Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Viktora Coja pēcnāves piedzīvojumi

Jauno, daļēji Latvijā uzņemto režisora Alekseja Učiteļa spēlfilmu Cojs par krievu slavenāko rokzvaigzni, grupas Kino līderi, izrāda Varšavas kinofestivālā, bet Krievijā tās iznākšana uz ekrāniem vēl kavējas.

Kopš senseniem laikiem nozīmīgi notikumi un personas bieži vien iedvesmojušas rakstniekus, māksliniekus un komponistus, lai radītu literārus darbus, gleznas un operas, kas nepretendē uz precīzu vēstures izklāstu. Tomēr tie, pateicoties pievienotajai mākslinieciskajai vērtībai, kļūst pazīstamāki par oficiālo, skolās mācīto vēsturi, kurā arī ir daudz nepilnību, ņemot vērā dažādu periodu diktatūras ar nevēlamas informācijas publiskošanas aizliegumiem vai mazāk nozīmīgu faktu izcelšanu, jo kādam, kura rokās vara, tas ir izdevīgi.

 

Kurš ir godīgākais

Mums pašiem nemaz nav tālu jāmeklē – liela daļa pierakstītās Latvijas pēdējo simt gadu vēstures ir nepilnīga, jo daudz ko darīt vienkārši nedrīkstēja, tāpēc to nereklamēja un nedokumentēja, arī dzīvo liecinieku kļūst arvien mazāk, un tikai retais savas atmiņas pieraksta. Lielākā daļa cilvēku dienasgrāmatu un fotogrāfiju aiziet nebūtībā arī mūsdienās, kad iet bojā mobilie telefoni un datori, bet vēl pirms pāris gadu desmitiem tas viss būtu palicis vismaz ar roku rakstītās kladēs un papīra fotogrāfiju albumos.

Par to atgādina arī viena no šomēnes aizvadītajā 36. Varšavas kinofestivālā redzētajām filmām – Asadu ģimene/The Asadas (režisors Riota Nakano, Japāna, 2020). Tā stāsta par fotogrāfu, kurš, jau kļuvis slavens ar asprātīgi inscenētu savas ģimenes fotogrāfiju sērijas grāmatu, dodas zemestrīces nopostītajā apvidū drupās meklēt un no putekļiem attīrīt fotogrāfijas, lai tās izstādītu un aicinātu cilvēkus tajās atpazīt savus tuviniekus, kuru, iespējams, vairs nav.

Protams, tagad varētu no gruvešiem lasīt ārā bojāgājušo cilvēku datoru cietos diskus, pieļaujot varbūtību, ka tur glabājas kaut kas vērtīgs, mēģināt tos atdzīvināt, tomēr, kā teiktu latvieši, pārfrāzējot teicienu "labāk zīle rokā nekā mednis kokā", labāk bilde rokā nekā sazin kas cietajā diskā. Rakņāšanos tajā varētu uzskatīt arī par neētisku rīcību. Bet tieši neētiskais taču visus interesē visvairāk. Jā, jā, visus! Kaut vai tādēļ, lai to ar putām uz lūpām nosodītu (tādā veidā izraisot vēl lielāku interesi) un beigās uzsistu sev pa plecu, sajūtoties tik godīgs, tik godīgs – visgodīgākais no visiem! Ar ordeni pie krūts.

 

Dzīve pēc vasaras

Skatoties tikai nosaukumu sarakstā, var pat nepamanīt, ka Covid-19 trauksmes dēļ sejas maskās un patukšās zālēs, izpaliekot arī dalībnieku ballītēm, aizvadītā Varšavas kinofestivāla programmā ir filma par Viktoru Coju, jo tās nosaukums rakstīts šī kulta mūziķa cienītāju apdzīvotajās teritorijās neierastā formā – Tsoy, kas liek domāt, ka tā ir kāda korejiešu filma.

Ir pagājis trīsdesmit gadu kopš Viktora Coja bojāejas autoavārijā Latvijā, kad viņa mašīna saskrējās ar pretim braucošo autobusu. Cojs joprojām ir visplašāk pazīstamais Krievijas rokmūziķis, kuru kā gara brīvības simbolu par vienu no saviem lielākajiem iedvesmotājiem uzskata arī daudzi latviešu mūziķi. Pirms diviem gadiem jau iznāca režisora Kirila Serebreņņikova melnbaltā spēlfilma Vasara/Ļeto, kas stāstīja par pašu Coja kulta sākumu, kad viņa talantu atklāja un atbalstīja tolaik jau pazīstamais grupas Zoopark līderis Maiks Naumenko, pat pieļaujot un neiebilstot, ka izveidojas mīlas trijstūris, kura trešā šķautne ir viņa sieva Natālija.

Nāve Kirila Serebreņņikova filmā nav klātesoša, līdzīgi kā 2015. gada vēsturiskajā filmā Besija/Bessie par blūza leģendu Besiju Smitu (1894–1937), kurā uzsvērta dziedātājas personība un vēsturiskā nozīme, nevis viņas nāves apstākļi, kas arī daudz tikuši detalizēti pētīti, jo autokatastrofā smagi cietušo melnādaino mūziķi neuzņēma un neglāba baltajiem paredzētā slimnīca, tātad var uzskatīt, ka viens no nāves iemesliem bija tagad atkal plaši apspriestais rasisms.

 

Viss ir bijis citādi

Pērn parādījās ziņas, ka krievu režisors Aleksejs Učiteļs Latvijā uzņem filmu par Coju ar darba nosaukumu 47 un šoreiz darbība grozās par un ap katastrofu, kas izdzēsa mūziķa dzīvību. Krievijas un Latvijas kopražojuma filmas Cojs pirmizrāde Krievijā bija paredzēta šoruden, bet tā atlikta, jo Coja radinieki, īpaši filmā bērnībā atveidotais dēls Aleksandrs, ceļ pretenzijas pret sava tēva vārda un mantojuma izmantošanu, sevišķi pret faktu sagrozīšanu. Filma gan, līdzīgi kā iepriekšminētie senie mākslas darbi, nepretendē uz absolūto patiesību – pats režisors ir uzsvēris, ka notikumi ir izdomāti. Tos nedaudzos dokumentālos momentus, kuros redzams īstais Cojs koncertā un aizkulisēs, filmējis pats Aleksejs Učiteļs, kurš ar mūziķi bijis personīgi pazīstams, tātad viņam uz šo kadru izmantošanu ir tiesības.

Arī Kirila Serebreņņikova filmu Vasara kritizēja par to, ka patiesībā viss bijis pavisam citādi, – neapmierināto priekšgalā bija visu šo notikumu līdzdalībnieks un liecinieks Boriss Grebenščikovs. Arī filmā Cojs notiek cīņa – tās galvenais varonis ir šoferis, kurš autobusā ved zārku ar jau tolaik kulta statusu ieguvušā mūziķa mirstīgajām atliekām. Autobusā brauc arī viņa tuvinieki, kuri atbraukuši atpazīt līķi un risina savstarpējas intrigas, – tie ir Coja sieva un viņas jaunais pielūdzējs, kurš visu laiku ir piedzēries, mazgadīgais dēls, Coja pēdējo divu gadu mīļākā – filmas visnoslēpumainākā būtne, kura pārsteidzoši atgādina Natāliju Naumenko no filmas Vasara, – un aizrautīga fotogrāfe, kura sekojusi Cojam viņa pēdējās dzīves dienās. Fotogrāfe uzskata, ka arī viņai vajadzējis būt tajā liktenīgajā mašīnā, un turpina sekot elkam arī pēc nāves. 

 

Pēdējā kasete

Alekseja Učiteļa filmā visnejaukākais tēls ir menedžeris, kurš meklē kaseti ar Coja pēdējo ierakstu, kas teorētiski varēja tikt izmantota par sagatavi realitātē iznākušajam pēcnāves melnajam albumam, par kuru baumo, ka balss un akustiskās ģitāras partiju ierakstus Cojs veicis tieši Latvijā, nevis pēdējā koncertā Lužņiku Lielajā sporta arēnā Maskavā. Menedžeris domā, ka kasetei ar uzrakstu "47" vajadzēja būt mašīnā, ar kuru mūziķis brauca, kad nositās, viņš pirmais arī atšifrē, ka cilvēks, kurš ved zārku un piederīgos no Latvijas uz Krieviju, ir tas pats šoferis, kurš bija pie stūres autobusā Ikarus, ko Cojs taranēja ar savu zilo Moskviču.

Sākotnējā oficiālā avārijas versija bija Coja aizmigšana pie stūres, bet filmā brīdi pirms trieciena mūziķis novērš uzmanību no ceļa, mēģinot ielikt automagnetolā kaseti. Vai tā bija tā kasete? Menedžeris dusmas par pazaudēto vērtīgo ierakstu pauž, ar savu mersedesu sākot autorallija cienīgu sacensību ar autobusu, kura šoferis dod pretī, pa putekļainajiem Latvijas lauku ceļiem abiem spēkratiem cīnoties līdzvērtīgi, jo mersedess ir ņiprāks, bet visas PSRS teritorijas laukos savulaik bieži sastopamais gaišbrūnais PAZ autobuss – lielāks. Tās vēl nav visas vibrācijas, kam tiek pakļautas Coja mirstīgās atliekas, liekot tām zārkā kratīties no vieniem sāniem uz otriem, – autobuss iebrauc ne vien pļavā, bet arī ezerā, no kura tiek laimīgi izvilkts ārā, lai turpinātu ceļu, tam seko satracinātie Coja fani un, protams, milicija.

 

Ar vienu sitienu

Ar avārijas apstākļu izmeklēšanu nodarbojas latviešu aktieru Artūra Skrastiņa un Ingas Tropas atveidotie varoņi. Lai notikumi savērptos vēl sarežģītāk, Ingas atveidotā milicijas darbiniece izrādās "pie visa vainīgā" šofera mīļākā, kura viņu tieši tagad nolēmusi pamest, bet viņš arī laiku velti netērē, ļaujoties mīlas dēkai ar fanātisko Coja fotogrāfi. Pirmā rēķinu kārtošana aci pret aci šoferim un menedžerim beidzas ar vienu kārtīgu sitienu, bet otrajā atguvies menedžeris ir klāt jau ar muskuļainiem palīgspēkiem, un šoreiz pamatīgi tiek nospārdīts šoferis.

Jādomā, Kirila Serebreņņikova un Alekseja Učiteļa spēlfilmas, kuras jebkuram Coja cienītājam obligāti jānoskatās, nav vienīgās, kas tiks uzņemtas par viņu. Filmas Cojs izrādīšana Polijā bija iespējama, jo tur par tādu Coju tikpat kā neviens nezina – poļu visai miglaino priekšstatu par krievu roku apliecina ne vien tukšās zāles šīs filmas seansu laikā, bet arī tulkojuma subtitros kļūdaini lasāmais grupas nosaukums Nautilius Pompilius, kad no Krievijas atbraukušais likumsargs pie alus kausa atzīst Artūra Skrastiņa atveidotajam latviešu milicim, ka viņam tāds Cojs bijis nebijis, jo labāk tomēr patīk Mašina vremeņi. Arī visa filma ir kā laika mašīna, un kurš gan vēl pēc dažiem gadu desmitiem spēs atcerēties, cik tā sagrozīta un pielāgota mūsdienu skatītāja prasībām?

Dažādas vēstures interpretācijas dara, darīja un darīs savu darbu, jo tās vēlreiz atgādina, ka Cojs ir dzīvs ("Coj živ!"). Tāpat kā viņa citāti uz māju sienām un sarunvalodā, mūsdienu mūziķu skaņdarbos un realitātē, kas mums apkārt. Joprojām. "I dve tisjači ļet voina/ Voina bez osobih pričin..." – "Divus tūkstošus gadu jau karš/ Karš bez īpašiem iemesliem…" Plānots, ka uz Latvijas kinoekrāniem filma varētu iznākt līdz šā gada beigām. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Viss tik neglābjamseksuāls(2)

Starptautiskais literatūras festivāls Prozas lasījumi notiks tiešsaistē no 1. līdz 6. decembrim. Šogad tas svin 25 gadu jubileju.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja