Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Māris Čaklais. Šampinjons zem asfalta

Māris Čaklais aicināja literātus domāt vienam par otru un kontaktēties, bet pašam ļoti svarīgi bija pamukt prom no pilnīgi visa sadzīviskuma.

Ja man asociāciju spēlē sviestu bumbiņu un dzejnieka Māra Čaklā (1940–2003) vārdam bez apdomāšanās pretī būtu jāsaka pirmā prātā iešāvusies asociācija, laikam jau tas būtu "Es esmu bagāts. Man pieder viss,/kas ar mani ir noticis…". Mazāk zināms, ka pēc piecpadsmit gadiem dzejnieks pārfrāzē sevi: "Es esmu bagāts – man pieder viss,/Kas ar mani nav noticis." Un tālāk jau viss romantiskā dumpinieciskumā uzlādētais Imanta Kalniņa dziesmu cikls ar Māra Čaklā vārdiem no Rolanda Kalniņa filmas Četri balti krekli (1967, Elpojiet dziļi…). Daudzās mājās kā mīļa relikvija, nobružāta no biežas ārā ņemšanas, glabājas Menueta plate Dzeguzes balss, kur par to Napoleonu un kaķēnu, kas grib siltu pienu, un viņiem, kuri dejoja vienu vasaru. Lilioma dziesmu un Uzsniga sniedziņš balts 60.–70. gadu bērni un jaunieši joprojām dzied pie Jāņu ugunskura un pat ne no Google špikera. Tas ir Čaklais, kas ierakstīts tautas "atmiņu klades" nemaināmajā patiesībā. Starp citu, viņa dzejoļus komponējuši vairāk nekā 20 komponistu, ne tikai Imants Kalniņš.

2018. gadā ballītē pēc filmas Četri balti krekli goda seansa Kannu kinofestivālā tituldziesmu Es esmu bagāts dziedāja Carnival Youth puiši ar savām XXI gadsimta frizūrām. Čaklajam piestāv jaunība. Viņš pats vienmēr šķitis jauns un viņa dzeja – jauneklīga, lai arī nu jau septiņpadsmit gadu kopš savas priekšlaicīgās aiziešanas 2003. gadā Māris Čaklais vairs nav uzrakstījis ne vārda.

16. jūnijā Mārim Čaklajam būtu apritējis 80 gadu. Dzejnieka dzimtajā Saldū, kura himna ir Čaklā un Ķiģeļa Saldus saule, slaveno novadnieku godināja veselu nedēļu. Katru dienu vides objektā atdzīvojās kāds no viņa dzejoļiem. Lai jaunajai paaudzei viņš neasociētos tikai ar plāksnīti pie strūklakas. Vasarā Māra Čaklā ģimene piemiņas mājaslapā www.mariscaklais.com īstenoja akciju Dzīvais dzejolis, kur visdažādākie cilvēki, ar kuriem Čaklajam dzīves laikā krustojušies ceļi, runā vienu viņa dzejoli – no Vairas Vīķes-Freibergas, par kuru Čaklais mūža beigās uzrakstīja grāmatu, līdz Ķiģeļa mazajiem bērniem. Par laikmetīgu tehnisko īstenojumu ir gādājis viens no Čaklā mazdēliem Eduards, kurš atceras, ka skolotāja stundā, tiklīdz piesaukts Māra Čaklā vārds, pacēlusi acis uz viņu, bet, nē, tolaik viņš par vectēvu neko daudz nav zinājis. Tagad mazdēls ir izvēlējies savu vectēva Dzīvo dzejoli – Kamēr tu biji projām, kuru norunā ar dziļu pārliecību, šķiet, personīgi izjūtot katru vārdu, un komentārā saka: "Šie dzejoļi ir ļoti viegli un garāmskrejoši, bet tajā pašā mirklī manā izpratnē dziļi un efektīgi."

Māra Čaklā draugs un līdzgaitnieks Knuts Skujenieks videoakcijā izvēlējies nolasīt Cik mēs viens par otru zinām un saka: "Šeit ir tas moments "it kā". It kā kopīgus svētkus svinam, it kā kopīgas darbdienas. Tas ir Mārim raksturīgi, un tas mūsu dzīvē ir ļoti būtiski psiholoģiski, varētu pat teikt, sociāli, ka mums attiecības bieži vien ir diezgan paviršas un līdz galam neizdomātas domas."  Dzejolis viņā iekritis jau sen.

 

Nebija tikai dzejnieks

Dzimšanas datumi un apaļas jubilejas nāk un aiziet. Lai fundamentāli saglabātu un apzinātu Māra Čaklā mantojumu, izdevniecība Mansards ir laidusi klajā Māra Čaklā Rakstu nu jau 2. sējumu. 1. sējumā iekļauts dzejnieka dzīves agrīnais posms un literārās darbības sākums (1960–1973), publicējot arī līdz šim neizdoto dzejoļu krājumu Gribu pamosties dzīvs. Pirmo reizi grāmatā lasāmas šajā laikposmā Māra Čaklā rakstītās vēstules Imantam Auziņam, Intai Čaklajai, Knutam Skujeniekam, Veltai Tomai un citiem. Rakstu 2. sējumā ir trīs daļas. Pirmajā – Akas – Čaklais runā par savu Raini, Ausekli un Ādamsonu. Otrajā daļā Tuvplāni lasāmas apceres par Mirdzu Bendrupi, Ojāru Vācieti, Montu Kromu, Olgu Lisovsku un citiem XX gadsimta 60., 70. gadu dzejniekiem. Trešajā daļā Atblāzmas turpinās saruna par īstu un neīstu dzeju, kurā izpaužas Čaklā rūpes par dzejas attīstības procesu, par latviešu dzejas nākotni. Īpaša uzmanība pievērsta jauno dzejnieku kopkrājumam Acis, veltījot katra autora dzejas kopai pamatīgu analīzi.

"Es gribētu pateikt paldies tiem cilvēkiem, kas to dara," saka Māra Čaklā dēls Ingmārs Čaklais, kurš šobrīd ir Birmingemas Mazā teātra režisors. Viņš uzskata, ka ārpus šiem Rakstiem viņa tēva mantojums netiek novērtēts un pētīts tik nopietni, kā tas būtu pelnījis. Kā galveno bažu un sarūgtinājuma iemeslu dēls min neaizkavējamo situāciju, ka aiziet tēva laikabiedri, aiznesot līdzi dažādus būtiskus kontekstus, kādos būtu uzlūkojams Māra Čaklā radošais mantojums. "Es viņu noteikti nesauktu tikai par dzejnieku. Viņš bija arī esejists, redaktors, sabiedriskais darbinieks, spožs atdzejotājs, 90. gados – arī Radio Brīvā Eiropa komentētājs," uzsver Ingmārs. Bērnībā viņam Māris Čaklais bijis tikai tētis, ar kuru kopā "varējis arī dauzīties un gāzt podus", bet tagad, kad pašam jau pie piecdesmit, dēls uz tēvu ir paraudzījies citām acīm. Ingmārs atminas, ka, jau Mārim Čaklajam dzīvam esot, viņa darbus viņa personības dēļ, kas varēja būt arī visai asa, vērtēja dažādi. Šo tradīciju, viņaprāt, nevajadzētu turpināt – tēva darbi ir pelnījuši izvērtējumu bez uzslāņojuma. "Es varētu rāpot Dzidras Vārdaunes (Rakstu sastādītāja un komentētāja – red.) priekšā uz ceļiem par to, ko viņa ir izdarījusi," saka Ingmārs Čaklais, bet tas, viņaprāt, neizslēdz iespēju, ka Māra Čaklā daiļradē varētu iedziļināties arī kāds jaunākas paaudzes ieinteresēts literatūras zinātnieks. "Māris Čaklais ir viss kopums," uzsver dēls, un pētāmās vielas nepietrūktu visdažādāko paaudžu un temperamentu pētniekiem.

To apliecina arī vārdi, ar kādiem 1990. gadā Māra Čaklā 50. gadu jubilejas pasākumā Talsos viņu raksturoja Valdemārs Ancītis: "Ja pasaulē kādu no mūsu dzejniekiem zina un pazīst, tad viens no tiem ir mūsu gaviļnieks. Viņš ir mūsu novadnieks, bet nav provinciālis. Viņš ir latvietis, bet nav šaurs nacionālists. Viņš ir eiropietis, vēl vairāk, viņš ir pasaules pilsonis, bet nekādā ziņā nebūtu pieskaitāms pie tiem, kurus savā laikā mēs lamājām par bezdzimtenes kosmopolītiem."

 

Nebūs atdarinātāju

Savu dzimšanas dienu 1940. gada 16. jūnijā pats Māris Čaklais komentējis šādi: "Esmu dzimis Latvijas Republikas pastāvēšanas pēdējā dienā, kad tika iesniegta nota Latvijas valdībai."  1953. gadā pusaudzis esot pamatīgi nobaidījis tēvu ar rīmēm Dreslera stilā par Staļinu skolas žurnālam. Čaklajam nebija vēl 20 gadu, kad presē tika publicēts viņa pirmais dzejolis. Drīz vien jau Vizma Belševica Rakstnieku savienībai raksta ieteikuma vēstuli:

"Par to, ka Māris Čaklais ir īsts dzejnieks, man nav bijis šaubu kopš viņa pirmajām publikācijām. Viņa balss jau tad nebija sajaucama ar citām, tai piemita noteiktas personības savdabīgums. Šai savdabībai ir īpašs raksturs. Mārim Čaklajam nebūs atdarinātāju – jo atdarināt viņu nav iespējams. Nebūs parodiju (vismaz veiksmīgu), jo viņu nevar parodēt. Jaunā dzejnieka savdabībā nav nekā virspusēja, ar vieglu roku piesavināma – tā sakņojas pārāk dziļi viņa īpatnējā pasaules redzējumā. Es iesaku uzņemšanai Rakstnieku savienībā īstu dzejnieku un cilvēku – godīgu, tīru, pašaizliedzīgu. Šis apstāklis nav mazsvarīgs, jo dzejnieks ir arī ētiska kategorija." 

Vēlāk abu vārdi bieži tika sēdināti līdzās uz padomju ideologu grēkāžu sola kā tādi, kuri raksta un publicē "ideoloģiski kļūdainus darbus"  – apkaunojošu, dekadentisku dzeju, kurā "gandrīz nemaz nav sasaukšanās ar šīsdienas dzīvi"  un ir "padomju cilvēkam nepieņemams noskaņojums". 1962. gadā LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss Māri Čaklo raksturo kā jaunu cilvēku, kurš uzdodas par dzejnieku un uzrakstījis kaitīgus, riebīgi smirdošus dzejoļus. Pirmajā dzejoļu krājumā Gribu pamosties dzīvs par publicējamiem uzskata tikai dažus dzejoļus, pārējos atdod atpakaļ. Pirmās saķeršanās Čaklajam rodas, jau piedaloties daudzsējumu Latviešu dzejas antoloģijas (1970–1979) sastādīšanā, kurai jaunais dzejnieks piedāvāja dažas lappuses no Zinaīdas Lazdas un Veronikas Strēlertes dzejoļu izlasēm. Čaklais saņēma administratīvu pārmetumu par mēģinājumu ievietot trimdas "nepersonas".

Čaklais saņēma arī stingro rājienu, kad bija iecerējis publicēt igauņu dzejoļus, kas nekad nebija iespiesti krievu valodā. Izdevumu iznīcināja un samala papīrfabrikā. Arī franču dzejas antoloģijā Es tevi turpinu (1970) literārie uzraugi atrada vairākus iepriekš krieviski netulkotus dzejoļus, dažus no tiem paša Čaklā latviskotus. Antoloģijas sakārtotāju un galveno tulkotāju Maiju Silmali (1924–1973) pirms 20 gadiem notiesāja uz pieciem gadiem lēģerī, bet Čaklais vēlāk zaudēja darbu izdevniecībā Liesma un piedevām saņēma ziņojumu, ka viņa paša divu dzejas grāmatu iesniegtie manuskripti nav izgājuši cauri cenzūrai, Glavļitam.

Māra Čaklā ieguldījums atdzejā ir nepārvērtējams. Viņu pašu dziļi ietekmēja rakstnieki, īpaši dzejnieki, kas rakstīja neatkarīgās Latvijas laikā. Čaklajam tuvi bija krievu XX gadsmita sākuma avangarda rakstnieki – Anna Ahmatova, Osips Mandelštams, Nikolajs Gumiļovs un jo īpaši Marina Cvetajeva. Čaklais dziļi respektēja arī Hemingveju un Albēru Kamī, kura esejas un romāns Svešinieks padomju Rīgā gāja no rokas rokā.

Daudz par Māra Čakla personību un nacionālo stāju pasaka fakts, ka tolaik vēl padomju Latvijas kultūras dzīves apskatu Radio Brīvā Eiropa viņš iesāka ar Knuta Skujenieka dzejas grāmatiņas Sēkla sniegā un Silvijas Radzobes Čakam veltītā izdevuma Brošūra par manu naidu apskatu. Tie bijuši tik vērtīgi, ka trimdas izdevuma Jaunā Gaita žurnālists Rolfs Ekmanis Čaklā veidotos literāros apskatus publicēja savā gadagrāmatā Latvija šodien 1991. gada laidienā. 

Īpašs fakts Māra Čaklā biogrāfijā ir tas, ka, būdams Literatūras un Mākslas redaktors, viņš 1987. gada 21. augustā pa visu pirmo lapu publicēja Brīvības pieminekļa fotogrāfiju. Tālāk bija lasāms Jaunsudrabiņa svešatnē uzrakstītais aicinājums Piemini Latviju!.

 

Tik maz. Tik daudz

Ingmārs Čaklais stāsta, ka viņam mājās pie ģimenes galda reizēm stāv salikti visi datori, un, ja koledžās mācās četri bērni, iedomājieties paši. Viņa tētis tā nespējis. Mārim Čaklajam vienmēr bijis savs kabinets, bet arī tad viņam bijusi absolūta nepieciešamība pamukt no pilnīgi visa sadzīviskā. "Gundega Repše man atgādināja, ka viņš aicinājis literātus interesēties citam par citu un kontaktēties, bet viņam pašam bija nepieciešamība nozust radošā vienatnībā. Ne jau tikai skaistu vārdu dēļ viņš dzejojis par konkrētām pilsētām. Piemēram, Talsu viesnīcā tētis regulāri dzejoja. Vienu laiku dzīvoju ar viņu divatā, tad es pilnībā varēju piedzīvot, kā tas ir," stāsta dēls.

Naktī, kad nomiris tētis, Ingmārs Čaklais izlasīja visus viņa dzejoļu krājumus. "Tik maz! – es nodomāju. Tas man iedeva pa nerviem…" Bet, kad dažādiem pasākumiem jau vajadzējis sameklēt ko konkrētu, šķitis gluži pretēji – tik daudz!

Māris Čaklais rakstīja par brūnpelēko cilvēku masu, kas Brežņeva ēras padomju Latvijā vienādās neglītās drēbēs un kurpēs stumdījās pārpildītā transportā. Krājumā Sastrēgumstunda 1974. gadā viņš raksta: "motors pie motora, purns pie purna, /bauma pie baumas, gurns pie gurna." Viņš, līdzīgi kā daudzi citi inteliģences pārstāvji, izvēlējās šim laikam nepiederēt arī savā ārējā tēlā. Laikabiedri viņu atceras kā elegantu kungu baltos uzvalkos un kurpēs, garos stilīgos mēteļos, platmalēs vai beretēs, elegantām kaklasaitēm vai košu lakatiņu ar kaklu. Enerģisku, vērīgu, ironisku, subjektīvi asu, bet nekad sīkmanīgu.

 

Valodas samtainums

Veidu, kā savus dzejoļus ir lasījis pats Māris Čaklais, ir dokumentējis žurnāls Jaunā Gaita (1978. nr. 121.). Tālivaldis Ķiķauka rakstījis: "Īsta tautas dzejnieka balss. Vai šādu retu gadījumu neizmantot, lai pārbaudītu mūsu pašu, te ārzemēs dzīvojošo latviešu valodu, lai noskaidrotu, vai vokāli esam tanī pašā viļņa garumā. Kas gan mums ir noklīdis, atbiris un pazudis, te 30 gadus prom no Latvijas dzīvojot. Jā, intonācija mums gluži nemanot ir kļuvusi skarbāka ar rūcošajiem "r", un mums ir tieksme noraut galotnes. Latviešu valodas samtainums un gludais tecējums ir sācis pazust, un to mēs no jauna atradām Māra Čaklā balsī. Māris Čaklais lasa dabiski un nepiespiesti, un viņa balss ir mierīga, iejūtīga un labi pieskaņojas tai tālāktiecīgajai līdz galam nepateiktībai, kas raksturo dzejnieka domu un dzejas izteiksmi. Viņš lasa jau agrāk iespiestus un arī jaunus dzejoļus blīvi koncentrētā domvārsmu tvērumā, un doma kvēlo, iedegas un uzplaukst zemtekstu sprakstējumā."

Tikpat labi no "zemtekstu sprakstējuma" tēzes – antitēzes manierē dzejniekam patika pārsviesties uz atklātu paradoksālu rotaļīgumu. Tā, piemēram, vērts ieklausīties viņa padomos sev un citiem dzejniekiem dzejolī 66 punkti par dzeju no grāmatas Brīnums un atmiņa:

Dzejai vajadzīga laba veselība.
Dzejniekam vajadzīga laba veselība.
Ja tās nav, cilvēks to izaudzē.
Dzeja pati par sevi neko neatrisina.
Dzejas darbs vispirms ir skaists, un tikai tad tas ir sviedru darbs.
Dzeja ir sviedrains darbs.
Pēc sviedraina darba – pārvelc kreklu!
Katrs krājums, katrs cikls ir jauns krekls.
Laiks to mazgā.
Kal dzelzi, kamēr pats esi karsts.
Domā par tekstu, zemteksts ir jau tevī iekšā. Ja ir.
Plunkš! Dīķī ielēca varde. Plika, zaļa, gluma un galīgi bez zemteksta.
Sargies! No stūra kā mūžīga migla tev uzglūn nebeidzamas refleksijas.
Vai neriebjas tā abstraktā šoseja?
Grantsceļš, mālakupris, sūnutaks arī tak ceļš.
Leksikai jābūt leknai, nevis treknai. Un – neaizmirsti kaut ko iestādīt! 

 

Māra Čaklā domugraudi no Rakstiem

Vēstule Knutam Skujeniekam.
Ir labi dzejoļi, bet nav lielākas formas darbi, par kuriem varētu teikt: tas bija 1964. vai 1963. gadā pats svarīgākais notikums dzejā un tāds paliks uz ilgāku laiku. Ir interesanta dzīves vērojumu mozaīka, bet nav sintēzes. 

…Tu gribi rakstīt par tuvo? par to, kas tev tuvs šobrīd, sešdesmito gadu pusdienas laikā? par tuvajiem cilvēkiem, kas ap tevi, un par tiem, kuri jau aizgājuši? Par tuvajām pilsētām? tuvajām domām, kas tevi nodarbina? par tuvo dzīvē?
Bet vai tu zini, ko nozīmē dzīvot? Varbūt dzīvot ir būt saskaņā ar savu likteni? Bet es zinu arī otru dzīvot – būt pāri savam liktenim.

Kad nabaga inteliģentiņš iztiek ārā no ierastā ikdienas apļa, kad viņu izsviež vai viņš pats izraujas no tās dzīves, kura jau kļuvusi tik nosacīta, ka liekas nereāla un izdomāta, kā uzzīmēta, tad viņu pārsteidz it viss – cik saule ir krāsaina, cik cilvēkiem mierīgas sejas un cik vasara jau tālu. (..) Un tā nu nabaga inteliģentiņš vēl tver, ķer, gūsta, elpo, it kā viņam rītdien vairs laika nepaliktu, arī vēl tad, kad helikopters, tāds trusis ar noļukušām propellera ausīm, nolaidies mazpilsētiņas Feodosijas nomalē.

Es simtreiz labāk klausos augstskolās negājuša onkuļa jocīgos pārspriedumus par dzīvi un laikmetu nekā intelektuāli sameistarora "kaismīga" jaunekļa muldējumu šodienas leksikā.

Es neticu, ka strīdos dzimst patiesība. Strīdos dzimst jauni strīdi. Vismaz tādos, kādus pieprot mūsu gadsimts, kurš necenšas iedziļināties, vismaz cienīt otra patiesību, bet gan pa lielākai daļai (kā mazi bērni teiktu) "apsaukājas". Es neuzskatu savas domas par vienīgajām pareizajām, vienmēr esmu priecīgs dzirdēt atšķirīgu argumentētu pretviedokli.

Vēstule Knutam Skujeniekam 1964. gada 14. oktobrī. 
Darba apstākļi nav no tiem labākajiem – strādāju avīzē Literatūra un Māksla. Nav no labākajiem tieši tādā nozīmē, ka iznāk iztērēt lielāko daļu laika un arī daļu garīgās enerģijas mazauglīgam darbam. Relatīvi šis darbs ir labāks par daudziem, un no sadales viedokļa es biju viens no apskaužamajiem. Trakākais ir tas, ka darbā nevar strādāt – ienāk viens, otrs, neko jau nevajag, bet tāpat savu laiku nomuld, tad zvana telefons, tad vajag kādu informāciju un tad atkal ko pārtulkot. Bet tā ir veltīga žēlošanās, ko ar stiprāku pašdisciplīnu, kā liekas, varētu pārvarēt.

Jo ilgāk raksti, jo mazāk gribas teoretizēt. Bail sasaistīt rokas. Dzejolis aiziet no tevis un sāk dzīvot pats, bet katrs teorētisks izteikums darbojas arī vēl tad, kad paša nākamā prakse to jau apgāzusi vai vismaz pārveidojusi, padziļinājusi.

Skolas gados bija grūti iedomāties Raini jaunu. Baltbārdiņa, nokarenas ūsas, nogurušas labsirdīgas acis – šīs divdesmito gadu fotogrāfijas, kuras producēja literatūras vēstures hrestomātijas, izlases, rādīja mūža beigu posmu. Tāds pats Rainis noraudzījās no skolotājistabas sienas. Skolotājs bija jauns un pēc audzinošās bardzības tirādes apjautājās, vai dzejolī Viņš to zināja mēs tīšuprāt jaukuši "pagalvja salmus" ar "pagalma salmiem".

Kā lai raksturo dzejnieka pasauli, šo mūžīgo asnu, šo šampinjonu zem asfalta, taču reālo, tomēr notveramo?

Nevis poētiski, patētiski parunāt par mūžīgām vērtībām vai nosaukt tīri ārišķīgas šodienas norises un kvēli izklaigāties, bet gan atklāt mainīgo realitāti, notvert konkrēto mūžības mirkli ir dzejnieka, rakstnieka, mākslinieka uzdevums.

Kāpēc rakstīt? Jautājums primitīvs, bet, līdzko gribi atbildēt, patētika noķer aiz stērbeles, un diletantiski mirdzošām acīm nodveš: – Tu raksti tāpēc, ka nevari nerakstīt.
– Ak, – es saku viņai, – kā tu esi apnikusi…
– Atšuvās…

 

Māris Čaklais 

  • Māris Čaklais (1940–2003) – dzejnieks, esejists, prozaiķis, atdzejotājs, žurnālists un laikraksta Literatūra un Māksla (1987–1991), žurnāla Karogs (2000–2003) redaktors
  • 14 dzejoļu krājumu, četru dzejas krājumu bērniem, četru eseju grāmatu, divu literāro pasaku krājumu, divu memuārgrāmatu un triju biogrāfisku apcerējumu autors
  • Literāro darbību sācis 60. gados
  • Viņa dzejā risinātas vēstures un tautas likteņtēmas, atklāts cilvēka esības dramatisms un dzīves jēgas meklējumi, saasināta laika izjūta, prasība pēc ideāla un ētisko principu aizstāvība
  • Memuāru grāmata Laiks iegravē sejas (2000) ir dzejnieka rakstīts dokuments par XX gadsimta pēdējiem trim gadu desmitiem savas tautas un pasaules kultūrā. Grāmatās Im Ka. Imants Kalniņš laikā un telpā (1998), Gaismas kungs jeb Sāga par Gunaru Birkertu (2002) un Izaicinājums. Pirmā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (2003) akcentēta problēma par personības un laikmeta savstarpējām attiecībām
  • Daudzu dziesmu tekstu autors
  • Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2000)

 

Top komentāri

ko lai saka
k
Neklemmē, mistera Paradums Precēties biogrāfija neklemmē. Visu mūžu šķaudījis pūķim acīs, bet nomenklatūras labumi nāca viens pēc otra un poētu hierarhijā tikai drusku zemāk par VāciešZiedoni. 1987 LuM bija partijas avīze, ar cekas instruktoru par redaktoru pēc darba apraksta. Neklemmē tas bio.
Atis Priedītis
A
Joprojām tiek pilnībā ignorēts fakts, ka jau 1968.gadā Mārim Čaklajam izdevās publicēt pret Latvijas okupāciju vērsto dzejoli "Izkapts ābelē". Šī dzejoļa patieso jēgu čekisti saprata tika 1980.gadā pēc tam kad es Latvijas Radio ierakstīju dziesmu ar šī dzejoļa tekstu. Ieraksts ir ļoti kvalitatīvs. Radio orķestris, aranžētājs Ivars Vīgners un Latvijas Radio anasmablis 4+4, kurā skan ar Ingusa Pētersona balss. Ieraksts momentā tika aizliegts un arī šobrīd netiek atskaņots. Dziesmu var dzirdēt Youtubē, nodzēsta tā netika. Savukārt, es tiku iekļauts radošo cilvēku "melnajā sarakstā" un man no 1980.gada līdz 1995.gadam pilnībā tiek liegta iespēja ierakstīt Latvijas Radio vēl kādu savu dziesmu. Kā komponists es arī šobrīd esmu "neatskaņojamais" un tāpēc esmu kļuvis par dzejnieku un rakstnieku. Izdotas jau 11 autorgrāmatas.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sācies Kilograms kultūras 2020 rudens balsojums

Pirmdien, 28. septembrī, sācies Latvijas sabiedrisko mediju gada balvas kultūrā Kilograms kultūras 2020 rudens balsojums. Žūrija balsojumam izvirzījusi arī notikumus un darbus, kas tapuši jau ārkārt...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja