Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Komforta zonas zemestrīce

Mākslinieka Emanuela Lakosta rotas izgriež uz āru cilvēka ķermeni, runā par dzīvību un nāvi, turklāt dara to ļoti tieši, ignorējot jebkādus tabu

Mākslas galerijā Putti līdz 11. aprīlim skatāms franču konceptuālo rotu mākslinieka Emanuela Lakosta projekts Septiņi nāves grēki. Kaut pats darbs vairs nav jauns – radīts 2008. gadā –, savu aktualitāti tas nav zaudējis joprojām. Tā pamats ir septiņi nāves grēki – iekāre, negausība, mantkārība, slinkums, dusmas, skaudība un lepnība –, kurus XIII gadsimtā definēja Akvīnas Toms, mēģinot izvirzīt noteikumus garīdzniekiem, lai tādējādi viņus noturētu ideālas reliģiskās uzvedības rāmjos. Jāteic gan, ka nekur tālu no šī grēku komplekta mēs neesam aizbēguši, jo krist kārdinājumā taču ir tik cilvēciski.

Kaula gabaliņš laulības gredzenā

Emanuela Lakosta radītās rotas ironiski ilustrē grēku un vienlaikus blaknes, kas piemeklē, tam ļaujoties: apdedzinoties luksusa neprātā (stiklots uzpirkstenis – protēze ar tajā ieslēptu mežģīni), kā pelei iekrītot skaudības lamatās (gredzens – slazds) vai nogrimstot pašam savā skopumā (kaklarota – ķēde, kuras galā ir vairāk nekā kilogramu smaga krāsainu akmentiņu lode – būris).

Es nezinu, kāpēc, taču Emanuela Lakosta smalki veidotais, ārēji mazliet trauslais tēls ar filigrāni izkopto vaigubārdu man atgādina Danti. Kaut patiesībā varbūt varētu sameklēt vairāk līdzību ar Puškinu. Emanuels runā klusi un iekšēji smaidot. Septiņus nāves grēkus viņš pats dēvē par sev neraksturīgi mierīgu darbu. Tas esot tapis ļoti laimīgā dzīves periodā: "Es domāju, ka tas to ataino, turklāt tajā ir daudz ironijas." Emanuels Lakosts ir viens no radikālākajiem franču konceptuālo rotu māksliniekiem, kura darbi provocē ieskatīties tajos cilvēciskās eksistences slāņos, kurus sava dienišķā komforta vārdā mēs, ja vien netiekam tieši konfrontēti, parasti izliekamies nemanām.

Viņa rotas izgriež uz āru cilvēka ķermeni, runā par dzīvību un nāvi – turklāt dara to ļoti tieši, ignorējot jebkādus tabu. Par to, no kā mēs sastāvam un kas mūs sagaida ceļa galā. Par mūsu vājībām un cilvēku dzimuma tumšajām pusēm. Viņa skandalozākais darbs ir laulības gredzens, kurā iestrādāts gabaliņš cilvēka kaula – noslīpēts tas līdzinās mazai pelēkai pērlei. "Es radīju šo gredzenu kā atgādinājumu, ka mēs visi esam mirstīgi un mums jāspēj to akceptēt. Daudzi cilvēki – patiesībā ikviens – baidās no nāves, taču, pieņemot, ka esat mirstīgs, ir vieglāk dzīvot," saka mākslinieks. Arī viņam pašam rotas ir viens no veidiem, kā meklēt atbildes uz sev svarīgiem eksistenciāliem jautājumiem.

Sākumā pirksti bijuši stīvi

Rotu mākslā Emanuels Lakosts nonācis pilnīgi nejauši, pieņemot izaicinājumu izkāpt ārpus rāmja. Sākotnēji viņš studējis medicīnu, taču smagas avārijas dēļ bijis spiests studijas pārtraukt. Pēc tam vairākus gadus darbojies sabiedrisko attiecību jomā, līdz sapratis, ka šis arods un nosacīts biroja darbs viņu garlaiko. Tiesa, jebkāda saistība ar mākslu viņam pat sapņos nav rādījusies: "Es nezināju neko par mākslu, pirms nebiju pievērsies rotām. Es vienkārši gribēju iemācīties kaut ko tehnisku, kaut ko, ko es varu izdarīt pats ar savām rokām. Pirms tam es strādāju tikai ar datoru." Nejauši saticis paziņu, kurš tobrīd mācījies juveliermākslas skolā, un Emanuelu fascinējis veids, kādā viņš runājis par rotām. Sākumā pirksti bijuši stīvi. "Es nepratu neko. Tas bija kā bērnam – es to varu izdarīt... Tā bija arī fiziska bauda, ne tikai intelektuāla. Es atklāju, ka spēju radīt."

Tolaik viņam jau bijis trīsdesmit, un emocionāli viņš juties, it kā kāds būtu atrāvis slūžas. Emanuels pirmoreiz saskāries arī ar mākslas kā medija spēku. Rotu valodā viņš turpināja runāt par to, kālab savulaik bija izšķīries studēt medicīnu, – par cilvēka attiecībām ar savu ķermeni un daudzajiem ar tām joprojām saistītajiem tabu.

Zaldātiņi aiziet bojā

Viņa pirmais nopietnais studiju laika projekts ir Upurēšana (2006), kuru veido trīs atsevišķi darbi. Skolā tas toreiz izsaucis šokējošu rezonansi: "Upurēšanas jautājums cilvēci nodarbinājis jau kopš tās pastāvēšanas. Viens no maniem darbiem bija ir indivīda upurēšanu kādu lielu cilvēcisko mērķu vārdā." Emanuels radījis kaudzi piparkūku formiņām līdzīgu zaldātiņu, no kuriem pēc tam veidojis rotas. "Lai zaldātiņus pārvērstu kaklarotās vai gredzenos, tos nācās upurēt. Viens no maniem brālēniem, armijas virsnieks, stāstīja, ka lielākajai daļai armiju ir savas kvotas – kareivju skaits, kuri kaujā var aiziet bojā. Tas nav jautājums, par kuru mēdz runāt publiski. Tas ir pārāk necilvēcīgi. Mūsos joprojām ir tabu. Īpaši par nāvi."

Otrs šīs sērijas darbs uzdod jautājumu – ko mēs paši esam gatavi upurēt. Emanuels piedāvāja cilvēkiem atnest viņam rotas, kuras viņi tādu vai citādu iemeslu dēļ ir pārtraukuši nēsāt. Kad abas puses bija parakstījušas kontraktu, viņš tās iznīcinājis – dedzinājis, griezis, dauzījis ar āmuru – un pēcāk pārvērtis jaunās – mūsdienīgākās. Kāda meitene esot atnesusi gredzenu ar smaragdu. "Es to ar āmuru sadauzīju sīkos gabaliņos, paņēmu mazāko no tiem un ievietoju atpakaļ gredzenā. Meitene, kura man to bija iedevusi, šo gredzenu pēcāk atsāka nēsāt. Viņa bija apmierināta."

Visradikālākais un kontroversiālākais ir trešais darbs. Tas bija Emanuela Lakosta paša upuris. Viņa versija par Golgātas ceļu. Darbu veidoja no sveķiem izliets katoļu krusts, kura iekšpusē atradās gabaliņš Emanuela paša ādas. "Es to noņēmu performances laikā. Konceptu biju veidojis četrus mēnešus un gribēju, lai tas ir spēcīgākais un trāpīgākais darbs, ko jebkad esmu radījis. Daļa to uzskatīja par lielisku, citi – par galēji nepieņemamu. Tajā mirklī sapratu, ka neatkarīgi no tā, cik ilgi un rūpīgi būsiet izstrādājis ideju, mākslas objektu, ko esat radījis, tajā nav iespējams ieslodzīt. Tas dzīvo savu dzīvi cilvēku apziņā. Katrs no mums ir veidots no tik daudz kā – no mūsu līdzšinējās pieredzes, tradīcijām, reliģiskās pārliecības utt. Es mēģināju cilvēkiem paskaidrot, ka tas ir tikai mazs ādas gabaliņš. Jā, process, kamēr es to izņēmu, bija mazliet sāpīgs, taču es nenomiru un man nebija jāmeklē medicīniskā palīdzība. Vai tiešām jūs nevarat fokusēties tikai uz konceptu, nevis uz manām eventuālajām sāpēm? Es sapratu, ka tā ir utopija."

Nerunāsim par briljantiem

Savu diplomdarbu viņš veltīja cilvēka orgāniem, rotu valodā it kā izgriežot tos uz āru. Viens no šīs sērijas darbiem ir kaklarota Zarnas. Tiesa, tās ir no silikona, taču iekšā ir viss, ko cilvēks savas dzīves laikā pārstrādā – miesiski, garīgi. Fotogrāfijas, grāmatas, mūzikas diski, zivis, gaļa, vīns, ūdens utt. Kaklarota ir 600 centimetru gara un sešus centimetrus plata. "Es apzināti vēlējos izmantot īstus ķermeņa orgānus, jo man šķita, ka lielākā daļa cilvēku patiesībā neapzinās, no kā viņi ir veidoti. Mani pašu tas fascinē, un man gribējās parādīt, cik patiesībā tas ir skaisti. Protams, estētiski tas arī kādam var šķist mazliet pabaisi, jo būtībā tā ir pilnīgi cita estētika, ne tā, ko tradicionāli saprotam ar skaistuma jēdzienu."

Par savu meistardarbu un spēcīgāko līdz šim radīto darbu Emanuels uzskata gredzenu, kurā dārgakmens vietā ir gabals sasaldētas liellopu gaļas. "Es izmantoju liellopu gaļu kā cilvēka ķermeņa metaforu, ar šo gredzenu mēģināju izpaust ķermeņa smalkumu. Manuprāt, koncepts ir ļoti tiešs un vienkāršs. Nerunāsim un neliekuļosim par briljantiem, pati dārgākā un smalkākā lieta, kas mums pieder, ir mūsu pašu ķermenis. Tā ir vienkārši brīnišķīga un ļoti svarīga mašīna. Kad tā nestrādā, viss beidzas."

Tagad, paraudzīdamies uz sevi jau ar zināmu laika distanci, pievēršanos rotām viņš pielīdzina terapijai. "Tā ļoti mainīja manu dzīvi. Tiesa, tas var būt arī bīstami. Mēs neviens līdz galam nezinām, kādā veidā tas, ko esam sevī gana ilgi glabājuši, var izlauzties uz āru. Kad radīju kaklarotu ar savu ādu, bija daļa cilvēku, kas domāja, ka esmu kļuvis traks. Patiesībā es jutos tik labi kā nekad. Iespēja izpaust sevi rotās mani pilnībā mainīja. Pirms tam es biju diezgan kautrīgs, man nepatika sarunāties, biju diezgan cinisks un nebiju laimīgs ne savā dzīvē, ne darbā. Es nevarētu teikt, ka māksla mani būtu padarījusi daudz laimīgāku, taču tā mainīja manas attiecības ar sevi pašu. Pēdējos piecus gadus strādāju arī par pasniedzēju. Es piekritu, jo gribu, lai arī mani studenti spētu noķert šo brīvības sajūtu. Es varbūt neesmu labākais skolotājs pasaulē tajā, kas attiecas uz konceptu vai tehniku, bet es ļoti cenšos mudināt studentus izmantot tās brīvības priekšrocības, kas viņiem ir mākslas skolā. Pat ja vēlāk viņu ikdiena aizritēs birojos pie datora, viņiem būs bijusi iespēja izaicināt, atvērt sevi." Arī tad, ja ielūkošanās sevī reizēm var izrādīties komforta zonas zemestrīce.

Emanuels Lakosts
Izstāde Septiņi nāves grēki
Mākslas galerijā Putti līdz 11. aprīlim 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja