Kolektīvais mīts
Morisejs ir viena no dīvainākajām un arī patīkamākajām figūrām mūsdienu populārajā kultūrā, kur viņa lomu būtu tikpat grūti nenovērtēt, cik viegli būtu to pārvērtēt. Ja viņš nekoncertētu tik intensīvi (pēdējos piecus gadus Morisejs pavadījis turnejās) un faniem nebūtu iespējas regulāri apmierināt tieksmi redzēt viņu vaigā, varētu iedomāties, ka šī mākslinieka fiziskā iemiesojumā — īru asinis, angļu sirds — nav vispār. Viņš jau sen dzīvo pielūdzēju apziņā — un tieši ar to ir unikāls. Morisejs ir mūsu kolektīvais mīts, ko veido paši fani, tāds kā Wikipedia, kur ir iespējamas kļūmes, neprecizitātes un lietotāju fantāzijas, bet šis mīts ir vērtīgs datu, emociju un pārdzīvojumu krājums, milzīgs informācijas blāķis un enerģijas sablīvējums. Pats Morisejs šo mītu vienmēr ir veicinājis, dažreiz pastarpināti, dažreiz tieši, bet viņš to nekad nav iedragājis.
Divdesmit piecos gados viņš nav atklājis nevienu no saviem noslēpumiem, nav sabojājis nevienu no ilūzijām, kas saistītas ar viņa vārdu un virmo gaisā. Morisejs nav Eimija Vainhausa — piedodiet par salīdzinājumu —, kura tiešām dzīvo un mirst savā mākslā un savās dziesmās, viņš nošķir mūziku no dzīves. Un par viņa dzīvi nav zināms nekas — 90.gadu beigās mūziķis aizbēga no Lielbritānijas un izvēlējās pazust Losandželosas plašumos un Romas antīkajā vidē.
Iekāre, piesardzība
Mūziķa ietekmē atrodas ne tikai fani, kuri joprojām uz koncertiem ierodas ar frizūru kā Morisejam senāk (galvenais šajā tēlā ir pareizi veidots uz augšu sasliets matu cekuls). Pat grūti iedomāties, par ko domā pats Morisejs, kad, izejot uz skatuves, pirmajās rindās redz vairākus desmitus gandrīz vienādu eksaltētu moriseju ar vienādu "reljefu" uz galvas. Dažādos karjeras posmos viņš ietekmējis gan alternatīvās rokgrupas, gan popmūziķus. Moriseja grupa The Smiths, kas pastāvēja no 1982. līdz 1987.gadam, atstājusi iespaidu uz Oasis, Radiohead, Coldplay, Franz Ferdinand, The Libertines, British Sea Power u.c., bet mūziķa soloiznācieni noteikti neatstāja vienaldzīgus ne Robiju Viljamsu, ne Rufusu Veinraitu. Moriseja ietekme ir gan muzikāla, gan estētiski mākslinieciska — viņš ir profesionāls valdzinātājs, kurš acumirklī uzbudina publiku un visu koncertu uztur augstāko iedomājamo iekāres līmeni.
Viņš dejo ar mikrofona vadu, atpogā kreklu, noguļas uz grīdas, dzied un svīst. Meistarīgi ķircina publiku, ļaujot sev pieskarties un izpildot savu hitu ar "runājošo" nosaukumu The Last Of The Famous International Playboys. Morisejs ir gana runīgs. Viņš paziņo, ka tieši koncerta dienā iznācis viņa jaunais singls That"s How People Grow Up: "Es devos uz Virgin mūzikas veikalu Elizejas laukos, lai atrastu jauno Moriseja singlu. Un to neatradu!" Vēl viens spilgts citāts no Parīzes priekšnesuma: "Ja Hilerija Klintone kļūs par nākamo ASV prezidenti, lūdzu, nogaliniet mani!" (Vienā no iepriekšējiem koncertiem Morisejs bijušo ASV pirmo lēdiju nodēvējis par Bileriju Klintoni, ļaujot noprast, ka viņa favorīts cīņā par apmešanos Baltajā namā ir Baraks Obama.)
Rituāls ar kreklu
Dziedātājs koncertā dod iespēju izteikties arī aktīvākajiem faniem, kuri stāv pirmajā rindā. "Es jums sekoju kopš 1993.gada — un tā ir manas dzīves vēsture," saka Freds, kuram Moriseja pielūgšana acīmredzot nav nekāda joka lieta, bet svarīga misija. Morisejs, būdams mītisks tēls, saviem cienītājiem nekad nesagādā vilšanos. Šovs sasniedz kulmināciju, kad mākslinieks atkailina torsu, ar kreklu noslauka sviedrus un iesviež kreklu pūlī. Fani zaudē saprātu un saplēš sasvīdušo kreklu gabalos — zālē izvēršas pamatīgs kautiņš. Viņi cīnās līdz pēdējam krekla gabaliņam, līdz pēdējai Moriseja sviedru lāsei. Pats mūziķis skatuves priekšā notiekošajam uzmanību nepievērš. Moriseja koncertu pastāvīgie apmeklētāji zina, ka rituāls ar kreklu tiek atkārtots katrā šovā.
Parīzes koncerts izceļas ar neaizmirstamu finālu. Morisejs pēc bis izpilda hitu First Of The Gang To Die, fani saprot, ka viņiem vairs nav ko zaudēt, un gāžas pāri barjerai uz skatuves. Kamēr apsargi mēģina apturēt vīriešus, uz skatuves uzlec sieviete, kura mēģina noraut viņam kreklu un "izvarot" savu iespēju robežās. Morisejs viņai nepretojas — viņš vispār izskatās tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Draiskāks Klūnijs
Tuvojoties 50 gadu jubilejai, Morisejs (48) ir perfektā radošā formā — divi pēdējie soloalbumi You Are The Quarry un Ringleader Of The Tormentors ir vieni no spilgtākajiem darbiem viņa apjomīgajā diskogrāfijā. Sirmums viņam piestāv tikpat labi kā Džordžam Klūnijam — uz skatuves viņš arī ir tāds draiskāks Klūnijs. Narcisms, snobisms, cinisms, pašironija un tipiska angļu humora izjūta — tā ir Moriseja — mākslinieka — diagnoze. Bet pirmām kārtām viņš ir intelektuāls dzejnieks — skarbs, bet melanholisks; sociāli aktīvs, bet atsvešināts. Viņa literārais elks vienmēr ir bijis Oskars Vailds. Arī daudzi mūsdienu rakstnieki atzīst, ka patiesi mīl Moriseju. X paaudzes autors Duglass Koplends pirms diviem gadiem intervēja mūziķi britu žurnālam The Observer, Harija Potera "māte" Dž.K.Roulinga atzina, ka "The Smiths bija vienīgā grupa, kuras izjukšanu pārdzīvoju kā personisku traģēdiju".
Morisejs ir proletariāta pilsētas Mančestras bērns, kurš dievinājis klasisko Holivudu (pirms kļuva par mūziķi, viņš jaunībā uzrakstīja grāmatu par Džeimsu Dīnu), Elvisu Presliju un Alēnu Delonu. Tagad viņš draudzējas ar Nensiju Sinatru (Frenka Sinatras meita), kuru iedvesmojis ierakstīt ļoti interesantu albumu Nancy Sinatra, kas izdots pirms četriem gadiem. Losandželosā līdz 2006.gadam viņš dzīvoja bijušajā Klārka Geibla savrupmājā.
Vientuļš estēts
Morisejs pēc būtības ir skumīgs, pat traģisks varonis. Viņam ir sarežģītas attiecības ar dzimteni un apkārtējo pasauli. Izcils ieguldījums britu mūzikā Morisejam nebūt nenozīmē visu mīlēta veterāna statusu — viņš nav Eltons Džons. Viņš vienmēr bijis dumpinieciski noskaņots estēts, kurš daudz ko nemīl — britu karalisko ģimeni, Tečeri, Blēru, Bušu, repu, reivu, tīņu popzvaigznes u.c. Morisejs bieži tika vainots rasismā un nacionālismā. Pērnā gada nogalē lielu skandālu izraisīja viņa intervija žurnālam NME, kurā mūziķis izteicās par pārāk labvēlīgo Lielbritānijas imigrācijas politiku: "Man nav nekas pret cilvēkiem no citām valstīm, bet, jo lielāks ir pieplūdums Anglijā, jo vairāk izzud britu identitāte." Vēlāk Morisejs gan norādīja, ka viņa vārdi tikuši sakropļoti un viņš ir apmelots.
Dziedātājs neslēpj, ka cilvēkus īpaši nemīl (tiesa, par ko gan viņus mīlēt?) un izvēlas cēlu vientulību. "Būt vienam — tā ir privilēģija. Es neesmu viens tāpēc, ka esmu pieļāvis kādu briesmīgu kļūdu, vai tāpēc, ka ar mani ir pārāk grūti. Vai varat iedomāties, ka jums ir iespēja darīt to, kas jums patīk, un jums nekad nav jārēķinās ar citu cilvēku un viņa radiem? Jūs varat pastāvīgi attīstīties, kad esat vienatnē. Jūs neattīstāties, kad esat ar kādu kopā. Jums jāsavalda savas emocijas, un tad jums neatliek nekas cits, kā braukt kopā uz lielveikaliem un gaidīt vienam otru pie tiem veikaliem," uzsver Morisejs, kurš ir pārliecināts, ka labāk būt vienam un dzīvot celibātā, nevis tērēt savu vērtīgo laiku citiem.
Varbūt tiešām vienīgais, kam vērts tērēt laiku, ir klausīties Moriseja dziesmas un braukt uz viņa koncertiem?…