnieks/Demonlover (lomās – Konija Nīlsena, Šarls Berlings, Hloja Seviņī, Džīna Geršone), kurā skan amerikāņu rokgrupas Sonic Youth mūzika. Filmēšanas process viņam gandrīz vienmēr ir improvizācija, mēģinājumi nav paredzēti.

Es satikos ar Olivjē Asajasu Parīzē, lai runātu par viņa filmu Zils-Marijas mākoņi/Clouds of Sils Maria (2014). Tajā laikā vēl bija paredzēts, ka šī drāma iznāks uz Latvijas ekrāniem, taču mūsu kinoteātri no tās veikli izvairījās (autorkino, Žiljeta Binoša, Kristena Stjuarte – kuru tas varētu interesēt?). Vienīgais Zils-Marijas mākoņu seanss Rīgā notika pērn septembrī festivālā Baltijas pērle. Kritiķis Normunds Naumanis savā pēdējā recenzijā novērtēja filmu ar piecām zvaigznītēm.

Var teikt, ka Zils-Marijas mākoņi tematiski un personiski iesaistās dialogā ar Deivida Kronenberga Karti uz zvaigznēm/Maps to the Stars. Abu filmu pirmizrāde notika 2014. gada Kannu kinofestivālā. Abās galvenā varone ir aktrise krīzes situācijā (Asajass filmē Žiljetu Binošu, Kronenbergs – Džūlianu Mūru). Abām dīvām asistē jauniešu vampīrsāgas Krēsla ikonas: Žiljetas Binošas partnere filmā ir Kristena Stjuarte, savukārt blakus Džūlianai Mūrai ir Roberts Petinsons. Jāpiebilst, ka Olivjē Asajass kinokritiķa karjeras laikā jūsmoja par Deivida Kronenberga daiļradi.

Zils-Marijas mākoņi ir stāsts par aktiermākslas lāstu, jaunatnes nežēlīgumu, teātra saplūšanu ar realitāti. Pirms 30 gadiem Žiljeta Binoša guva panākumus režisora Andrē Tešinē filmā Rendez-vous (1985), kas tika uzņemta pēc Olivjē Asajasa scenārija: jaunā aktrise tēloja 20 gadu vecu provinciālu meiteni, kura mēģina atklāt skatuves un aizkulišu noslēpumus. Zils-Marijas mākoņos Žiljetas Binošas varone Marija ir kino un teātra zvaigzne, kura jūt, ka sāk zaudēt cīņā ar laiku un pakausī elpo jaunas censones. Kristena Stjuarte atveido Marijas asistenti, par šo lomu viņa februārī saņēma Francijas augstāko kinobalvu Cēzars kā labākā otrā plāna aktrise. Ar Kristenu Olivjē Asajass plāno sadarboties arī turpmāk – 2016. gadā paredzēta filmas Personal Shopper pirmizrāde.

Zils-Marijas mākoņi ir filma par laika ritējumu un aktiermākslas dabu. Šī māksla ir nežēlīga, to bieži atgādina pusmūžu sasniegušās aktrises – viņas allaž runā par ierobežoto lomu piedāvājumu un sāpīgiem pavērsieniem karjerā un dzīvē. Vai jums ir padoms aktrisēm, kā pārvarēt bailes, kas ir saistītas ar novecošanas traumatisko pieredzi?

Par to ir šīs filmas stāsts – ne tik daudz par novecošanu, cik par to, kā tikt galā ar laika plūdumu. Žiljetas Binošas atveidotā varone Marija nav veca sieviete, viņai ir karjera, panākumi. Viņa cenšas noslēgt vienu posmu dzīvē un sākt citu. Laiks pret aktrisēm ir nežēlīgs – esam pieraduši, ka viņu sejas uz lielā ekrāna tiek maksimāli palielinātas un pietuvinātas, fani pēta katru krunciņu.

Taču vēlos uzsvērt, ka Francijā daudzas izcilas aktrises ir vecākas par Žiljetu un tieši tagad viņas spēlē savas labākās lomas. Tā ir ļoti svarīga Francijas kultūras īpašība, un mēs varam būt patiesi laimīgi. Iespējams, lieliskākā franču kinoaktrise ir Izabella Ipēra, kura nav gluži tīne. Scenāristi un režisori sarūpē viņai brīnišķīgas lomas, un viņa izvēlas to, ko pati vēlas. Tāpat rīkojas Žiljeta Binoša.

Man šķiet, attieksme pret vecumu mainās – mūsdienās cilvēki ilgāk paliek jauni un dzīvo ilgāk, viņi nezaudē saikni ar pasauli. Cilvēkiem ir veselīgāks dzīvesveids, kaut gan es nezinu patiesos iemeslus. Arī aktieri turpina strādāt ilgāk un ieiet dzīves rudenī daudz vēlāk.

Eiropas autorkino meistari savām filmām reti atlasa Holivudas blokbasteru zvaigznes, jo īpaši jauniešu elkus, – finansiālu, estētisku, ideoloģisku vai radošu apsvērumu dēļ. Kāpēc par Žiljetas Binošas partneri izvēlējāties Kristenu Stjuarti?

Ziniet, esmu redzējis tikai pirmo Krēslas daļu. Kristena mani pārsteidza Šona Penna drāmā Savvaļā/Into the Wild (2007), kurā filmējās, būdama vēl pavisam jauna. Viņa izceļas! Kristena ir īsta un ticama rokmūziķes Džoanas Džetas tēlā biogrāfiskajā muzikālajā filmā The Runaways (2010), lai gan pati filma man nepatika. Kristena mani iepriecināja ar savu tēlojumu Valtera Sallesa filmā Ceļā/On the Road (2012).

Es nekad neesmu šaubījies, ka Kristena Stjuarte ir savas paaudzes labākā aktrise, taču es nevarēju iedomāties, ka viņa ir tik laba. Mani patiesi satrieca viņas talants, profesionālisms un spējas, kad es montēju Zils-Marijas mākoņus – nofilmētajā materiālā es novērtēju, kā viņa strādā. Kristenas tēlojums ir diskrēts un smalks, tajā ir tik daudz mazu žestu un netveramu nianšu, kuras liecina par viņas meistarības pakāpi. Tas ir fenomenāli. Es vienmēr esmu mīlējis un novērtējis to, ko Kristena dara, taču tikai montāžas procesā es pārliecinājos, cik ekstraordinārs ir viņas sniegums.

Kristenas vārda pieminēšana vien var izraisīt vētru sociālajos tīklos un jauniešu prātos. Vai tas paplašina Zils-Marijas mākoņu potenciālo auditoriju?

Es šaubos, ka mana filma interesēs Krēslas fanus, tā drīzāk viņus atbaidīs. Viņiem būs šausmīgi garlaicīgi. Varbūt tikai maza daļa to noskatīsies. Piesaistīt šo auditoriju ir ļoti sarežģīti, taču Kristenas cienītāji noteikti zinās, ka šāda filma eksistē, viņi būs redzējuši fotogrāfijas. Jebkurā gadījumā tvīti par to visu viņus uztrauc vairāk nekā pats kinodarbs.

Esat teicis, ka filma ir veltījums Žiljetai Binošai.

Jā, viņa mani iedvesmoja radīt šo darbu. Tā pamatā ir mūsu radošās attiecības. Mēs esam pazīstami 30 gadu. Abi sākām strādāt 80. gados. Es uzrakstīju filmas Rendez-vous scenāriju, un šī režisora Andrē Tešinē erotiskā drāma padarīja Žiljetu slavenu – viņai bija 21 gads, es arī biju jauns. Pēc tam, vairāk nekā 20 gadu vēlāk, Žiljeta piedalījās manā filmā Vasaras stundas/L’heure d’été (2008) – tajā bija iesaistīts liels aktieru ansamblis, un Žiljetai bija tikai desmit filmēšanas dienu. Mums abiem gribējās uzņemt vēl kādu filmu, kuras centrā būtu Žiljeta.

Man bija svarīgi atrast pareizās aktrises abām pārējām sieviešu lomām – Valentīnai un Džoanai. Filmas kodolu veido Žiljetas Binošas varones Marijas dialogs ar viņas asistenti Valentīnu. Vispirms šī loma bija domāta Miai Vasikovskai, un ar viņu tā būtu pavisam cita filma. Drāma ir pilnībā atkarīga no divu sieviešu attiecību dinamikas. Kristena Stjuarte šajās attiecībās ienes savu enerģiju un asumu – darbība un reakcija paātrinās, kļūst tieša un spēcīga. Sākas spēle starp fikciju un realitāti, daudzas epizodes un replikas iegūst ironisku skanējumu, lai gan scenārijā tas nebija paredzēts.

Sākotnēji es piedāvāju Kristenai Stjuartei Džoanas lomu (to nospēlēja Hloja Greisa Moreca – J. J.), jo tā šķita atbilstošāka mūsu fantāzijas radītajam priekšstatam par viņu. Jau pirmajā tikšanās reizē Kristena apstiprināja, ka būs priecīga ar mani sadarboties, taču Džoanas tēls viņu nesaista un viņa vēlētos atveidot Valentīnu. Es teicu, ka par Valentīnas lomu mums notiek pārrunas ar Miu Vasikovsku. Kristenas vārdi man palika prātā, un es nodomāju – viņai taisnība, Valentīnas loma Kristenai sniedz iespēju izdarīt to, ko viņa kino vēl nekad nav darījusi. Šādā situācijā viņu vēl neviens nav redzējis. Es sapratu, kāpēc pašai Kristenai tas šķiet aizraujoši. Tā bija viņas iniciatīva, un es viņu atbalstīju.

Filmā ir aina, kurā Žiljetas Binošas un Kristenas Stjuartes varones dodas peldēties ezerā. Žiljeta izģērbjas pilnībā, bet Kristena paliek apakšveļā.

Man par to bieži jautā, es to nebiju gaidījis. Acīmredzot skatītājiem šī aina šķiet svarīga, tā paliek atmiņā. Filmējot šo epizodi, man nebija konkrētu vēlmju, es nezināju, kas varētu notikt ezera krastā. Tā mēs uzņēmām šo filmu – bez mēģinājumiem. Aktrisēm bija teksts, taču es ļāvu viņām izpausties instinktīvi.

Man kailums nesagādā problēmas, bet daudziem aktieriem gan. Viņi parasti uztraucas, pamanot scenārijā šādas ainas.

Pienāca diena, kad mums bija jāfilmē peldēšanas aina. Es teicu aktrisēm: "Jūs esat pavadījušas visu dienu kalnos, jums ir karsti, šeit ir ezers – jūs peldaties. Pasakiet tekstu, pēc tam dariet, ko un kā gribat!" Ūdens tajā dienā bija ļoti auksts. Tas būtu nežēlīgi, ja es liktu aktrisēm doties peldēt vairāk nekā vienu reizi. Kristena man jautāja, kā rīkoties – kurai jālec ūdenī pirmajai. Es teicu – tu esi jaunāka, tāpēc tu vari iet ūdenī pirmā, un Žiljeta tev sekos. Kad mēs sākām filmēt, Žiljeta pēkšņi nolēma strauji mainīt tempu, izģērbās un skrēja ūdenī. Kristena stāvēja apmulsusi un brīdi nesaprata, kas viņai jādara. Tad viņa sekoja Žiljetai. Es neko tādu nebiju plānojis. Tas bija Žiljetas triks.

Žiljeta Binoša un Kristena Stjuarte pārstāv dažādas paaudzes un kultūras. Vai aktrisēm ir vairāk kopīgā vai atšķirīgā?

Viena ir klasiski skolota, cienījama Eiropas aktrise, otra ir jauna amerikāņu aktrise. Viņas ir no divām absolūti atšķirīgām pasaulēm, katrai ir sava vēsture, intereses, profesionālie atskaites punkti, taču abas ir aktrises. Abas ir ļoti gudras. Es domāju, ka Kristena vēlējās piedalīties šajā projektā un aci pret aci satikties un strādāt vienā uzņemšanas laukumā ar Žiljetu Binošu.

Tā ir radošas konfrontācijas nepieciešamība. Kristena apbrīno Žiljetu un jūt, ka var daudz ko no viņas mācīties. Runa nav par Eiropas kultūras pievilcību vai prestižu, bet par to, ka Kristenu iedvesmo Žiljetas izcīnītā brīvība. Žiljeta Binoša dara tikai to, ko pati vēlas. Viņai nav karjeras plāna, viņa gūst baudu no sava darba. Viņai patīk improvizēt un mainīt situācijas.

Kristena saprata, ka viņai nekad nav bijis iespējas izpausties kino tā, kā to dara Žiljeta. Kristena to gribēja pamēģināt, jo viņa arī ir lieliska aktrise. Lieliskām aktrisēm ir nepieciešama telpa – sauksim to par brīvības telpu –, un amerikāņu filmas aktrisēm to nepiedāvā bieži.

Filmas beigu titros ir minēts Kristenas Stjuartes miesassarga vārds. Vai Žiljetai Binošai nebija miesassarga?

Nē, viņai nebija.

Tas daudz ko liecina par amerikāņu slavenību kultu, vai ne?

Diemžēl esmu izdzēsis no sava viedtālruņa fotogrāfiju, kura jums noteikti patiktu. Es nofotografēju Kristenas miesassargu Šveices Alpos – viņš izskatījās tik mazs un garlaikots tajā iespaidīgajā kalnu ainavā, kurā bez mums vēl daudzu kilometru rādiusā nebija neviena cilvēka. Tur Kristena bija tik tālu no jebkādiem draudiem, cik tas vispār ir iespējams. Jā, tas ierakstīts Kristenas līgumā, ka mums viņai jānodrošina un jāapmaksā miesassarga pakalpojumi. Viņš bija patīkams čalis. Daudzus amerikāņu aktierus, kuri ierodas Eiropā, pavada apsargi.

Kristenas fani nav pārāk bīstami. Tuvākā vieta civilizācijai, kurā filmējām Zils-Marijas mākoņus, bija Sanktmorica. Tajā dzīvo ap 5000 cilvēku. Mēs filmējām naktīs, kad pilsēta bija tukša un mierīga. Tur pamanīju piecus mazgadīgus bērnus, kuri centās piekļūt pie Kristenas. Viņi nebija biedējoši.

Par filmas sastāvdaļu kļūst Šveices Alpu ainava, un nosaukums Zils-Marijas mākoņi ir atsauce uz dabas fenomenu, kas tur vērojams. Kā jūs par to uzzinājāt?

Es laiku pa laikam braucu uz Engadinas ieleju Šveicē. Man ir draugi, kuri tur pavada brīvdienas, – Franču sinematēkas vadītājs Seržs Tubiana un viņa sieva rakstniece Emanuela Bernema (daudzu Fransuā Ozona filmu scenāriste – J. J.). Viņi mani pārliecināja tur doties. Kādu dienu es pamodos, atvēru logu un ieraudzīju šos mākoņus. Es tos nofotografēju ar telefonu. Pēc tam es noskatījos Arnolda Fanka īsfilmu Das Wolkenphänomen von Maloja/Cloud Phenomena of Maloja (1924), no kuras uzzināju, ka šie mākoņi ir ļoti slaveni. Mākoņiem filmā ir liela nozīme, kalnos tie veido čūsku – tajā slēpjas bīstamība. Tā nav vienkārši skaista ainava, tā ir arī bīstama.

Šo stāstu es varēju izstāstīt jebkurā vidē, taču man gribējās ieviest filmā dabas spēku. Spēku, kas ir varenāks par cilvēkiem, par filmas varonēm. Man patīk Šveices Alpu ainava, kuru, šķiet, apdzīvo rēgi un kurā jūtama pagātnes klātbūtne. Engadinas ieleja asociējas ar Nīči, Rilki, Annemariju Švarcenbahu, Džovanni Segantīni. Tas ir reģions, kurā mīt Eiropas XX gadsimta sākuma intelektuāļu spoki.

Zils-Marijas mākoņos ir epizode, kurā jaunā, ambiciozā aktrise Džoana redzama kosmosa supervarones lomā kādā zinātniskās fantastikas filmā.

Uzņemt šo ainu bija jautri. Man tā atgādina 70. gadu underground filmas, kaut ko no Vernera Šrētera darbiem. Tā ir parodija par tā laika zinātniskās fantastikas filmām. Tas drīzāk ir mans Zvaigžņu ceļš/Star Trek, nevis X cilvēki/X-Men. Man bija sajūta, ka pēc ilgām abstraktām epizodēm, kurās varones runā par aktiermākslas būtību un teoriju, skatītāji ir pelnījuši nelielu komēdijas pauzi.

Man patīk blokbasteri un filmas ar specefektiem, taču uzņemt tās ir ārkārtīgi garlaicīgi. Tas ir tehnisks darbs, un es nevēlos izmantot zaļo ekrānu un datora radīto scenogrāfiju. Nenoliedzu, ka tā arī ir mākslas forma, taču es dodu priekšroku darbam reālā vidē, es filmēju cilvēkus ar dzīvām emocijām. Ja sāc aktīvi darboties specefektu jomā, tā jau ir gandrīz animācija.

Jūs esat bijis kinokritiķis. Kā tas ietekmē jūsu darbu režijā?

Tas bija citā dzīvē! Tā bija mana izglītošanās procesa daļa. Par filmām rakstīju, kad biju pavisam jauns. Vēl agrākā jaunībā es gleznoju. Mana pirmā satuvināšanās ar mākslu notika caur abstrakciju – es radīju gleznas un zīmējumus, tas bija pilnīgi intuitīvs process, man nebija teorētiskās bāzes. Es saglabāju ļoti patīkamas, teju fiziskas atmiņas par šo darbību, to atceras mani pirksti – kontaktu ar krāsām, otām, audeklu. Man pietrūkst šīs sajūtas. Taču es zināju, ka vēlos uzņemt filmas. Kino man allaž ir bijis laikmetīgās mākslas žanrs, augstāks par glezniecību un visu pārējo. Lai sāktu strādāt kino, man vispirms vajadzēja kaut ko par to saprast.

Esmu studējis glezniecību un literatūru, taču par kinoteorētiķi kļuvu pašmācības ceļā. Es sapratu – lai uzņemtu kino, vispirms ir jāiemācās rakstīt scenārijus. Lai to iemācītos, ir jāzina kaut kas no kinovēstures. Man palaimējās, ka tieši tajā laikā, kad par to visu domāju, es iepazinos ar ievērojamā žurnāla Cahiers du Cinéma redaktoriem. Es sāku rakstīt vislabākajos apstākļos un vislabākajā kontekstā, kādu var iedomāties: es sadarbojos ar prestižo izdevumu, un manus rakstus rediģēja sava laika labākie, zinošākie, talantīgākie kinoeksperti. Es tik daudz no viņiem iemācījos, jo tajā laikā vēl biju bērns. Tā es iepazinu aizraujošo kinoteoriju. Es bieži ceļoju un intervēju kinematogrāfistus, kurus apbrīnoju. Festivālos visā pasaulē skatījos filmas, kuras citādi nebūtu redzējis. Man tā bija vislabākā kinoskola. Es uzzināju par filmām, rakstot par tām. Es ne mirkli nešaubījos, ka mans mērķis ir kļūt par režisoru. Es sevi nedefinēju kā kinokritiķi. Es biju laimīgs, ka varu rakstīt par kino un justies simtprocentīgi brīvs. Rakstīju par visu, ko vēlos. Es varēju atnākt uz Cahiers du Cinéma redakciju un teikt: esmu redzējis lielisku filmu, man vajadzētu divas lapas žurnālā. Un man tika dotas divas lapas. Tā es izglītojos kinojomā un soli pa solim tuvojos kinorežijai.

Vai jūs uztrauc, ko kritiķi raksta par jūsu filmām? Vai pievēršat tam uzmanību?

Es cienu kritiķus. Nezinu, vai mani uztrauc, ko raksta recenzijās. Mani vairāk uztrauc tas, ko es pats rakstu scenārijos. Mani interesē dialogs. Jūs nevarat nodarboties ar mākslu, ja nav dialoga. Tagad kritiķi raksta galvenokārt patērētājiem. Protams, man ir prieks, ja viņiem patīk mana filma, taču viņu rakstītais neuztur dialogu ar mani kā režisoru. Tas uztur dialogu ar skatītājiem. Kinokritiķi kļūst līdzīgi restorānu kritiķiem, kuri iesaka cilvēkiem – aizejiet uz šo restorānu, apēdiet to un to. Taču ir arī cits rakstīšanas veids, kas mani interesē daudz vairāk, jo tas vēršas pie pašiem māksliniekiem, analizē filmu no kinoteorijas viedokļa, ļauj saprast, ko piedzīvo kino kā medijs, vai notiek medija evolūcija.

Esmu laimīgs, ja manas filmas atrod auditoriju un gūst atzinību, taču katru reizi, kad uzņemu filmu, es cenšos darīt to, ko tajā laikā nedara citi, es meklēju jaunus izpausmes veidus, un man nav pārliecības, vai tas, ko daru, ir aktuāli, vai tas atbilst kino zinātnieku un kritiķu priekšstatiem par notiekošo. Tāpēc man ir svarīgi un nepieciešami saprast, vai tas nokļūst līdz tiem, kuri raksta par kino, vai notiek savienojums ar viņu idejām un domām.

Režisori, domājot par savām attiecībām ar kritiku, bieži nesaprot, ka kritiķis nedēļas laikā noskatās 10 filmu. Es gan neskatos tik daudz! Kādreiz – jā, tā bija, pašlaik es nedēļā noskatos vidēji divas – parasti vecās – filmas, un man tas ir daudz. Tieši tāpēc man un kritiķiem nav vienādas kino uztveres. Tas, kurš skatās 10 filmu nedēļā, ļoti labi zina, kas notiek kino pasaulē, un ir informēts par visām tendencēm. Es to vairs nezinu un zināšanās nespēju sacensties ar kritiķiem, lai gan joprojām esmu ziņkārīgs un cenšos skatīties pēc iespējas vairāk filmu. Es eju savu ceļu, mēģinu iet arvien dziļāk, taču man ir nepieciešams dialogs ar mākslas un kino kritiķiem, jo tas man palīdz novērtēt, kur es esmu uz pasaules kinokartes.

Savu nākamo filmu plānojat uzņemt Holivudā?

Varbūt. Ar šo projektu viss nepārtraukti mainās: vienu dienu saņemu informāciju, ka filma būs, citu dienu – nebūs. Es vēl nezinu, vai tā būs mana nākamā vai aiznākamā filma. No visiem maniem darbiem šī filma ir vistuvāk Amerikas kinoindustrijai. Tā ir vēsturiska krimināldrāma par 70. gadu Čikāgu, tā ir balstīta patiesos notikumos. Esmu veicis nopietnu tēmas izpēti. Iepriekš ar šādu materiālu nebiju strādājis, man pašam tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Varbūt tas nedaudz līdzinās manai filmai Karloss/Carlos, taču tā neprasīja tik detalizētu precizitāti kā šis projekts, kurā pievēršos Amerikas nesenajai vēsturei. Tajā katram vārdam ir jābūt izrunātam ar pareizu akcentu.

Jūsu episkā filma Karloss, kuras centrā ir venecuēliešu terorists Iļjičs Ramiress Sančess jeb Karloss Šakālis, ir mūsdienīgs terorisma un tā vēstures pētījums, izstāstīts kinomākslas valodā. Kas atšķir 70.–80. gadu terorisma aktus no tiem, kuri satricina pasauli tagad, kā, piemēram, šā gada janvārī Parīzē?

Atšķirības nav. Terorisms ir ģeopolitiskās diplomātijas forma. Šādā veidā kāds – vai tā būtu Islāma valsts vai kāda cita organizācija – cenšas nodot savu vēstījumu. Teiksim, pret Francijas gaisa spēku uzlidojumiem Islāma valsts ekstrēmistu pozīcijām. Teroristi Francijā atrod saniknotus mērgļus, kuri ir neapmierināti ar savu sociālo stāvokli, un izmanto viņu agresiju savos nolūkos.

Izlasiet Džozefa Konrada grāmatu Slepenais aģents/The Secret Agent (1907), tajā par terorismu pateikts pilnīgi viss. Tas ir politikas veids. Karlosa Šakāļa stāsts ilgu laiku bija kā atvērta grāmata, jo tikai pēc padomju bloka sabrukuma tika atklāta pieeja Austrumvācijas slepenpolicijas Stasi dokumentiem. Kad tiks atvērti Islāma valsts un Sīrijas specdienestu arhīvi, tajos arī varēs daudz ko uzzināt.

Vai traģiskie notikumi ietekmē jūsu radošo procesu? Vai tiem jāieiet mākslinieku darbos? Vai par tiem jāreflektē? Vai no tiem jādistancējas?

Kad notika terora akti Parīzē, es par to daudz domāju. Tajā laikā es rakstīju scenārijus un visu laiku pavadīju pie televizora. Jutos briesmīgi, man bija grūti rakstīt. Es sev jautāju – kāda jēga ir tam, ko es daru? Ja es rakstu izdomātus stāstus, vai es cenšos pasargāt sevi no realitātes? Vai tas nozīmē, ka es dzīvoju burbulī? Mans secinājums – mums ir jāpasargā sevi no tā, kas notiek apkārt. Tas ir vienīgais veids nepadoties un nenolaist rokas. Kad notiek kaut kas tik baiss, jums ir jāaizsargājas, jo tas var iesūkt mūsdienu negantajā, riebīgajā politikā. Cilvēkam ir svarīgi palikt apzinīgam, izturīgam, pārliecinātam. Jāsaglabā veselais saprāts.

Kā jūs varat sevi pasargāt?

Es labāk visiem spēkiem centīšos pasargāt sevi, nevis uzņemt filmu par islāma ekstrēmismu, tas nozīmētu uzņemties darbu, kas ir saistīts ar varas un politikas tēmu. Dzīvē ir vērtīgākas, patīkamākas un aizraujošākas lietas nekā iejaukšanās politikā.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja