2011. gada 21. oktobra K. M. Šišona intervijā laikrakstam Diena minētais arguments - „LNSO ir paveicis to, ko nav spējusi paveikt neviena Latvijas kultūras institūcija” - liek līdzjūtīgi pasmaidīt. Jaunais Rīgas teātris, Valsts akadēmiskais koris Latvija, Radio koris un citi kolektīvi piedalās pasaules prestižākajos festivālos un savā nozarē ir starp līderiem vismaz Eiropas mērogā. Līdzīgu statusu pagaidām nav sasniedzis neviens Latvijas orķestris.
Uzbrukums Kultūras ministrijai, kam „trūkst spēju un kompetences pamanīt un izprast atšķirību”, neiztur kritiku. Šī gada sākumā, sadarbojoties ar profesionālo mūzikas kolektīvu vadītājiem, ieskaitot LNSO direktori Ilzi Paideri - Staķi, Kultūras ministrijā tika rūpīgi izstrādāti kritēriji kultūras institūciju darbības vērtēšanai. Intervijas nervozais tonis kļūtu saprotamāks, ja izrādītos, ka tieši strukturēta un godīga darbības vērtēšana salīdzinājumā ar citiem kolektīviem ir tas, kas visvairāk izraisa Šišona kunga nepatiku.
Paradoksāli, bet LNSO tika dibināts kā Latvijas Radiofona orķestris, vēlāk tas ilgus gadus nesa Latvijas Filharmonijas simfoniskā orķestra nosaukumu. 1990. gadā orķestris nolēma mainīt savu titulu. No šī brīža ik pa laikam tiek lietota retorika „mēs esam Nacionālais, mums pienākas”. Prasību pamatošana ar savu nosaukumu nenorāda uz labu gaumi.
Vislielāko pretreakciju, lasot interviju, izsauc K. M. Šišona prasība atzīt LNSO par pārāku kolektīvu, apelējot arī pie orķestra „klausītāja”. Vai tas nozīmētu, ka klausītājs Rīgā, Tokijā un Minhenē ir pārāks par klausītāju Liepājā, Bauskā vai Valmierā? Tam es nevaru piekrist. Mūsu kolektīvus uztur mūsu zemes ļaudis un mums pirmkārt ir jāspēlē viņiem. Visā Latvijā. Sevišķi, ja mēs tieši viņiem prasām papildus dotācijas.
K. M. Šišona pašpārliecinātais joks - uzaicināt ekspertus, lai salīdzinātu orķestru sniegumu - ir vērā ņemams. Pirms šādas sacensības gan taisnīgi būtu „visiem skrējējiem uzvilkt vienādas krosenes”. Ar to domāju konkurētspējīgu tehnisko aprīkojumu - mūzikas instrumentus. Nav noslēpums, ka Liepājas Simfoniskais orķestris ir spiests lietot zemākas klases „darbarīkus”, kas hipotētiskajās skriešanās sacensībās nenodrošinātu veselīgu un taisnīgu konkurenci.
Liepājas Simfoniskais orķestris krīzes spiedienu ir izjutis smagāk, nekā galvaspilsētas mākslinieciskie kolektīvi. Vairākkārtēji orķestra sastāva samazinājumi, mūziķu atalgojuma sarukšana vairāk kā par trešdaļu, agrāk plānotu koncertu atcelšana ir bijis milzīgs izaicinājums. Neskatoties uz to, orķestra izaugsme šajā grūtajā laikā ir nenoliedzama. Skanējuma kvalitāte un mākslinieku atdeve pārsteidz gan klausītājus, gan viesdiriģentus ar starptautisku vārdu. Tas notiek apstākļos, kad mūziķi Liepājā, lai iztiktu, ir spiesti papildus strādāt par bārmeņiem un taksometru vadītājiem. Arī K. M. Šišonam nenāktu par ļaunu vismaz reizi mūžā paklausīties, kā skan Liepājas Simfoniskais orķestris.
Atbalstot jebkurus centienus uzlabot apstākļus profesionālās kultūras jomā un paužot solidaritāti lieliskajiem LNSO mūziķiem, gribu aicināt LNSO uzņemties flagmaņa lomu, apvienojot pūliņus mūsu nozares kopējās situācijas uzlabošanā un nevis kļūstot par dzeguzes mazuli, kas no ligzdas grūž ārā pārējos putnēnus.
Liepājas Simfoniskā orķestra valdes loceklis Uldis Lipskis.