Laikmetīgā māksla Latvijā ir īsta izaicinājuma priekšā, ja no tās gaida veltījumu valsts simtgadei. Šī dilemma spilgti izpaužas, piemēram, nesen izziņotajos VKKF mērķprogrammas Latvijai – 100 rezultātos, kur projektu nosaukumos dominē bezgaumīgi saukļi, kas maz ko liecina par to saturu. Kā ar līdzīgu uzdevumu tiek galā kaimiņi somi? Atskatīšanās uz bijušo ne visai piestāv laikmetīgās mākslas ideoloģijai, kas vairāk fokusējas uz aktualitātēm vai ir vērsta uz nākotni, progresu un vīzijām. Tomēr laikmetīgajai mākslai jau pašai ir iekrājusies zināma vēsture, arī pieredze darbā ar artefaktu, kas kādreiz bijuši laikmetīgi, kolekcionēšanu, saglabāšanu un atkal izstādīšanu. Laikmetīgā māksla ir daļa no Baltijas reģiona valstu vēstures stāsta, kas spilgti iezīmē to nostāju pret šodien aktuālajiem jautājumiem. Par Laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma pieredzi un jaunāko izstādi Maijai Rudovskai Helsinkos stāsta kuratore Kati Kivinena.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Helsinkos 30. martā atklās izstādi ARS17 – vērienīgu tā sauktās postinterneta mākslas tendenču kopskati. Par to un plašāk – laikmetīgās mākslas muzeja galvenajiem darbības principiem un izaicinājumiem šodien – sarunājāmies ar kuratori Kati Kivinenu. Viņa muzejā strādā kopš 2003. gada. Kivinena bijusi kuratore vai līdzkuratore pazīstamu mākslinieku – Monas Hatūmas (2016), Jani Rusikas (2016), Alfredo Žāra (2014), Mikas Tānilas (2013) un Erki Kurenniemi (2013) – izstādēm.
Viņa bijusi arī somu mediju mākslas izplatīšanas centra AV-arkki mākslinieciskā direktore un somu mākslas apmaiņas fonda FRAME koordinatore. Laikmetīgās mākslas muzejs Kiasma, kura nosaukums veidots no grieķu vārda chiasma ("krustoties"), ir viena no galvenajām kultūras pieturas vietām Helsinkos. Amerikāņu arhitekta Stīvena Hola projektētajā ēkā, kas celta 1998. gadā, regulāri notiek izstādes, kurās redzami ne tikai patlaban laikmetīgajā mākslas vidē populāri vārdi, bet arī somu, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mākslinieki.
Kāda loma Kiasma ir Somijas mākslas vidē un starptautiski?
Šogad muzejs svinēs 19. dzimšanas dienu, nākamgad – 20 gadu jubileju. Šī mākslas institūcija ir pavisam jauna, dibināta 1990. gadā kā fonds, kas kolekcionēja mākslu, ne vecāku par 60., 70. gadiem. Sākotnēji tā darbojās divās telpās Ateneum Art Museum ēkā. Muzeja Kiasma ēku uzbūvēja strauji – 1996. gadā tika izsludināts konkurss, un 1998. gadā ēka jau bija uzcelta. Stīvena Hola dizainētā būve funkcionē ļoti labi, tā nav sensacionāla arhitektūra, bet gan drīzāk vērtība. Vienlaikus tas ir izaicinājums mākslas izstādēm, jo ienes telpās ļoti daudz gaismas, piemēram, mums šobrīd būtu vajadzīgs vairāk tumšu telpu audiovizuālajai un skaņu mākslai. Tādā ziņā tā ir novecojusi arhitektūra, taču citreiz ēka veiksmīgi iedarbojas uz mākslas darbiem un tos papildina.
Kiasma programma katru gadu piedāvā trīs četras izstādes – gan somu, gan laikmetīgās mākslas aktualitātes. Muzejs vienmēr ir vērsis uzmanību uz to, kas ir interesants šobrīd. Kopš tā dibināšanas fokuss ir bijis uz mākslas procesiem no 1960. gada līdz mūsdienām, taču pirms dažiem gadiem mēs no jauna izvērtējām kolekciju un sākām pievērsties darbiem, kuri datēti kopš 1970. gada. Mēs dalām kolekciju ar Ateneum Art Museum – viņi rūpējas par mākslu, kas tapusi līdz XX gadsimta 60. gadiem. Mūsu pārziņā toties ir visa mediju mākslas kolekcija un atsevišķas specifiskas mākslinieku kolekcijas.
Kā kolekcija tiek veidota? Kā tiek pieņemti lēmumi par mākslinieku darbiem, kuri tiek iekļauti Kiasma kolekcijā? Vai ir kādi izaicinājumi?
Galvenā ideja kopš paša sākuma bija aptvert ģeogrāfiski tuvās mākslas parādības. Fokuss bija uz jau pazīstamiem māksliniekiem karjeras vidusposmā, kurus mēs prezentējām savās izstādēs, bet pēdējā laikā mēs pievēršam uzmanību arī jaunākiem autoriem. Tas ir atkarīgs no direktora. Pašlaik muzeja direktors ir Lēvi Hāpala. Viņš ir piektais muzeja vēsturē, darbu sācis 2015. gada vasarā. Viņš un iepriekšējais direktors vairāk pievēršas jaunajiem māksliniekiem.
Muzejs veido vienu tematisko izstādi katru gadu. Šobrīd mēs koncentrējamies uz izstādi ARS17, pirms gada bija izstāde par politiskajiem disputiem. Attiecībā uz kolekciju nav vairs svarīgi fokusēties uz ģeogrāfisko aspektu, kā tas bija iepriekš, – Somijas, Baltijas un Krievijas mākslas procesiem. Tomēr, kad mēs pērkam citu valstu mākslu, lūkojamies uz to, kas notiek netālu. Attiecības ir būtiskas. Somu publika nolasa to, kas ir atpazīstams, nevis to, kas nāk no pavisam citas kultūras, piemēram, Āzijas. Nopirktie mākslas darbi bieži ir no mūsu veidotajām izstādēm. Tam uzreiz ir noteikta saistība ar muzeju. Par iepirkumiem lemj muzeja valdes locekļi, kas ir mākslinieki, mākslas vēsturnieki u. c. pārstāvji, kuri pārstāv institūcijas, kas nav saistītas ar muzeju. Jāuzsver, ka mēs kolekcionējam un uzturam nacionālo kolekciju, tā nav privāta.
Kuru mākslinieku darbi ir kļuvuši par daļu no kolekcijas pēdējā laikā? Vai varat minēt interesantus piemērus?
Pagājušogad mēs nopirkām dažus Kadera Atias darbus no izstādes Demonstrating Minds. Man ir liels prieks, ka muzejs nopirka somu mākslinieka Jani Rusikas darbu Conversation in Pieces (2016), kura izstādei biju kuratore. Vēl viena somu māksliniece, no kuras iepirkām darbus, ir Salla Tike. Dažreiz mēs iegādājamies darbus jau iepriekš, zinot, kādas izstādes taps, piemēram, no ARS17 izstādes tie ir Čārlza Ričardsona darbi.
No Baltijas māksliniekiem mēs esam nopirkuši Miķeļa Fišera, Flo Kasearu un Jānusa Sammas darbus. Šo mākslinieku darbi tika iekļauti kolekcijā, ņemot vērā, ka nākamgad taps izstāde par Baltijas mākslu, kurā būs redzami vairāki darbi no mūsu kolekcijas. No starptautiski pazīstamiem māksliniekiem mūsu kolekcijā ir tādi lieliski mākslinieki kā Dens Fleivins, Karls Andrē un citi – tā ir daļa no Penti Kouri kolekcijas, kurš bija investors un mākslas kolekcionārs un kura kolekcija kļuva par muzeja Kiasma kolekcijas pamatu jau kopš 1998. gada.
Cik daudz informācijas par kolekciju ir pieejams virtuāli – jūsu mājaslapā vai citviet?
Mēs patlaban kopā ar Ateneum Art Museum strādājam pie jaunas datubāzes. Šobrīd internetā ir pieejams kolekcijas saraksts, taču tur nav attēlu. Mums ir līgums ar autortiesību aģentūru, lai vismaz visu somu mākslinieku darbu attēli būtu pieejami. Tas viss ir procesā un, cerams, izskatīsies labāk. Tagad jebkurš var aplūkot arī videokolekciju.
Pieejamība ir ļoti svarīga, īpaši pētniekiem un publikai vispār.
Digitalizācija un pieejamība ir tas, pie kā strādājam. Lielākais šķērslis ir autortiesības, jo tās ir ļoti dārgas. Kā veiksmīgu piemēru šajā gadījumā varu minēt ARS17+ tiešsaistes izstādi, kas tika atklāta februāra beigās. Daļa darbu ir radīti īpaši šim gadījumam, citi – jau esoši darbi – tika iepirkti muzeja kolekcijai. Idejiski mēs cenšamies pievērst uzmanību tam, kā digitālā māksla tiek uzturēta un parādīta, kā to saglabāt nākotnei. Mediju un tiešsaistes māksla tiek iepirkta jau kopš XX gadsimta 90. gadiem, taču parādīt šos darbus šodien ir gandrīz neiespējami, jo tehnoloģijas ir mainījušās. Mēs cenšamies aplūkot visu procesu, kā strādāt ar šiem darbiem. Slēdzam līgumus ar māksliniekiem par darbu ilgtspējību un prezentēšanas formātiem.
Vai jūs varētu minēt kādu piemēru?
Piemēram, somu mākslinieks Juha van Ingens, kurš piedalās arī ARS17. Mums ir viens no viņa vecajiem darbiem, kas sastāv no dažādu krāsu ekrānsaudzētājiem – tātad mājaslapām ar dažādiem krāsu toņiem. Šo darbu var redzēt tiešsaistes izstādē, un tas arī paliks muzeja kolekcijā. Mums ir bijis daudz diskusiju, kādā formātā šim darbam ir jāpaliek, lai tas nākotnē nemainītu formātu – krāsas – un lai tas būtu skatāms, uztverams tā, kā sākotnēji iecerēts. Galvenajai izstādei mēs arī prezentējam Juhas van Ingena darbu, kurš ir 1000 gadu gara gif animācija, – ar to mēs svinam gif animācijas 30 gadu jubileju. Gif animācija tiks parādīta projekcijās, bet telpā būs arī dators, kurā to skatīties. Datoram ir programma, kuru mēs plānojam saglabāt vismaz 1000 gadu.
Šonedēļ atklāj izstādi ARS17, kas ir veltīta patlaban populārajām postinterneta jeb mākslas un digitālās, virtuālās vides attiecību izpausmēm laikmetīgajā mākslā. Tajā būs redzami vairāki šobrīd aktuāli vārdi, piemēram, Eds Atkinss, Nīna Kanela, Sesila B. Evansa, Katja Novitskova u. c. Vai varat nedaudz vairāk pastāstīt par šo izstādi!
Izstādes ideja nāca no direktora puses, mēs esam vesela kuratoru komanda, kas ar šo izstādi strādā jau kopš 2015. gada vasaras. Tas nav ilgs laiks tik lielai izstādei. Tiešsaistes izstāde ARS17+ bija daļa no tā, kad apsvērām, ko darīt ar digitalizāciju mākslas lauciņā. Bija svarīgi ne tikai veidot ierastu izstādi, bet gan paskatīties uz to no cita skatpunkta – ko nozīmē digitalizācija mākslas institūcijai? Vairs nav runa par objektiem, bet gan ko efemerāku. Mēs to arī uztveram kā atskaiti sev pašiem. Ar šo izstādi veidojam tīklus, kas ir būtiska daļa no tā, kā mākslinieki mūsdienās strādā.
Šī ir devītā ARS izstāde kopš agrīniem XX gadsimta 60. gadiem. Jau sākotnēji bija ideja parādīt to, kas notiek starptautiskajā mākslas vidē. Postinterneta māksla ir laba tēma šobrīd, jo Somijas mākslas videi ar to nav bijis daudz sakara. Protams, atsevišķās galerijās vai mākslinieku vadītajās nekomerciālajās telpās tā ir bijusi redzama, taču plašākai publikai tikpat kā nepazīstama. Īpaši ņemot vērā, ka postinterneta māksla tematiski nav tikai par mediju mākslu un tikai par tehnoloģijām. Mākslinieki izmanto tehnoloģiju iespējas katru dienu! Ir daudz interesantāk sekot nevis tam, kā tehnoloģijas maina mākslu, bet tam, kā tās iedarbojas uz mūsu ikdienas dzīvi un darbu un kā tas atspoguļojas mākslinieku darbos. Protams, ar to ir saistīta arī jauna estētika, un būtu dīvaini, ja mēs veidotu izstādi, neņemot to vērā, bet daudz svarīgāk ir vērst uzmanību uz tīklojumu sistēmām – gan pozitīvajām, gan negatīvajām to iezīmēm.
Ne katrs muzejs spēj ātri reaģēt uz pašreiz notiekošo. Iespējams, pēc diviem trim gadiem šobrīd aktuālās mākslas tendences jau būs pagātne un kaut kas cits būs pievērsis uzmanību, taču liela daļa muzeju uztver aktualitātes tikai pēc kāda laika, novēloti.
Lielā mākslas institūcijā ir grūti nekavējoties reaģēt. Mēs zinājām, ka varam ieplānot ARS izstādi vai nu šogad, vai nākamgad. Bija dažādas idejas saistībā ar Somijas simtgadi, kas tiek svinēta šogad. Mūsu izvēle ir ļoti atšķirīga no citu institūciju plāniem, kas fokusējas uz somisko un Somijas vēsturi. Mēs apsvērām dažādus variantus un nolēmām, ka ir īstais moments – kā nekā ARS vienmēr ir fokusējusies uz to, kas notiek pašlaik.
Modes tendences vienmēr var pazust, noteikta estētika var ļoti ātri novecot, tomēr mēs cenšamies rakt dziļāk – kā tika izcelts izstādē Coworkers (arī postinterneta mākslai veltīta izstāde, kura notika The Musée d’Art Moderne de la Ville de Paris no 2015. gada 9. oktobra līdz 2016. gada 31. janvārim – M. R.). Akcents ir uz to, kā mākslinieki šodien strādā, kāds ir radīšanas process, kur viņi rod idejas un atrod materiālus. Fokuss ir uz procesu un tīklojumiem, kuru ietvaros darbs tiek prezentēts, – tam vairs nav jābūt muzejam vai galerijai. Kas ir piemērotākais ietvars XXI gadsimta māksliniekam?
Tas mūs atgriež pie jautājuma par muzeja lomu mūsdienās. To, ka muzejam ir jābūt elastīgam, spējīgam pielāgoties un adaptēties situācijām un laikmetam, ne tikai reflektējot un atbalsojot to, kas notiek mākslas pasaulē, bet arī komunicējot šīs parādības plašākai auditorijai.
Jā, un ir noteiktas lietas, kuras vairs nav fiziskas, bet tās ir iespējams parādīt tiešsaistē. Vienlaikus Kiasma ir arī tāda vieta kā, piemēram, teātra telpa, kurā līdzās izstādēm var notikt arī dzīvā māksla.
Kāds ir jūsu viedoklis par mākslas vidi šeit, Somijā? Cik daudz tai ir saskares ar starptautisko mākslas ainu? Kādas ir ekspektācijas no māksliniekiem un citiem mākslas radītājiem un patērētājiem?
Atrodoties nomalē, ir gan savas vājās, gan stiprās puses – citādi es noteikti pati šeit nebūtu. Vājā puse ir tāda, ka vietējā māksla joprojām ir ļoti somiska. Pēdējos 20 gados valsts ir kļuvusi multikulturālāka, tomēr mēs neesam tādi kā Zviedrija vai Dānija. Pilsētas veidols noteikti ir citāds nekā 90. gados. Vide ir kļuvusi daudz starptautiskāka, piemēram, pie mums brauc studēt daudz jauniešu no ārzemēm. Tīklošanās, protams, nav domāta ikvienam, bet arī ir būtiska. Es to daru regulāri un, pieļauju, tāpēc joprojām te muzejā vēl atrodos. Tas palīdz.
Arvien vairāk jauno kuratoru brauc studēt uz ārzemēm. Ja tu gribi strādāt kā neatkarīgs kurators Somijā, tas ir ļoti grūti. Labās ziņas ir tādas, ka mums joprojām ir fondu finansējums, bet diemžēl tas aiziet lielākoties māksliniekiem un jaunu darbu radīšanai, ne tik daudz izstādēm un kuratoru darbam. Gandrīz neeksistējošais mākslas tirgus ir vēl viena problēma, līdz ar to viss lielā mērā balstās uz lielām institūcijām un privātajiem fondiem.
Mums ir dažas ambiciozas galerijas, kuras piedalās mākslas mesēs. Taču māksliniekiem trūkst izaicinājumu, no otras puses – viņi var darīt, ko vēlas. Viņi neseko komerciālām mākslas vides tendencēm. Mēs arī jūtam, ka mākslinieku ir par daudz, viņiem nav iespēju funkcionēt mākslas vidē. Liela daļa no viņiem strādā citus darbus.