Nosēdināt kosmosa kuģi uz kādas planētas ar mazāku avarēšanas iespēju var, ieņemot to pašu trajektoriju, pa kuru griežas planēta, un arī ātrumam jābūt maksimāli pietuvinātam planētas griešanās ātrumam – stāsta Sniedze Prauliņa, kad runājam par vienu no viņas jaunā albuma Inkrustācija noslēguma dziesmām Landing. Spriežam, ka, pilotiem sēdinot lidmašīnas, šī teorija diez vai tiek ņemta vērā, bet, ja runa ir par starpplanētu lidojumiem, tam varētu būt nozīme. Albuma dalībnieku sarakstā līdzās korim Mūza, Matīsam Akurateram (tabla), Gunai Jegorovai (alts), Edgaram Šubrovskim (bass), Jupitera magnetosfērai un Saturna gredzeniem minēta arī NASA, kuras speciālisti šo teoriju par nolaišanos varētu apstiprināt vai noliegt, bet no fizikas viedokļa tā ir visai loģiska.
Vismaz tā to Sniedze iztēlojusies kopā ar Kasparu Putriņu, ierakstot albumu pašu iekārtotajā studijā SunBit jeb Saules kripatiņa Sniedzes bērnības mājās pie Priedaines meža, kuram cauri savulaik gājusi ik dienu, lai nokļūtu līdz stacijai un brauktu uz mūzikas skolu Rīgā. "Ziemā zeme sasalst un atkal atkūst. Ej tumsā un īsti nesaproti, kas zem kājām. Domā: tur ir tie vilki vai nav? Vai tomēr stirna. Vai tur kaut ko cilvēki tikko noraka vai arī ne? Viss kaut kas tāds rādās. Un reizēm arī ir…" Gājusi pa mežu dziedādama, to laiku pa laikam, pašai nemanot, sākot darīt arī tagad pilsētas ielās, kad rodas kādas jaunas idejas, un citi cilvēki droši vien tad skatās tā jocīgi.
Sniedze augusi mūziķu ģimenē, un šajos gadījumos sūtīšana mūzikas skolā šķiet neizbēgama, bet pati domā, ka tas noticis, jo viņa vienmēr, kad bijis garlaicīgi, jau agrā bērnībā dziedājusi pašas izdomātas operas. Albumam pievienota arī stāstu grāmatiņa, ko Sniedze rakstījusi bez domas publicēt, līdz kādā ballītē parādījusi stāstus Edgaram Šubrovskim: "Vajadzēja dziesmām vēl kādu pamatojumu, lai tās eksistētu. Man ļoti svarīgs ir stāsts, un to es varu tikai uzrakstīt, jo, ja stāsta, ļoti haotiski izklausās." Klāt bijuši arī ķeburaini Sniedzes zīmējumi, taču grāmatiņā tomēr ielikti albuma dizaineres Zanes (HZP) zīmējumi, kas bijuši smukāki.
Gribu spēlēt grupā
Uz vāciņa kā producente minēta tikai Sniedze Prauliņa, bet Kasparam Putriņam, kura pārziņā ir skaņa, ieraksta procesā bijusi milzīga nozīme kā padomdevējam un domubiedram. Viņš Pēterbaznīcā ierakstījis Sniedzes pirmo autoralbumu Intro (2014) kopā ar Gunta Cimiņa vadīto kori Mūza, savukārt Inkrustācijā piedalās arī kā mūziķis ar segvārdu Spīgana. Savulaik, pirms vairākiem gadiem, abi kopā muzicējuši avangarda grupā Amorālā psihoze, kuras līderim Dambim jeb Raimondam Lagimovam reiz Sniedze pienākusi klāt un paziņojusi, ka vēlas spēlēt viņa grupā. Tas arī noticis. Tā bija otrā pieredze ārpus akadēmiskās flautas spēlēšanas un dziedāšanas – pirmā bija Helēnas Kozlovas grupā Levīti, kuras retajos koncertos un ierakstos Sniedze spēlē joprojām.
Šo sākumu viņa atceras visai detalizēti – kopā ar meitenēm no mūzikas skolas spēlējušas flautu Ziemassvētkos pie kāda kancelejas preču veikaliņa Berga bazārā, laiku pa laikam gājušas iekšā apsildīties, un viena no tā darbiniecēm izrādījusies Helēna. Tā arī iepazinušās un muzikāli sapratušās. "Man jau gribējās spēlēt nevis šādā tādā grupā, bet vajadzēja to saikni un klikšķi, jo tikai tad es spēju attīstīties un iet tālāk. Mācījos improvizēt un vēlāk sāku rakstīt savas kompozīcijas."
Sniedze spēlējusi flautu vienā no talantīgā mūziķa un autora Gata Ziemas pavadošajiem sastāviem, taču laika trūkuma dēļ tagad šo vietu atvēlējusi savai draudzenei Elizabetei Balčui. Reiz gadījies spēlēt arī tīņiem Holi Krāsu festivālā ar grupu Rīgas modes, aizstājot savu projekta Domenique Dumont ārzemju koncertceļojumos nereti aizņemto māsīcu Aneti Stuci pie sintezatora, un tur iepazinusies ar ģitāristu Reini Papuli, kuru vēlāk aicinājusi iespēlēt ģitāru savā dziesmā If You. "Man šķita, ka viņš ļoti gaumīgi spēlē ģitāru ārpus tā, ko dara Rīgas modēs, – patika tonis."
Spīguļo uz akmeņiem
Inkrustācija ir viena materiāla iestrādāšana citā materiālā, un, līdzīgi kā padomju laikos tas tika darīts ar koku, izgatavojot Ļeņina attēlus un visādas dekoratīvas lādītes, par kurām ar cieņu runā Sniedze, arī NASA kosmosā ierakstītās skaņas iestrādātas albuma mūzikā. Izrādās, tās esot brīvi pieejamas, bet reti kurš tās izmanto. "Bija smieklīgi – kad disks jau tika izdots, Kaspars man parādīja Nika Keiva jauno albumu Skeleton Tree, kurš arī ir melns, burtu šrifts līdzīgs, un otrā dziesma arī par Saturnu, bet mēs pirmie to izdomājām," saka Sniedze, kuras albuma otrā dziesma ir Saturna josta, bet Nikam Keivam ir Rings of Saturn.
Jāizsaka vēl viens kompliments Sniedzei, ka viņai ir izdevies šajā albumā atsevišķās dziesmās apvienot latviešu un angļu valodu, lai tās nerīvētos viena ar otru un neliktos katra no citas operas, kā tas parasti notiek. Sniedzes teksti ir īsi, un viņa jūtas gandarīta, ka tie nav viennozīmīgi saprotami un arī izskaidrojami ne. Nereti tie aprobežojas ar pāris frāzēm, kas atkārtojas, izņēmumi ir tikai divi. Viens no tiem – Klāva Elsberga dzejolis Nāve jūras malā grupas Manta dziesmas kaverversijā. "Man šī dziesma likās vistuvākā – tajā ir kaut kas noslēpumains, un gribējās vēl vairāk parādīt to, kas šajā dziesmā ir noslēpies un spīguļo uz akmeņiem. Labāk? Tā es neteicu. Ko nozīmē labāk? Esmu mēģinājusi izpildīt daudz skaņdarbu savas dzīves laikā, spēlējot flautu, un nekad neesmu domājusi, ka varu par kādu nospēlēt labāk. Vienīgi kaut cik pietuvoties komponista vīzijai, ko es nevaru zināt, ja viņš kādus pāris simtu gadu jau kā miris," saka Sniedze, kura interpretējusi arī The Prodigy dziesmu Firestarter, piedaloties televīzijas šovā Dzimuši mūzikai.
Kosmosa kuģa kapteinis
Otra dziesma ar garāku stāstu tekstā ir Melncilts, kurā kosmosa kuģa kapteiņa partijā ieskanas kāds agrāk nekad nedzirdēts vīrieša vokāls. Tāds kā aizelsies un pēdējiem spēkiem izspiests, bet ļoti intriģējošs. Sniedze ar gandarījumu noklausās manos spriedumos par šo nepazīstamo balsi, kas epizodiski parādās vēl vienā dziesmā (Nemēģini), un piebilst, ka versijas par tā īpašnieku bijušas dažādas – Intars Busulis, Haralds Sīmanis, Imants Daksis.
"Tā ir mana balss, kas pārveidota (pazemināta) ar vokoderu jeb vokālo transformeru Roland VT-3, ko man uzdāvināja Edgars tieši izmantošanai šajā dziesmā. Ar to var arī uztaisīt A-Eiropu, kas man ļoti nepatīk, gan balsi paaugstināt un ar basu dziedāt normālā sieviešu balsī. Rakstot dziesmu Melncilts, es biju slima ar šausmīgu bronhītu, un likās, ka galus tūlīt atdošu. Man apnika visu laiku slimot gultā, uzrakstīju šo dziesmu un iedziedāju. Man vajadzēja vīrieša vokālu, bet es nezināju, vai paspēšu to dabūt, un tad iedziedāju aptuveni tādu, kā man vajadzētu. Man bija grūti, un dziedāju ļoti, ļoti klusu. Kad to pirmoreiz noklausījos, biju pilnīgi šokēta – sajūta tāda, ka skatos spogulī un redzu, ka tā esmu es, bet viņš. Par šiem vārdiem un vīrieša vokālu domājot, es iztēlojos ļoti konkrētu kosmosa kuģa kapteiņa tēlu. Vairs es tā nodziedāt nevarētu – tur tas fīlings tāds, ka tūlīt jāmirst," stāsta Sniedze, nenoliedzot, ka ir klausījusies Loriju Andersoni, kura arī izmanto vokoderu, bet tikai vienreiz, lai pārāk neietekmētos, un šī iemesla dēļ mūziku klausoties pēc iespējas mazāk, jo nozagt kaut ko iespējams arī negribot – pavisam nejauši un nemaz neapzinoties, ka tas kaut kur dzirdēts, nevis paša izdomāts.
Citās dziesmās izklausās, ka Sniedze dzirdējusi Keitu Bušu. It kā jā, bet sajūsmā neesot – vienkārši Sniedzei esot tāda pati sīka, pīkstulīga balstiņa, un tas esot vienīgais risinājums, kā ar to kaut ko var izdarīt, jo ilgi viņai sava balss likusies nekam nederīga un gribējies tādu kā tām popdziedātājām ar afro piejaukumu. "Tad es atklāju, ka man arī ir šis vokāls," viņa saka un nodemonstrē zemāku balss toni, kas vietām ieskanas albumā.
No Priedaines mežiem
"Zivju bari pašķiras starp tiem, kas slīkst," – šie vārdi no dziesmas Kartupeļi iesēdās galvā, kad klausījāmies Sniedzes un viņas dzīvesbiedra Edgara Šubrovska kopīgo koncertu 2015. gada festivālā Zemlika. Albumā Inkrustācija tās gan nav – tā neesot par kosmosu, bet cilvēku attiecībām un iekšējo pasauli – tām smalkajām lietām, par kurām neviens parasti nerunā. Tāpēc tā atstāta trešajam albumam, un Sniedze iztēlojas, ka tas drīkstētu būt dramatisks, tajā pašā laikā vienkāršs, iespējams, nedaudz sociāls. Vēl viena dziesma, kas lika ar nepacietību gaidīt Sniedzes albuma iznākšanu, ir Izoletta, kas skanējusi gan Zemlikā Durbē, gan festivālā Bildes kopā ar grupu Manta. Tās magnetofona lentē savā studijā fiksēto ierakstu reiz man nodemonstrēja Ingus Baušķenieks – nospriedām, ka šādā vienkāršotā versijā dziesma skan skaisti un praktiski ir jau gatava, lai ar to nekas vairs nebūtu jādara, taču Sniedze esot gribējusi to pilnveidot – pavisam šai dziesmai esot kādas septiņpadsmit versijas.
Rezultātā albumā tā skan ar visādiem elektroniskiem virpuļiem, un tāda pašai autorei šī dziesma šķiet niknāka. Izrādās, pirmais iespaids ar dziesmas teksta autoru Šubrovski mums bijis līdzīgs – dziesma ir sačakarēta, bet, ja noklausies to vairākas reizes, Sniedzes domu gājiens kļūst ja ne gluži skaidrs, tad pamatots un intriģējošs. Galu galā kosmosa noslēpumi nekad nav līdz galam izdibināmi.
Lidojošais suns Falkons
Bez pastāvīgas dziedāšanas korī Ave Sol un savām dziesmām ir vēl vairāki projekti, kuros Sniedze piedalās. Kad viņa viesojās Radio Naba raidījumā Bitīt matos, tā vadītājs Dambis teica: "Izskatās, ka tu ar mūziku nodarbojies 24 stundas diennaktī." Tā gandrīz ir. "Vienmēr, kad man pajautā, kur vēl es spēlēju, nevaru uzreiz atcerēties. Pēdējā gadā gan bija tāds mieriņš iestājies, jo visvairāk domāju par Inkrustāciju," saka Sniedze.
Pašlaik viņa spēlē arī kantrimūzikas kolektīvā kopā ar Oskaru Jansonu (Cockroach Prophets), Edgaru Šubrovski, Raiti Viļumovu (arī Mantas bungas) un Dinu Skreituli (eks Hospitāļu ielas vijole). Ir meiteņu vokālais ansamblis Anima Solla, ko vada Mārīte Puriņa. "Koncentrējamies uz mūsdienu latviešu komponistu garīgo mūziku un tautasdziesmu apdarēm, taču ir bijušas avantūras arī ar džezu un seno mūziku," stāsta Sniedze, kad esam atgriezušies Rīgā no Priedaines meža, kur satikām arī lidojošo suni jeb pūķi Falkonu no Nebeidzamā stāsta, kura lomā arī albuma ieraksta laikā iejuties viņas mīļais baltais milzu suns Barons.
Inkrustācijas tapšanu vērojis arī otrs baltais draugs, bet pa šo laiku kosmoss viņu esot paņēmis pavisam, un uz zemes Lords vairs nav sastopams. Aizvien Sniedzes laboratorijā (ar pusmīksto "l" agrāko laiku manierē) vēl dzīvo viņas kumeliņi rumaciņi un auro sniega zirgs. Pagājušajā nedēļā Inkrustācija sāka ceļu pie klausītājiem ar prezentācijas koncertu, kas notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 8. aprīlī. "Beidzot būšu to palaidusi brīvībā un varēšu atvērt jaunu radošo apcirkni."
Sniedze Prauliņa. Inkrustācija @@@@@
Izdod Biedrība HI