Aprakstu par slaveno krievu mākslinieku un viņa darbu topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā jāsāk ar faktu, ka pasaules laikmetīgās mākslas tirgū Iļja Kabakovs tiek uzskatīts par visdārgāko dzīvo krievu mākslas meistaru. Ne velti filma Tomasa Krauna afēra sākas ar ainu Ņujorkas Metropolitēna muzejā, kurā garlaikotai skolēnu grupiņai tiek rādīta Kloda Monē glezna Sandžordžo Madžore saulrietā. Kad skolotāja apjauš, ka viņas stāstījums nu nekādi neaizrauj mazos skatītājus, tiek izteikts pēdējais darba izcilības arguments, kas mirklī iedarbojas: šis darbs maksā 100 miljonu!
Pat aprakstot nozīmīgākos krievu multimiljonāra Romāna Abramoviča īpašumus, līdzās futbola klubam Chelsea un dārgākajai jahtai pasaulē tiek minēts, ka viņš 2013. gadā no amerikāņu kolekcionāra Stjuarta ir iegādājies 40 Iļjas Kabakova gleznu. Summa netiek konkretizēta.
Fenomenālas spējas
Pašlaik Iļja Kabakovs dzīvo un strādā Longailendā. Viņš ir ne tikai dārgākais krievu laikmetīgās mākslas meistars, bet kopā ar dzīvesbiedri Emīliju ir ietekmīgs tandēms visas pasaules pašreizējā mākslas elitē. Bez viņu klātbūtnes nenotiek ne Venēcijas biennāles atklāšanas pasākumi, ne citi izcilākie vizuālās mākslas notikumi. Viņu personālizstādes un dalība kopprojektos ir notikušas labākajos izstāžu centros pasaulē. Viņu darba un jaunrades spējas ir fenomenālas: mākslinieki vada savu fondu, kas nodarbojas ar viņu radošā mantojuma jautājumiem un autortiesībām, nemitīgi ceļo pa pasauli, rīko un piedalās izstādēs, publicē apjomīgus pētījumus, totālo instalāciju tekstus un turklāt vēl iemanās arī radoši strādāt. Kabakovs ir ne tikai viens no izcilākajiem mūsdienu māksliniekiem, bet arī rakstnieks un filozofs. Viņa totālajās instalācijās apvienojas gan telpiskas konstrukcijas, gan teksts, gan glezniecība, gan mūzika.
Kas ir Iļja Kabakovs, un kā topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija ir tikusi pie šāda vērtīga papildinājuma? Kāpēc mums ir tik svarīgi, ka Iļja Kabakovs ir pārstāvēts muzeja krājumā?
Iļja Kabakovs ir dzimis 1933. gadā Ukrainā, Dņepropetrovskā. Kara gados kopā ar ģimeni devies uz Samarkandu, kur mācījies uz Uzbekiju pārceltā Ļeņingradas Mākslas institūta skolā īpaši apdāvinātiem bērniem. Vēlāk, jau pēc kara, Iļja Kabakovs dodas uz Maskavu, kur 1951. gadā pabeidz Mākslas institūtu. Pēdējie studiju gadi ir īpaši spraigs pašizglītošanās laiks, kad kopā ar grupiņu līdzīgi domājošu audzēkņu viņš lasa un diskutē par filozofiju un literatūru, mākslu un mūziku, teātri un psiholoģiju. Avoti ne vienmēr ir padomju režīma prasībām atbilstoši.
Pēc institūta beigšanas Kabakovs iestājas Surikova Mākslas akadēmijā, kuru pabeidz 1957. gadā. Studiju beigu posmā viņš pastiprināti apgūst grāmatu ilustrēšanu un sāk šajā jomā profesionāli strādāt uzreiz pēc akadēmijas absolvēšanas.
Visur dominējošā propaganda un paralizējošā birokrātija, bailes no cenzūras, pārdomas par mākslinieka lomu padomju sabiedrībā un mākslinieciskās izpausmes brīvību – tie ir jautājumi, kuri liek jaunajam krievu māksliniekam veidot savu īpašo māksliniecisko pārliecību un valodu, kas manifestējas ne tikai glezniecībā, zīmējumā, grāmatu ilustrācijā, bet arī mudina viņu piedalīties konstruktīvistu grupas underground mākslas aktivitātēs.
Uz Rietumiem
Pirmo reizi 1960. gadā Kabakovs dodas uz ārzemēm – Vācijas Demokrātiskā Republika ir zeme, kurā Rietumu kultūras tuvums it teju vai sataustāms. Lai iegūtu pēc iespējas lielāku pieeju informācijai, Kabakovs ir motivēts iemācīties vācu valodu.
Grāmatu ilustrēšana ir Kabakova maizes darbs, kas viņam nodrošina eksistenci. Tomēr tajā laikā top arī ap 600–700 abstraktā ekspresionisma stilā veidotu zīmējumu, no kuriem viens iekļauts topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā. Radošā darba gados Krievijā Kabakovam ir bijis Sezana periods, konstruktīvisma un metafizisko ietekmju realizācijas, tam sekojuši DzER (dzīvokļu ekspluatācijas rajons) paneļu un Virtuves gleznojumi. Pirmās instalācijas tiek radītas 1983. gadā. Par šo laiku Kabakovs saka: "Es biju kā aklais. Kā perkusionists es mēģināju dažādus instrumentus."
1985. gadā galerijā Dina Vierny Parīzē tiek sarīkota pirmā Kabakova personālizstāde. Nākamajā gadā izstāde Along the Edge tiek eksponēta Bernē, Marseļā, Parīzē un Diseldorfā. 1987. gada augustā viņš dodas uz sešus mēnešus ilgu mākslinieku rezidenci Grācā. Pēc īsas atgriešanās Ukrainā uz mātes bērēm Kabakovs lido uz Ņujorku, kur ar instalāciju Desmit raksturu (personāžu)/Ten Characters burtiski vienas nakts laikā iegūst pasaules slavu. Izstādīti pirmie no albumiem, kuros Kabakovs apkopojis no 30 līdz 100 zīmējumiem un tekstiem. Desmit albumu stāsta desmit stāstu par padomju cilvēka rīcību, psiholoģiju, nākotnes perspektīvu, tā atklājot arī paša autora personības aspektus. Pašlaik albumu oriģināli ir Parīzes Pompidū centra īpašums.
Desmit raksturu panākumiem seko aicinājumi eksponēt darbus Parīzē, Berlīnē, Diseldorfā, piedalīties Kaseles Dokumenta IX, kurā Kabakovs izstāda slaveno Tualeti (1992), un Venēcijas biennālē (1993).
1992. gadā Kabakovs glezniecībā sāk jaunu radošu intrigu: izstāda kāda Stepana Jakovļeviča Košeļeva darbus, pēc tam parādās vēl divi citi personāži – Kabakova līdzinieki: Čārlzs Rozentāls un Igors Spivaks. Pseidonīmi Kabakovam ļauj spēlēties un atklāt jaunas pieejas, ko dod šķietamais skats no malas.
Tomēr mākslinieciskās pašizpausmes nozīmīgākā forma ir totālā instalācija. Tās pirmā realizācija rodas dažus gadus pēc emigrēšanas uz Rietumiem, 80. gadu beigās. Lielākoties instalācijas ir utopijas, jo utopija var ietvert visu, ar ko cilvēks saskaras dzīvē, – nemitīgu vēlmi pēc pilnības, kas ir neiespējama, sapni, kas nevar piepildīties, patosu un rutīnu, necilu ikdienu un mītu.
Kabakova darbi ir plaši pārstāvēti privātās kolekcijās un ievērojamākajos pasaules muzejos. Vīsbādenes muzejs ir pirmais, kurā tā sauktajā Kabakova spārnā 1999. gadā tiek atklāta pastāvīgā ekspozīcija ar leģendāro totālo instalāciju Sarkanais vagons. 1993. gadā Sarkanais vagons tiek eksponēts Krievijas paviljonā Venēcijas biennāles starptautiskajā mākslas skatē. Šī instalācija spilgti raksturo padomju sociālo un kultūras kontekstu, kas ir pamatā lielākajai un spilgtākajai Kabakova daiļrades daļai.
Kopēja radīšana ir kā laulība
Kopš 1988. gada Kabakovs savos mākslas projektos iesaista vai piesaista mākslas kuratori Emīliju Kaņevsku, 1975. gadā uz Izraēlu emigrējušo novadnieci, kura 1992. gadā kļūst par viņa likumīgo laulāto draudzeni. Tāpēc kopš šī laika katrs mākslas darbs ir kopdarbs. Emīlijā Iļja ir radis sievu, menedžeri, PR dīvu, saimnieci, mājas pavarda kopēju un visu citu, ko var paveikt šī izcilā sieviete. Viņa ir tā, kura nosaka darba kārtību Kabakovu tandēmā.
Iļjam Kabakovam bieži jautā: kā jūs kopā strādājat, radot mākslas darbus, kā sadalāt pienākumus? Kabakovs atbild, ka viņi sev šādus jautājumus nekad neuzdod, jo kopēja radīšana ir kā laulība. Vīram un sievai taču neprasa, kā viņi dzīvo kopā. Tas ir dabiski. Vai nu tas ir veiksmīgi, vai ne. Ja jāsāk izskaidrot, kas un kā, tas var novest pie laulības beigām.
Kādā no Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja starptautiskās ekspertu komisijas sēdēm ievērojamā somu kuratore Māreta Jaukuri ieteica uzrunāt Iļju un Emīliju Kabakovus par iespēju iegūt mūsu kolekcijā kādu viņu darbu. Gadījums, Norvēģijas instrumenta atbalsta īpašais fokuss uz padomju perioda nonkonformisma kultūras mantojumu, kuratores Ineses Baranovskas iniciatīva un leģendārā igauņu kolekcionāra Mati Miliusa vēlme pārdot kādu no saviem kolekcijas darbiem radīja iespēju Laikmetīgās mākslas muzejam iegādāties Iļjas Kabakova 1957. gada zīmējumu.
Zīmējumi un glezniecība attiecas uz Kabakova agrīno radošo darbību. Pirmie zīmējumi abstraktā ekspresionisma stilā top laikā, kad viņš vēl studē Surikova Mākslas akadēmijā. Abstraktais ekspresionisms kā Kabakova izvēlētā mākslas valoda lielā mērā izskaidro vēlāko konsekvento un krieviski romantisko pievēršanos utopiju sacerēšanai totālās instalācijas formā. Glezniecība un zīmējumi, kas tapuši Maskavā, vēlāk bieži tiek kontekstuāli iekļauti instalācijās, tā ilustrējot padomju sociālās sistēmas arheoloģiju.
Tikšanās klātienē
Tomēr 1957. gada zīmējums nešķita pietiekams, lai pārstāvētu tik ievērojamu un nozīmīgu mākslinieku jauna muzeja krājumā. Tāpēc ar Emīliju tika sarunāta pirmā tikšanās Venēcijas biennāles laikā 2007. gadā. Kabakovi bija apmetušies leģendārajā Hotel Gabrielli un gaidīja mūs, Latvijas pārstāves, pēc brokastīm uz jumta terases. Iepazīšanās diezgan neveikla: divi laikmetīgās mākslas grandi un neesoša muzeja darbinieces… Toties, kad pieminējām, ka esam ieguvuši kolekcijai zīmējumu no Mati Miliusa, attieksme mainījās. Šķīrāmies jau pavisam sirsnīgi, kā labi paziņas. Mati personības valdzinājums, kā vienmēr, bija nostrādājis! Kad radās iespēja doties darba un izpētes braucienā uz Ņujorku un Ņūdžersiju, sazinājāmies ar Emīliju un saņēmām ielūgumu apciemot Kabakovus Longailendā.
Emīlija mūs izvadāja pa māju, darbnīcu, noliktavām un bibliotēku, iepazīstināja ar mājas vēsturi, pārbūvi, kā arī jauno katalogu, darba plāniem un sadeva ciemakukulī veselu bibliotēku. Iļja visu šo laiku uz sastatnēm gleznoja lielformāta audeklus un pārtrauca darbu tikai, lai piedalītos pusdienās un pārrunātu, ko darīt ar mūsu priekšlikumu, – vai piedāvāt kādu no saviem darbiem Laikmetīgās mākslas muzejam Rīgā, kas toreiz vēl bija iemiesots tikai Rema Kolhāsa skicēs Andrejsalas TEC pārbūvei. Kabakovi pateica tieši: mēs strādājam konkrētam muzejam un nevaram radīt mākslas darbu vietai, kura neeksistē. Kad uzcelsiet muzeju, tad – ar prieku!
*Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs. Pieturas punkti. Kopā ar ABLV Charitable Foundation