Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Simfonijas mugurkauls. Intervija ar LNSO galveno diriģentu Andri Pogu

Globālā jet set diriģentu ēra, kad diriģents katru nedēļu varēja būt citā zemeslodes pusē, Covid-19 pandēmijas ietekmē ir mainījusies un varbūt pat beigusies, atzīst Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents Andris Poga.

Ceturtdien, 1. oktobrī, Lielajā ģildē notika Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) jaunās sezonas atklāšanas koncerts. Pie pults stājās LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga. Pianists Daumants Liepiņš spēlēja solo virtuozajā un dziļi dramatiskajā Sergeja Prokofjeva Otrajā klavierkoncertā. Skanēja arī Aleksandra Skrjabina ekstātiski skaistā Otrā simfonija un LNSO rezidējošās komponistes Lindas Leimanes jaundarbs Longing. Flashing. Bonding. Orķestrim šī ir pēdējā sezona Lielajā ģildē pirms kapitālā remonta, savukārt Andrim Pogam – septītā, noslēdzošā sezona LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta statusā. 2021. gada augustā viņš stāsies Stavangeres simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amatā. Andris Poga ir pasaulē pieprasīts diriģents, taču Covid-19 pandēmijas dēļ orķestru darbs daudzviet pasaulē ir apstādināts. Tāpēc mūsu saruna ir par simfoniskās mūzikas un mūziķu dzīvi un izdzīvošanu.

Vai diriģenta un orķestra darbs vairs nekad nebūs tāds, kāds bijis līdz šā gada martam?

Pandēmijas agrajā fāzē sociālajos tīklos izlasīju šādu vēstījumu: absolūti neticams paradokss – Bēthovena jubilejas gadā mūzikas pasaule kļūst kurlmēma. Ir daudz neskaidrā, un būtu naivi cerēt, ka tuvākajos mēnešos kaut kas kļūs skaidrāks. Taču viens gan ir skaidrs: Latvijā mūzikas un orķestra dzīves aspektā esam privileģēti. Piemēram, Metropoles opera Ņujorkā vispār ir atcēlusi sezonu līdz nākamajam rudenim, un lielākā daļa orķestru nefunkcionē vai spēlē samazinātā sastāvā un bez publikas zālē. Arī Eiropas lielvalstīs Lielbritānijā un Vācijā orķestri funkcionē stipri ekonomiskākā režīmā.

Tas varbūt paver iespējas neordināra repertuāra atskaņošanai un drusku izsit no rutīnas, taču ilgtermiņa plānošanu ir nomainījusi īstermiņa plānošana. Agrāk orķestru repertuāru, pirmatskaņojumus, turnejas, sadarbību ar solistiem un diriģentiem saplānoja divas sezonas uz priekšu, savukārt pašlaik epidemioloģiskā situācija diktē to, ka koncertus neizsludina ilgāk kā mēnesi vai divus uz priekšu. Nevar zināt, kas mainīsies un kādi vēl būs ierobežojumi.

Kā šis laiks ir ietekmējis tavas gaitas?

Man tika atcelti daudzi koncerti ar dažādiem orķestriem. Daudzi tika pārcelti uz nākamo un aiznākamo gadu. Tieši šobrīd, kad sarunājamies Rīgā, man būtu jādiriģē Honkongā. Man bija saplānota visa vasara: bija paredzēts diriģēt Šlēsvigas-Holšteinas festivālā Vācijā, vairākās turnejās un festivālos Vācijā un Francijā, to vidū uzstāšanās ar Jevgeņiju Kisinu. Bija plānotas tikšanās ar Vācijas orķestriem Hamburgā, Frankfurtē un Bohumā. Bija paredzēts Erki Svena Tīra Trešā vijoļkoncerta pirmatskaņojums, kura solists būtu Vadims Gluzmans un kuru gribējām pēc tam atskaņot Rīgā. Tas viss tika vai nu atcelts, vai pārcelts, un man pēkšņi parādījās pilnīgi brīva vasara. Toties mēs ar LNSO šovasar esam ierakstījuši trīs albumus, viens no tiem tikko ir iznācis Somijas firmas Ondine paspārnē. Divos albumos ierakstījām Tālivalža Ķeniņa mūziku, trešais ir Pētera Vaska mūzikas albums, kuru ierakstījām kopā ar Berlīnes filharmoniķu oboju koncertmeistaru Albrehtu Meieru. Viņš atbrauca un ierakstīja Vaska obojas koncertu.

Šajās dienās veidoju alternatīvas programmas vairākiem koncertiem ārzemēs, sākot no 2021. gada janvāra. Pirmais ir ar Ķelnes WDR radio orķestri. Programma jau sen ir publicēta sezonas bukletā, bet nesen saņēmu ziņu, ka jāizstrādā plāns B. Tajā jāparedz, ka kopējais mūziķu skaits uz skatuves nepārsniegs trīsdesmit piecus. Tā iespējams spēlēt tikai kamersimfonijas vai kaut ko novatorisku. Šādā sastāvā pat Bēthovenu var atskaņot ar lielām grūtībām, bet tāda ir dzīve.

Kāda vairs Bēthovena jubilejas svinēšana!

Diriģents Pāvo Jervi, kuram kādā intervijā jautāja, kā lai vēl paspēj izglābt Bēthovenu, atbildēja: mums nav jāizglābj Bēthovens, jo viņš glābj mūs ar savu jaudīgo, supervērtīgo mūziku. 

Pie mums dalībnieku skaita ierobežojumu attiecībā uz orķestri pašlaik nav. Esam privileģēti atklāt sezonu pilnā sastāvā un spēlēt pilna apjoma simfonisko repertuāru, kaut arī ar ierobežotu klausītāju skaitu zālē. Līdzīgi ir arī Ziemeļvalstīs. Orķestri Norvēģijā, Dānijā, Zviedrijā un Somijā ir atsākuši darbu. Orķestris Oslo, kur pirms pāris nedēļām diriģēju Antona Bruknera simfoniju, ir paplašinājis koncertzāles skatuvi un, ievērojot viena metra distanci, spēlē pilnā sastāvā. Citi piesardzības dēļ uz skatuves nepulcē vairāk kā 40 vai 50 mūziķu un tāpēc drastiski samazina stīgu instrumentu sastāvu.

Hamburgas Elbas filharmonijas orķestris ir atsācis koncertdarbību no 1. septembra un koncertus arī straumē, taču ir pilnībā pārstrādājis sezonu un spēlē kamerdarbus, piemēram, Arnolda Šēnberga opusu Apskaidrotā nakts tikai stīgu sastāvam. Katra ideja ir jāpasniedz sabiedrībai. Man patīk vairāku pasaules orķestru izmantotais apzīmējums pielāgotajai darbībai – re-imagined. Protams, skeptiķi ironizē, ka re-imagined Cīrihes operā nozīmē, ka orķestris un koris piegādā skaņu pa optisko kabeli un tikai solisti dzied uz skatuves.

Vai arī LNSO sezonu tagad plānojat īstermiņā?

Sezona ir saplānota, taču piesardzības dēļ izziņojām tikai pirmo pusi – līdz janvārim – cerībā, ka viss varēs notikt, ieskaitot viesmākslinieku dalību. Esam nomainījuši dažus simfoniskos skaņdarbus, izvēloties tādus, kam nevajag milzīgu sastāvu. Sezona būs diezgan intensīva, jo ir jāatdod klausītājiem arī pagājušajā pavasarī atcelto koncertu parāds. Viens koncerts – ar Aināru Rubiķi un Vestardu Šimku – tikko nospēlēts Rēzeknē un Rīgā. 26. novembrī notiks pagājušās sezonas noslēgumkoncerts, kuru diriģēs franču maestro Žans Klods Kazadesī. Programma nav mainīta – Bēthovena Pirmā un Devītā simfonija, cerot, ka varēsim pulcēt pilnu orķestri un kori. Pārceltās programmas būs arī sezonas otrajā pusē. Paralēli gatavojam jaunas.

Ar zināmu piesardzību, tomēr ļoti ceru, ka varēs notikt viss, ko esam paredzējuši. Tas ir liels izaicinājums, jo drīkstam piepildīt tikai pusi no Lielās ģildes 670 klausītāju vietām. Taču tāda realitāte ir visur, ar to jāsamierinās. Skaidrs, ka nevaram atļauties superdārgus projektus, jo kādam par to ir jāmaksā. Taču varam justies laimīgi, ka mūziķiem ir darbs: ir iespējas muzicēt, turklāt pilnā sastāvā, un saņemt atalgojumu. Vistraģiskākā situācija ir ASV un Lielbritānijā, īpaši Londonā, kur orķestru mūziķi ir pašnodarbinātie un, ja viņiem nav koncertu un ierakstu, nav arī atalgojuma. Ir tikai pabalsti. Esmu dzirdējis, ka labāko Londonas orķestru mūziķi piestrādā par ēdienu izvadātājiem vai taksistiem. Liels skaits pašnodarbinātu mūziķu, ieskaitot orķestru koncertmeistarus, ir ļoti grūtas izvēles priekšā. Ņujorkas Metropoles operas orķestra mūziķi nesaņem atalgojumu kopš marta beigām. Arī Bostonas orķestra mūziķiem ir liels atalgojuma samazinājums.

Orķestros Latvijā mūziķi, par laimi, ir pastāvīgā darbā.

Mani bažīgu dara situācija ar talantīgajiem jaunajiem mūziķiem, kuri jau ir starptautisku konkursu laureāti, uzlecošās zvaigznes, bet vēl nav paspējuši attīstīt savu karjeru, iegūt vārdu. Nedrošības sajūta ir milzīga, jo viņiem nav iespēju sevi apliecināt situācijā, kad lielāko daļu no orķestru tuvāko gadu plāniem aizņem pārceltie koncerti. Veidojas blokāde – vienkārši nav kur iespraukties.

Vai ir apstājusies arī paaudžu maiņa orķestrī?

Mums bija izsludināti divi starptautiski konkursi uz mežragu koncertmeistara vietnieka un trompešu koncertmeistara vietnieka vietu. Konkursiem bija jānotiek aprīlī, bet nācās pārcelt vispirms uz vasaru, pēc tam uz rudeni. Puse no kandidātiem bija no ārzemēm, bet karantīnas ierobežojumu dēļ neviens no viņiem nevarēja atbraukt. Mežragu konkurss beidzās bez rezultāta, jo kvalitātes latiņu negribam nolaist.

Vai sadarbība ar viesmāksliniekiem tagad ir ļoti sarežģīta?

Liels atvieglojums mūzikas dzīves plānošanā ir tas, ka ārzemju mākslinieki var strādāt, ja viņiem, iebraucot Latvijā, veiktais koronavīrusa tests ir negatīvs. Tas bija veids, kas man pašam ļāva diriģēt LNSO koncertu festivālā Čello Cēsis. Brīdī, kad pārrados no Norvēģijas, tā bija nonākusi bīstamo valstu sarakstā, tāpēc nākamajā dienā devos uz testu, un tas bija negatīvs. Protams, ārpus mēģinājumiem un koncertiem desmit dienu bija jāatrodas mājās. Viesmāksliniekiem – attiecīgi viesnīcā.

23. augustā nodiriģēju koncertu LNSO festivālā Vasarnīca Ventspilī, un jau 24. augustā man bija mēģinājums ar orķestri Stavangerē. Tobrīd testu veikšana, iebraucot Norvēģijā, vēl nebija obligāta, taču visiem ārzemju viesmāksliniekiem to strikti pieprasa Oslo filharmonijas orķestris. Tas ir paša kolektīva lēmums, lai nosargātu savu sezonu. Ja mēģinājums ir pirmdienā, ir jāierodas vēlākais piektdienā, jo Norvēģijā laboratorijas sestdienās un svētdienās nestrādā.

Bija skaidrs: ja sestdien man ir Garīgās mūzikas festivāla koncerts Rīgā, bet pirmdien sākas mēģinājumi Oslo, no viena projekta ir jāatsakās… Tā augusta beigās nodiriģēju trīs koncertus Oslo un trīs Stavangerē, bet koncertu Rīgā diriģēja Ainārs Rubiķis. Norvēģijā neatkarīgi no koncertzāles lieluma maksimālais pieļaujamais klausītāju skaits ir divsimt, tāpēc orķestris savas programmas atkārto. Lai novērstu publikas drūzmēšanos starpbrīdī, Oslo orķestris joprojām veido tikai viendaļīgus koncertus.

Ko paši darāt, lai LNSO mūziķi justos drošāk?

Pēc izvēles piedāvājam stīdziniekiem, kuri to vēlas, spēlēt pie atsevišķas pults. Tas ir svarīgi, ja viņi tā jūtas drošāk.

Vai arī diriģentam tagad drošāk ir mājās?

Globālā, straujā jet set diriģentu ēra, kad diriģents katru nedēļu varēja būt citā zemeslodes pusē, vienlaikus vadot orķestrus Eiropā, Āzijā un Amerikā, Covid-19 ietekmē ir mainījusies un varbūt pat beigusies. Mūzikas industrija kļūst daudz lokālāka, vairāk vietēja.

Mierinājumam der nostalģiskas pārdomas par to, ka lielie diriģenti – Džordžs Sells Klīvlendā, Ežēns Ormandi Filadelfijā, Jevgeņijs Mravinskis un Jevgeņijs Svetlanovs Krievijā – pagājušā gadsimta pirmajā pusē un vēl sešdesmitajos gados gada lielāko daļu pavadīja ar savu orķestri un tādējādi veidoja orķestra spēles kultūru, skanējumu un repertuāra politiku. Ir viedokļi, ka mākslinieciskajā ziņā šāds modelis bija dzīvotspējīgāks.

Es arī periodā no jūnija līdz šim brīdim pamatā esmu strādājis ar LNSO. Daudz intensīvāk un daudz vairāk nekā iepriekšējos gados. Tam ir arī savstarpējās rutīnas negatīvie aspekti, toties nav lielu pārrāvumu darba procesā. Tas kļūst izlīdzinātāks, organiskāks, jo varam strādāt nepārtrauktā režīmā. Tas nav iespējams, ja atbraucu septembrī un pēc tam tikai martā.

Vai uz mūzikas nākotni skaties optimistiski?

Tā ir satraucoša. Domāju, ka arī tad, kad pandēmija būs garām, orķestru starptautiskās turnejas vairs neatjaunosies bijušajā kapacitātē. Ar bažām domāju par plānoto LNSO turneju Francijā ar jau izsludināto koncertu Parīzes filharmonijā 6. februārī. Klasiskās mūzikas industrijā ļoti liela, noteicoša loma ir arī mūzikas menedžeriem un aģentūrām. Jau pandēmijas sākumā, saprotot, ka tas ir uz ilgu, aģentūras atlaida daudzus darbiniekus. Vairāki man pazīstami mūzikas menedžeri teica, ka šī situācija ir trakāka nekā 30. gadu Lielā depresija ASV. Taču, iespējams, kaut kādā ziņā industrijai šāda pārstartēšanās ir arī veselīga.

Ja nu mūziķis, dejotājs, aktieris jau vispār ir bezperspektīva profesijas izvēle?

Šogad paiet precīzi desmit gadu, kopš līdz ar uzvaru Jevgeņija Svetlanova diriģentu konkursā (2010) Francijā sākās mana starptautiskā karjera. Kādā situācijā jauns, tikko godalgots diriģents būtu 2020. gada pavasarī?! Iedomājos: viņš cerību pilns skatās nākotnē, gaida uzaicinājumus no orķestriem, bet pēkšņi namiņš sabrūk! Pasaulē ir daudz izcilu mūzikas augstskolu, kuras absolvē talantīgi jaunie mūziķi. Ja mūziķa ceļam esi upurējis visu, atrasties šādā nezināmā teritorijā ir šausmīgi.

Vai un kādā veidā sadarbosies ar LNSO nākotnē?

LNSO ir jāsāk lūkoties jauna galvenā diriģenta virzienā. Esmu bijis LNSO mākslinieciskais vadītājs septiņus gadus un uzskatu, ka astoņi līdz desmit gadi ir maksimālais laiks, kas diriģentam ir jāpavada kopā ar vienu orķestri. Manuprāt, daudz piemērotāks un veselīgāks ir skandināvu modelis, kas paredz, ka galvenā diriģenta pirmais līguma termiņš ir no trim līdz pieciem gadiem un to var pagarināt vēl reizi vai divas. Stavangerē man ir līgums uz trim gadiem. Tas nenozīmē, ka pilnībā ir jāpārtrauc attiecības. Sadarbību varētu turpināt pieaicināta viesdiriģenta vai citā statusā.

Kāds ir galvenā diriģenta virsuzdevums?

Galvenajam diriģentam ir jābūt mākslinieciskajai vīzijai un jātur rūpe par orķestra ikdienas muzikālo higiēnu. Mākslinieciskajam vadītājam ir jāspēj atbildēt uz mūziķu jautājumu, kāpēc šī persona – solists vai diriģents – šeit atrodas. Otra – nedefinējamā – lieta ir viņa personības klātbūtne, kas arī bez stratēģijām un uz papīra uzrakstītiem uzdevumiem veido orķestra seju un, pats galvenais, skaņu. Te pastāv arī cikliskums. Uzskatu, ka esmu iedevis orķestrim to, ko esmu varējis pēc savas saprašanas, kā ir jāskan mūsdienīgam orķestrim. Esmu īstenojis savas repertuāra ambīcijas: kopā ar LNSO esmu atskaņojis lielāko daļu no simfoniskās mūzikas zelta skaņdarbiem un negribētu atkārtoties. Tas ir mugurkauls, kas veido orķestra skaņas kultūru un māksliniecisko skatījumu. Nāks jauns galvenais diriģents, kura vadībā šie paši darbi skanēs citādi, un tas būs ieguvums gan orķestrim, gan klausītājiem.

Par kādiem sasniegumiem esi gandarīts kopdarbā ar LNSO?

Par to, ka salīdzinoši īsā laikā mums izdevušās piecas nopietnas ārzemju turnejas un esam ierakstījuši sešus albumus. Agrāk šajā ziņā bijām iedzinēji iepretim Liepājas simfoniskajam orķestrim, kurš katru gadu ieraksta latviešu mūzikas albumus. Ir prieks, ka sadarbību vēlas turpināt arī ārzemju firmas Odradek un Ondine, kas ir ieinteresējusies par visām astoņām Tālivalža Ķeniņa simfonijām. Ir gandarījums, ka esam īstenojuši vairākas ambiciozas repertuāra ieceres, nāk prātā Olivjē Mesiāna simfonijas Turangalila atskaņojums 2017. gada septembrī.

Mums ir izdevies saglabāt sadarbību ar augstas klases viesdiriģentiem. Ir liels prieks, ka par LNSO goda viesdiriģentu ir kļuvis Vasilijs Sinaiskis, kurš pie mums atgriežas katru sezonu. Vairākkārt esam sadarbojušies ar maestro Vladimiru Fedosejevu, kurš viesosies arī šīs sezonas otrajā pusē. Laba sadarbība ir ar Modestu Pitrenu, Ģintaru Rinkeviču un Olari Eltsu, kuru atgriešanās gaidāma arī šosezon. Bijuši arī spicie jaunie vārdi. Viņus reizēm ir pat grūtāk uzaicināt nekā pieredzējušos maestro, jo spilgtos, eksplozīvos talantus, kā viņus savulaik dēvēja Herberts fon Karajans, ietekmīgās aģentūras cenšas virzīt tikai uz vispazīstamākajiem pasaules topklases orķestriem.

Man ir prieks, ka orķestrī ienākuši daudzi jauni, talantīgi mūziķi: 2015. gada pavasarī par LNSO koncertmeistaru kļuva Georgs Sarkisjans. Šī pozīcija bija vakanta sešpadsmit gadu! Pirms pāris gadiem konkursa rezultātā esam ieguvuši kontrabasu grupas koncertmeistaru Oskaru Bokanovu, kurš skolojies ārzemēs. Viņa priekšgājējs Gunārs Upatnieks patlaban spēlē Berlīnes filharmoniķos. Visi LNSO mūziķi ir profesionāli ļoti labi, bet koncertmeistari ir spilgtas personības, līderi, tas ir svarīgi, jo viņi nosaka orķestra skanējumu, gaisotni un kopējo aktivitāti.

Kā izbalansēt starp mākslinieciskajiem ideāliem un kasi?

Gan koncertos, kurus diriģēju, gan tajos, kurus apmeklēju, jūtu, ka publikas reakcija uz labi zināmiem skaņdarbiem ir citāda nekā uz nepazīstamu mūziku. Programmā ir jāatrod pareizais līdzsvars, tas ir smalks pulksteņmeistara balansēšanas darbs. Nevar visu būvēt tikai no nišas sacerējumiem, bet nevar arī dzīvot tikai zelta repertuāra kopumā, kas dažās Eiropas metropolēs sastāv varbūt tikai no trīsdesmit ļoti zināmu opusu nemitīgas atkārtošanas. Kad studēju Vīnē, saskaitīju, ka Brāmsa Otrais klavierkoncerts Vīnes Mūzikas biedrības lielajā zālē vienā mēnesī tika nospēlēts sešas reizes.

Nekad neaizmirsīšu, ka pirmajā mēģinājumā ar Vīnes simfoniķiem konstatēju, ka Čaikovska vijoļkoncertu mūziķi zina no galvas, savukārt Rahmaņinova Simfoniskajās dejās atrodas sev pilnīgi svešā teritorijā.

Pārsteigts ievēroju, ka tikai Ziemeļvalstīs un Japānā Šostakoviča slavenākās simfonijas tiek uztvertas kā superhiti. Citur bieži esmu sastapies ar pretestību: tas taču smagi, drūmi, depresīvi. Līdzīgi zīmogs uzlikts arī Hindemita mūzikai. Šos stereotipus veidojusi publika un recenzenti, kuri bija aktīvi 60. un 70. gados. Pietika ar vienu Teodora Adorno rakstu, kurā viņš izteicās, ka Sibēliusa mūzika ir vecmodīga, lai to ilgus gadus neatskaņotu neviens no Vācijas vadošajiem orķestriem. Lielbritānijā un ASV Sibēliusa mūzika bija lielā cieņā, bet Vācijā viņš bija persona non grata tikai tāpēc, ka autoritatīvs intelektuālis tā ir pasludinājis.

Šis ir laiks, kad, pildot pandēmijas ierobežojumus, varam notraust putekļus no skaņdarbiem, kas rakstīti mazākam sastāvam. Kamersimfonija ir komponistu daiļrades laboratorija. Tā ir svaiga, reizēm pat eksperimentāla mūzika. Tomēr es – varbūt spītīgi konservatīvi – uzskatu, ka LNSO sezonā ir jābūt vismaz vienai Čaikovska un Bēthovena simfonijai, kā arī Brāmsam. Intuitīvi jūtu, ka LNSO piestāvēs un izdosies Aleksandra Skrjabina Otrā simfonija, kuru esmu izvēlējies sezonas atklāšanai.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja