Mākslinieki mūsdienās mēdz būt gan revolucionāri un provokatori (vairāk gan citur pasaulē), gan veiksmīgi reklāmisti un interjeru estētikas kopēji, bet, šķiet, arvien mazāk paliek mākslinieku—leģendu, kuru personība kontrastē kā ar ikdienišķiem priekšstatiem, tā ar varas ideologu prasībām. Gleznotāja Biruta Baumane noteikti ir viena no šādām Latvijas mākslas leģendām, kurā apvienojas bohēmas gars, nepakļāvīgs raksturs un striktas robežas novilkšana ap sev svarīgo pasauli. Tās traktējums nekad nav pārkāpis vizuāli tveramās realitātes robežas, bet nav arī maksātas tematiskas nodevas padomju ideoloģijai. "Birutas Baumanes darbus skatoties, neviļus nonākam pie domām, ka cilvēka prāts varbūt var nonākt līdz rezignējošam noliegumam, bet viņa dabas dotā enerģija, viņa šūnu dzīve pārvar visu un apliecina dzīvību kā nebeidzamu un neizdzēšamu vērtību. (..) Ja vietā būtu lietot tādus apzīmējumus, es teiktu, ka Baumanes darbos iemiesojies pagānisks, barbarisks, pirmatnējs daiļums." Tā mākslas vēsturnieks Oļģerts Biete rakstīja tālajā 1966.gadā, un izstāde ir laba iespēja pārbaudīt šī secinājuma ilgtspēju pēc vairāk nekā 40 gadiem. Daudzu dekāžu gaitā Baumanes mākslas orbītā ir bijušas tuvākās realitātes ainas (laikabiedru portreti, akti, klusās dabas, mazpilsētu ainavas, cirka tēma), meklējot emocionāli ekspresīvu krāsu un līniju valodu mērenas modernisma estētikas ietvaros, kur apjomīgs modelējums, telpiskās attiecības un detaļu naturālisms atstāti tālākajā plānā. Krāsas un līnijas atbrīvošana ir labi pazīstams modernās mākslas kredo, kura pamatos samanāmas Baumanes pirmā skolotāja Romana Sutas lakoniskās enerģisko muzikantu un dancotāju kompozīcijas (īpaši lauku zaļumbaļļu versijās), gan fovisma krāsainības potenciāls, gan Marka Šagāla mazpilsētu dzīves fantastika un mērogu relativitāte, gan Amedeo Modiljāni aktu neatkārtojami depresīvā grācija.
Gleznas — dienasgrāmatas
Uz klasiķu izstādēm iet, lai vēlreiz apskatītu ko labi zināmu un iemīļotu, varbūt tikai dažreiz, lai lūkotu pēc jauniem meklējumiem. Baumane īpašus pārsteigumus nesagādā — ir tradicionāli skumjie klauni un enerģiskie zvēru dresētāji, guļošie akti un peldētājas, mazpilsētu šarms, latviski "pamatīgas" klusās dabas ar krūkām, sēnēm, zivīm un sīpoliem, kā arī laikabiedru portreti — senākajām slavenībām pievienojušies trauslās, skumjās skaistules tēlā ietilpusī aktrise Rēzija Kalniņa un klaviermākslas fanātiķis Vestards Šimkus. Līdzās dedzinoši sarkanajai un dzeltenajai krāsai cirka ainās gleznotāju turpina fascinēt arī niansēti zemes toņi (Dārzs, Brūnā klusā daba, Kūpinātā zivs, Māls, Pirtī u.c.). Manāms, ka eļļas krāsu slāņi vēl vairāk reducējušies līdz akvareliskiem pludinājumiem; uzkrītoši daudz ir neliela formāta, studiju tipa darbu, it kā apliecinot vēlmi izstādīt sava veida dienasgrāmatu — viena iespaida dažādus variantus, nemēģinot izvēlēties labāko vai raksturīgāko (Rapša lauki, Rapši zied, Iela rudenī, Lapkritis u.c.). Izceļas lakonisma un plaknes akcentējums, piemēram, darbos, ko aizpilda gandrīz monotoni dzeltenie lauki, kāds koku puduris, zemes pleķis un debesis. Brīžiem rodas arī asociācijas ar naivistiem raksturīgo pieeju, kas tiklab problematizē naivisma robežas — galu galā neskaitāmi modernisma korifeji ir iedibinājuši savu reputāciju, apliecinot bērnišķīgi spontāna tiešuma pārākumu pār akadēmisku pareizību vai estetizētu formu. Tomēr nekur no zināma kopainas kvalitātes kritērija nesprukt — dažas no mazpilsētu ainiņām (Saziedējusi Sabile, Ziedēšana, Iela Liepājā) neveido vienotu veselumu un paliek kā nejauši sagadījies, tīrās krāsās nokrāsotu objektu salikums, kur elementu "barbariski pirmatnējā", pašpietiekamā spilgtumā viss kļūst vienādi svarīgs un izgaist to kopīgās pastāvēšanas jēga gleznas četrstūrī — atliek tikai "dabas enerģijas" nejaušība. Dažbrīd nākas ieraudzīt izgleznotas ilustratīvas detaļas un atribūtus, emocionālajam vēstījumam paliekot tikpat kā nulles punktā (Lauku meitenes puķēs) vai kustības tvērumu pastīvā pozas demonstrācijas līmenī (Kankāns). Citādi baudījums latviešu glezniecības cienītājiem garantēts, ņemot vērā Baumanes jūtīgo balansēšanu starp tematisko nolasāmību un kultivēto plastiskās valodas daudzveidību. Neviļus nākas gan salīdzināt ar vienlaicīgo Džemmas Skulmes izstādi; seno un jauno darbu pārdomāts miksējums tomēr pārvērstu izstādi par uzskatāmāku informatīvu un estētisku notikumu.