Ļoti labi, ka tradīcija rudenī rīkot gadatirgus attiecas ne vien uz kartupeļu un kāpostu audzētājiem, bet arī tēlotājmākslas radītājiem. Arī estētiski intelektuālo mākslas pasauli lielā mērā darbina "mehānisms, kas saved kopā kādas preces pārdevēju ar tās pircēju un ļauj vienoties par cenu" (tā tirgus definēts sociālo zinību grāmatā skolēniem). Rudenī notiek daudzas svarīgas mākslas meses – Berlīnē, Parīzē, Londonā, Vīnē –, un to dalībniekus un apmeklētājus vilina ne vien savstarpējas tīklošanās, kontaktu dibināšanas un darbu pārdošanas iespēja, bet arī cerība iegūt ticamu priekšstatu par to, kas īsti notiek. Jo biennāles un citi vispāratzīti pasaules vēriena notikumi atspoguļo kāda varas izraudzīta kuratora vīzijas, savukārt mesēs (art fairs) organizatora uzlikto kvalitātes latiņu pārvarējušie mākslas dzīves dalībnieki satiekas un sevi pierāda demokrātiski konkurējošā vidē bez kāda ideoloģiska, tematiska vai citādi tendencioza rāmējuma.
Motīvu dominance
Mūsu reģionā patukšo mākslas tirgus nišu pārvērst pieteicās lietuvieši 2009. gadā, kad Lietuvas Mākslas galeristu asociācija izmantoja Viļņas Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa sniegtās iespējas un iedibināja veiksmīgu tradīciju – Starptautisko laikmetīgās mākslas gadatirgu ArtVilnius. Šogad no 4. līdz 6. oktobrim tas ar saukli Svinēt mākslu notika jau 15. reizi, tātad ambīcijas ir sevi godam attaisnojušas. Līdzās sākotnējam mērķim veicināt Lietuvas galeriju iziešanu starptautiskā apritē Viļņas mākslas mese tēmē ieinteresēt un izglītot vietējo sabiedrību, tāpēc tās tēls veidots draudzīgi ievelkošs, norobežojoties no elitārisma un arogances, kas kā blakne bieži kavē mākslinieka un skatītāja satikšanos galerijā.
Varētu teikt, ka ArtVilnius ’24 nudien vairāk atgādināja dzīvīgu gadatirgu nekā elitāru lielveikalu. 12 000 kvadrātmetru platībā izstāžu un kongresu centra Litexpo telpās bija izkārtojušās 67 laikmetīgās mākslas galerijas un 15 mākslas institūciju no 14 valstīm. Starp blīvi apdzīvotajiem paviljoniem atslogojošu pāreju veidoja projektu zona Agency: of Mice, Scene & Machines, kurā iespaidīgas lietuviešu, latviešu, igauņu un ukraiņu mākslinieku instalācijas vienkopus bija apvienojis mākslas vēsturnieks un kurators Valentīns Klimašausks un kura pēc būtības bija pilnvērtīga izstāde ar dažiem iedarbīgiem, prātā paliekošiem objektiem. Savukārt līdzās paviljonu virknēm, brīžam ietiecoties starp tām, vijās tēlniecības instalāciju un performanču izstāde Ceļš, ko veidoja Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Marija Aruso.
Programmu papildināja diskusijas, izdevumu prezentācijas, muzikāli priekšnesumi, performances, ekskursijas ar mākslas kritiķiem, kā arī liels skaits radošo darbnīcu bērniem, kurās pašrocīgi izmēģināmi dažādu mākslas veidu izteiksmes līdzekļi. Turklāt, lai ilustrētu pasākumu pārpilnību, jāmin arī ArtVilnius atklāšanas turpinājums – piektdienas naktī visā pilsētā notikušais izstāžu maratons Art After Hours.
Man palaimējās būt starp 20 000 skatītāju, kas plūda cauri raibajam piedāvājumam, cenšoties apjaust galvenās tendences un atrast kaut ko personiski rezonējošu. Biju ieradusies tieši pēc Baltijas valstu mākslas zinātnieku konferences Viļņas Mākslas akadēmijā, kurā uzkrītoši bija igauņu kolēģu sparīgie centieni veikt savas mākslas vēstures revīziju, tostarp atbrīvoties no stereotipiem. Viens no tiem saistās ar nacionālo mākslas skolu salīdzināšanu, latviešus saucot par neglābjamiem estētiem, lietuviešus – par poētiski ekspresīviem, igauņus – par sociāli skarbiem racionālistiem.
Ar šo izskaužamo domu galvā caurskatot baltiešu galeriju virknes, tomēr ir jāatzīst, ka stereotipi nav gluži bez pamata. Īpaši lielais lietuviešu mākslas īpatsvars neļāva nepamanīt dabas un kristietības motīvu dominanci poētiski ekspresīvā apcerīgumā, kas turklāt vērojama dažādu paaudžu un dažādu mākslas veidu interpretācijās – glezniecībā, tēlniecībā un instalācijā, keramikā, fotogrāfijā, video. Vienmēr diskutablais kristietības tēmu lietojums laikmetīgajā kultūrā neizpalika arī ArtVilnius. Atšķirīgu pieeju vidū kā īpaši rosinošs precedents prātā palikusi poļu mākslinieka Tomaša Šramas performance (mākslinieku pārstāv Somijas kinētiskās mākslas galerija KITA): tajā, ļoti dabiski iesaistot atsaucīgos apmeklētājus, tika improvizēta krustā sišanas aina. Performances norise raisīja trāpīgas asociācijas tiklab ar Šekspīra laika teātri un spēka demonstrējumiem tirgus laukumos, kā arī vēsturisko nāves soda izpildi asinskāras publikas izklaides statusā. Krustā sišana bija provokatīva un pašironiska, bet necik sarkastiska vai zaimojoša.
Problēmas risinājums
Kā jau varēja gaidīt, galeriju sarūpētās ekspozīcijas bija kvalitatīvi nevienmērīgas. Man par lepnumu visas astoņas Rīgas galerijas Viļņā atstāja pārliecinošu iespaidu, turklāt galerijas Pilot un Māksla XO meses starptautiskā žūrija iekļāva labāko septiņniekā. Māksla XO ar pagājušā gada labākā mākslinieka godalgu ieguvušā Pauļa Liepas, kā arī Annas Heinrihsones un Zanes Žeivates darbiem gozējās pašā centrā. Apmeklētāju uzmanību redzami piesaistīja Keitas Melles keramikas instalācija, ko Pilot pārdeva lietuviešu pienrūpniekam. Mazliet žēl, ka jaunajai Rīgas galerijai Asni ar lieliskajām Agates Tūnas fotokompozīcijām uz samta un Karlīnas Mežeckas objektiem šoreiz nācās samierināties ar Litexpo angāra tālāko nostūrīti. Galerija Cut Art pievērsa uzmanību ar Deivida Linča grafikām. Profesionāli interesantas un pārliecinošas bija galeriju ISSP, ASūna, 427 un Alma Viļņas mesei veidotās izlases.
Attēlā – Rīgas galerijas Pilot stends gadatirgū ArtVilnius. Divas Rīgas galerijas – Pilot un Māksla XO – Viļņas meses starptautiskā žūrija šogad iekļāva labāko septiņniekā. Foto – Andrejs Vasiļenko
Latvijas cienījamo iznešanos ArtVilnius no dalībnieka un vērotāja pozīcijas atzīmē arī Almas vadītāja Astrīda Riņķe (viņas kontā ir dalība pasaules mēroga mesēs ArtBerlin, ArtCologne, Artissima, ArtBrussels, ARCO Madrid un NADA Miami), uzreiz gan norādot uz citu, arī manis jau pamanīto pēdējo gadu bīstamo tendenci ne vien Latvijas ekonomikā, bet arī kultūrā, proti, lietuviešu un igauņu kopprojektus, no kuriem izkrīt ģeogrāfiski vidū esošie latvieši.
Komentējot ArtVilnius norises, Astrīda Riņķe saka: "Notikums piecpadsmit gadu laikā ir saglabājis kvalitāti un nozīmīgi palīdz veidot lietuviešu kultūras kopīgo ainu. Apsveicamais pasākuma menedžments, kas pulcēja cilvēkus stāvgrūdām, raksturo Lietuvas sabiedrības pārsteidzoši lielo ieinteresētību mūsdienu mākslā. Varbūt vēlētos novatoriskāku pieeju galeriju ekspozīciju un izstādīto mākslas darbu ziņā. Tas arī ar laiku, cerams, notiks. Laikmetīgās mākslas pārliecinošā klātbūtne ir jūtama visā pilsētvidē. Baltijas triennāle Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā ir īpaši iespaidīga, bet tajā diemžēl nav neviena Latvijas mākslinieka."
Iespējams, problēmas risinājums slēpjas ArtVilnius ’24 populārākā mākslinieka – publikas simpātiju balvas saņēmēja Sauļa Vaitekūna – pieejā. Viņš bija radījis līksmu interaktīvo instalāciju no 1200 ar gaisu piepūstiem vīna maisiem, kuru mazliet ironiski nosaucis tāpat kā Milana Kunderas romānu – Nepanesamais esības vieglums. Tā ir iecerēta kā metafora par grūto esamību, ar ko var tikt galā, paskatoties no malas: nomierinoties, ienirstot, paspēlējoties, atrodot negaidītu problēmas risinājumu. Instalācija bija domāta pieaugušajiem, bet pašam māksliniekam par pārsteigumu to uzreiz pieņēma, atzina un triju dienu garumā intensīvi apdzīvoja prāvais mākslas gadatirgus apmeklētāju – bērnu – pulks.
Vairāk par ArtVilnius norisēm, dalībniekiem un balvām lasāms mājaslapā artvilnius.com.