Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Latvijas filmu recenzija. Starp pamesto un sasniegto

Kinoteātru repertuārā nonākušas jaunākās Latvijas filmas, kuras atklāj dokumentālā kino plašo amplitūdu

Latvijas kinodzīves vētrainais pavasaris turpinās – tā jau diezgan sen nav gadījies, ka pēc viena plaša apraksta par vairākām jaunām Latvijas filmām kinorepertuārā būtu iespējams arī otru tādu pašu apskatu uzbūvēt. Bet šoreiz ir, jo kopš aprīļa pēdējām dienām un maija sākuma kinoteātros skatāmas vēl vismaz trīs un ļoti dažādas filmas, dokumentālais kino īpaši plašā amplitūdā.

 

Dāmu cepures un vējš

Varbūt tas ir gluži subjektīvi un turklāt vēl pārāk sievišķīgi, tomēr emocionāli iespaidīgākais no jauno filmu klāsta šķiet Mērijas ceļojums – režisores Kristīnes Želves filma programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, maija pirmajās dienās pat vairākkārt krāšņi nosvinēts darbs, kam ir arī pateicīgi plašas un veiksmīgi izmantotas iespējas vairot pozitīvas emocijas ārpus filmas laiktelpas. Skaidrs, ka līksmi cilvēki tautastērpos, kuri fotografējas pie Līgo karoga, un Jāzepa Vītola Karaļmeita skanīgā kora dziedājumā ļoti labi "iesēdina" filmu Mērijas ceļojums patriotisku svētku gaisotnē. Par laimi, šīs jaukās izdarības nekādi nenomāc un neaizēno to iespaidu, ko atvērtam skatītājam var sagādāt pati filma.

Interesanti, ka režisores Kristīnes Želves filmogrāfijā šis ir jau otrais darbs ar līdzīgu izejas punktu – plašākai sabiedrībai nezināms, pārsteidzošs stāsts un tā varonis, kura noslēpumu izpētei autore velta daudz radošās enerģijas un arī fantāzijas. Pirms gadiem sešiem uzņemtā dokumentālā filma Fedja (2012) arī tīri saturiski bija pārsteigums daudziem skatītājiem, atklājot Latgalē dzimušā, bet dzimtenē faktiski nezināmā somu kinoklasiķa Teuvo Tulio stāstu. Lai gan autentisku un informatīvu vēsturisko materiālu par Tulio dzīvi bija apmēram tikpat maz kā par Mēriju Grīnbergu, tolaik režisore mēģināja iztikt ar dokumentālā kino instrumentāriju, savukārt šoreiz ar baudu klejo pa aktierkino teritorijām, lielāko daļu stāsta veidojot ar spēlfilmas paņēmieniem.

Skeptiķi teiks – tagad tāda mode; un patiešām dokumentālajā kino patlaban bez inscenējumiem iztiek tikai paši ortodoksālākie žanra adepti. Tomēr tieši šis teatrāli raibais citu filmu fons īpaši izceļ Mērijas ceļojuma inscenējumu kvalitātes – šeit aktieris nav tikai kostimēts stafāžas elements bez īpašiem uzdevumiem un iekšējās dramaturģijas, šeit inscenējumi nav radīti caurumu aizlāpīšanai tajās vietās, kur trūkst arhīva materiālu. Filmā Mērijas ceļojums inscenējumi lakoniski, bet piepildīti uzbūvē vairākus stāstījuma slāņus – gan plašās un intelektuāli bagātās Grosvaldu dzimtas dāvātos nosacījumus, kas ietekmē Mērijas liktenīgās izvēles, gan poētisku laikmetu griežu raksturojumu atsevišķās ietilpīgās ainās (bēgļu Ziemassvētki Pēterpilī vai dāmu cepures un vējš); tieši radoši un taktiski izmantotais inscenējums izveido ārkārtīgi aizkustinošu un atmiņā paliekošu stāsta finālu. Prasmīgi iekombinējot šajā spēles audumā arī nenodrillētus arhīva materiālus un Daigas Kažociņas minimālistiski jaudīgo aktierdarbu, Kristīne Želve radījusi piepildītu un laikmetīgu simtgades filmu.

 

Īstas dzīves mirkļi

Dažas dienas pirms Mērijas kinorepertuārā parādījās radikāli atšķirīga dokumentālā filma, pirmajā acu uzmetienā pavisam citiem līdzekļiem un citu auditoriju uzrunājošais riteņbraucēju stāsts Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule. Tas ir pirmām kārtām vēl viens jauns apliecinājums Latvijas kinoprofesionāļu prasmēm un starptautiskajai konvertējamībai – šis ir viens no visplašākajiem starptautiskajiem projektiem studijas VFS Films darbībā, astoņu valstu kopražojums, kurā Latvijas puse tomēr nevis tikai mazu naudiņu pienesusi, bet ir neaizstājama tieši profesionālajā ziņā. Tikai operators un režisors Ivars Zviedris ar savu profesionālā riteņbraucēja pagātni varēja filmēt pašā Giro d’Italia epicentrā, un tikai Valdis Celmiņš ar savu absolūto kadra izjūtu un eleganci varēja uzņemt tik meditatīvas ainas dzestrā kalnu gaisā. Un, starp citu, varbūt tikai producents Uldis Cekulis varēja ieņemt līdzvērtīgi cienījamu vietu šajā ārkārtīgi sarežģītā kopražojuma mezglojumā.

Pasaulē pazīstamā lietuviešu dokumentālista, VFS Films drauga Arūna Mateļa jaunākā filma, protams, ir neapšaubāms must see katram pedāļu minējam, pat tādam, kurš nepretendē uz sportiskām virsotnēm, jo filmā ir daudz vairāk cilvēciskuma, nekā lielajā sportā to var iedomāties. Pēcsajūtās filma Brīnišķīgie lūzeri ir pati kā tāds nebeidzams velomaratons sasniegto gregaru mūža garumā – emocionāli tai it kā nav ne īsta sākuma, ne beigu, toties ir vairāki neiedomājami īstas dzīves mirkļi, kas paliek pārsteidzoši spilgtā atmiņā. Man tā ir aizkustinošā itāļu ģimenīte, visi vienādās oranžās cepurītēs, sapulcējušies kā dzimtas salidojumā, ilgi taisījušies un krietni uztraukušies vienas vienīgas pusminūtes dēļ – tam mirklim, kad pa trasi garām aiztrauksies viņu mīļais Daniēle. Un vēl tā neaprakstāmā koncentrēšanās un dzīves svarīgākā mirkļa sajūta viena puiša sejā, kuru ilgi un cieši vērojam, kamēr saprotam, kāda tieši ir viņa misijas kulminācija šajā braucienā.

 

Komētas skrējiens

Trešā filma, atkal pilnīgi atšķirīga, kinoteātra Splendid Palace repertuārā nonākusi pēc pirmizrādes 4. maija Latvijas filmu maratonā – režisora Roberta Rubīna un Jura Podnieka studijas dokumentālā filma Gribētos būt aplim, kas stāsta par izcilā baletdejotāja Alekseja Avečkina kaislīgi atdevīgo un pārāk īso mūžu. Negribu snobiski izlikties par smalku baleta pazinēju (šajos brīžos vienmēr atceros Augustu Sukutu, kurš mēdza godīgi atzīties, ka operā viņam nāk miegs), un varbūt tieši šī distance ļauj objektīvāk novērtēt filmu – jā, tā var iedarboties pat uz cilvēku, kurš nekad nav dzirdējis Alekseja Avečkina vārdu un nav redzējis viņu uz skatuves, varbūt pat uz tādu, kuram arī Otello vārds neko daudz neizsaka, nemaz nerunājot par citām dejotāja lomām un radošajām šķautnēm.

Tik un tā ir redzams, ka videoarhīva materiālos iemūžinātais cilvēks "nav no šīs pasaules" – tik mērķtiecīgs, tik atšķirīgs, tik spēcīgs savā talantā, gribā un neatlaidīgajā kāpienā tikai uz augšu. Turklāt ir acīmredzami, ka šis kāpiens sācies daudz augstāk "virs jūras līmeņa" nekā daudziem citiem turpat blakus. Un tad ir vēl lielākas dusmas, redzot, kā uzskatāmi realizējas banālā frāze "Dievs paņem labākos" – tā bezjēdzīgā izšķērdība, ar kādu pasaules kārtība nevērīgi aizrullē tālāk, atstājot aiz sevis nežēlīgi izcirstu robu, nepiepildītus sapņus un nerealizētas iespējas.

Režisors Roberts Rubīns šo dramatisko dzīvesstāstu ir atainojis pietiekami taktiski un gleznieciski, neattālinoties no baleta šķietamā viegluma un ēteriskajām kustībām, gluži otrādi – izgudrojot atsvaidzinošu paņēmienu, kā eksponēt starptitrus, kas iepazīstina ar filmas dalībniekiem (filma ir salīdzinoši tik īsa, ka šis diezgan uzkrītošais paņēmiens nepaspēj pārvērsties pašmērķībā). No vizuāli vienotās filmas telpas brīžiem izkrīt vienīgi daži kontrasti ar tomātu laistīšanu Brestas piepilsētas dārziņā, tomēr laimīgā kārtā netiek veidots tīšs kontrasts starp divām Alekseja dzīves pasaulēm – pamesto un sasniegto. Jo galu galā viss tik un tā izrādās tik relatīvi, taču gribas domāt, ka gluži bez pēdām tas nepaliek – tik spožs komētas skrējiens pār debesīm.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja