"Bijām tik meistarīgi uzrīkojuši Pasaules koru olimpiādi Rīgā 2014. gadā, ka Interkultur (organizētāji no Vācijas) mūs paši aicināja rīkot Rīgā arī Eiropas koru olimpiādi. Viņi novērtē mūsu Dziesmu svētku organizēšanas pieredzi un bija sajūsmā gan par loģistiku (transportu, ēdināšanu), gan konkursu norisi," priecājas šonedēļ Rīgā notiekošās 3. Eiropas koru olimpiādes mākslinieciskais vadītājs, koru diriģents Romāns Vanags. Tajā var iepazīt visas pasaules koru daudzveidību – piedalās 160 koru no 40 valstīm, kopā ap 10 000 dalībnieku. "Mūsu pieredze ir jau starptautiski atzīta, un Interkultur izmanto mūsu darbiniekus arī citur. Žūriju sekretāri un koru asistenti, mūsu jaunieši no Latvijas strādā Interkultur rīkotajos konkursos Itālijā, Vācijā un daudzās citās valstīs. Es pats esmu bijis mākslinieciskais vadītājs konkursos ASV, Itālijā, Grieķijā, Austrijā, Francijā. Pat ļoti eksotiskajā Taizemē, Čangmai – otrajā lielākajā pilsētā aiz Bangkokas –, kur pirmajā Taizemes koru festivālā piedalījās 60 koru no visas Āzijas," stāsta Romāns Vanags. Viņš ir viens no koru kultūras līderiem: jau kopš 1987. gada vada J. Mediņa Mūzikas skolas zēnu kori un kopš 1990. gada sieviešu kori Minjona, bijis jau vairāku Dziesmu un deju svētku virsdiriģents un ir nākamvasar gaidāmo Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs. Viņš arī pats diriģē vairākos 3. Eiropas koru olimpiādes koncertos, tāpēc nākšoties skraidīt kā Figaro šurp, Figaro turp.
Kāds ir starptautiskās pieredzes galvenais guvums?
Tas bieži ir saistīts ar ļoti interesantiem izaicinājumiem. Piemēram, viesojoties izcilajā Vestminsteras koru koledžā Prinstonā, man bija unikāla iespēja iepazīt visaugstākā līmeņa izglītības iestādi, kurā rīkojām koru konkursu. Toreiz kopā ar amerikāņu komponistu Mortenu Lauridsenu atskaņojām paraugkoncertu ar viņa mūziku. Tās ir unikālas iespējas man kā diriģentam tikties un muzicēt ar šiem cilvēkiem, vadīt un vērot meistarklases. Tas uztur arī interesi par Latviju, jo diriģentiem no Latvijas ir daudz iespēju pastāstīt par savu zemi un tās mūziku. Oktobrī vadīšu interesantu konkursu Kalamati pilsētā Grieķijā, kur man būs arī jāatskaņo Mika Teodoraka skaņdarbs. Vērtēt koru sniegumu žūrijās bieži aicina arī Māri Sirmo un mūsu komponistus Rihardu Dubru, Ēriku Ešenvaldu, kuru mūzika ir ļoti iecienīta koru vidē. Saskaitīju, ka vienā gadā esmu piedalījies 16 dažādās koru žūrijās pasaulē. Arī šoruden septembrī jābūt žūrijā konkursā Itālijā, novembrī – starptautiskā kordiriģentu konkursā Viļņā. Decembrī vērtēšu koru konkursu Bratislavā, bet vērtēt konkursu Somijā laika trūkuma dēļ nācās atteikt. Kori, it īpaši Ķīnā, bieži aicina iestudēt koncertprogrammas. Nesen Jekaterinburgā sastapta ķīniešu diriģente man stāstīja, ka ļoti vēlas uzaicināt Ēriku Ešenvaldu. Tīkls ir plašs, un man ir paveicies, ka esmu starptautiskajā apritē. Zinu, ka tūlīt šeit, Rīgā, tiksies Klaipēdas pašvaldības un kultūras pārstāvji, lai runātu par iespējām rīkot koru olimpiādi Klaipēdā. Interese rīkot šādus notikumus pasaulē ir ļoti liela. Tas nozīmē, ka koru kustībai ir milzīga nākotne. Pilsētas ir ieinteresētas uzturēt kultūras dzīvi savā vidē, un tā ir liela iespēja koru kustības attīstībai, jo tas ir arī finansiāls atbalsts.
Ar ko Interkultur rīkotie koru forumi atšķiras no prestižajiem Eiropas Grand Prix konkursiem vai konkursa Marktoberdorfā?
Eiropas Grand Prix jau ir ieguvis elitāru skaņu, un ar šādiem konkursiem Interkultur olimpiādes īsti nekonkurē. Taču pasaulē notiek ļoti daudz koru konkursu. Tā dēvētā Lielā sešnieka – Eiropas Grand Prix – konkursos ir akadēmiskas koru izpausmes robežas, turpretī Interkultur konkursi iesaista visdažādāko mūziku – pat džeza, popkoru, gospeļu, spiričuelu, šova koru dziedāšanu un dažādas etniskās dziedāšanas iespējas. Manuprāt, tas ir ļoti interesanti, īpaši šādās olimpiādēs. Atbrauc tik daudzi kori, un katram ir sava specifika. Piemēram, gospeļu dziedāšana. Pie mums tā vēl ir ļoti maz attīstīta, bet ASV ir pilns ar gospeļu koriem. Gospeļus tagad ļoti grib dziedāt arī Āzijas valstīs, un koru olimpiāde ir vieta, kur viņi var izpausties. Marktoberdorfā viņiem, tāpat kā džeza un popkoriem, nav ko darīt, jo tas ir konkurss klasiskajā kordziedāšanas izpratnē. Uzskatu, ka ir labi visus iesaistīt kustībā, jo koris bez mērķiem nav pašpietiekams. Viņiem gribas sevi rādīt citiem.
Kas šo raibumu spēj adekvāti novērtēt?
Mani priecē, ka Interkultur rūpīgi atlasa žūrijas locekļus. Viņi seko līdzi cilvēka karjerai – cik nozīmīgs viņš ir savā valstī un Eiropas vai pasaules mērogā. Viņi izvēlas ekspertus tā, lai kori, saņemot rezultātu, sajustos profesionāli novērtēti. Man ir liels prieks, ka Eiropas koru olimpiādes konkursu starptautiskajās žūrijās līdzās TOP diriģentiem no dažādām valstīm šonedēļ būs gan Māris Sirmais, Mārtiņš Ozoliņš un Andris Veismanis, gan Selga Mence un Uģis Prauliņš. Eirovīzijas koru konkursa žūrijā, ko vadīs pasaulslavenais komponists Džons Raters, strādās Elīna Garanča un Nikolass Finks no Šveices, bet visu starptautisko TV šovu vadīs komponists Ēriks Vitekers. Džons Raters šeit jau ir viesojies pie Māra Sirmā Garīgās mūzikas festivālā un pazīst mūsu koru kultūru. Viņš par to ir augstās domās.
Atšķirībā no klasiskajiem koru konkursiem, kuros ir stingra atlase, koru olimpiādes ir ekskursijas visiem un katrs maksā pats.
Jā, arī mēs ar Minjonu izbaudījām to, ka, sacenšoties prestižajos konkursos Areco, Tūrā, Varnā un Debrecenā, nav jāmaksā. Savukārt Interkultur pasākumi ir koru tūrisms, un tie jāsedz pašiem. Bet es esmu pārsteigts par to, cik daudzi kori ir gatavi to darīt. Mēs taču bieži daudz naudas iztērējam vienkārši kopīgām izklaidēm. Šis ir veids, kā dziedātāji tērē kopā būšanai. Korī tu būsi kopā ar draugiem, būs kompānija, būs vakars un pasēdēšana. Var iedraudzēties un uzņemt kontaktus ar kādu citu kori. Šādā veidā attīstās koru apmaiņa. Bet viņš nekad nebrauktu šurp vienkārši kā tūrists apskatīties pieminekļus. Protams, ir labi šos pasākumus rīkot Rīgā, kur vari saņemt ļoti lielu kultūras devu un bagātināties vēstures aspektā.
Vieta, kas viņus uzņem, ekonomiski ļoti iegūst. Īpaši viesnīcu un ēdināšanas bizness, suvenīru tirdzniecība, kultūras pasākumi, bāri. Rīgas pilsēta bija ļoti priecīga 2014. gadā. Līdzīgi būs arī šoreiz, kad ap desmit tūkstošiem cilvēku uz nedēļu sabrauks Rīgā. Daudzi atbrauc kopā ģimenēm un atļaujas tērēt diezgan lielus līdzekļus. Pieprasītais komforta līmenis ir ļoti atšķirīgs: NVS un Austrumeiropas valstu kolektīvi interesējas par lētām kopmītnēm, bet Skandināvijas valstu kori vēlas dzīvot četrzvaigžņu (daži – pieczvaigžņu!) viesnīcās.
Latvija joprojām ir vadošā koru lielvalsts?
Ļoti daudzās pasaules valstīs ir gan izcili kori, gan masveidīga koru kustība. Pavisam negaidot Slovēnijā ir divi tūkstoši koru! Ne visi brauc uz pasaules konkursiem, bet, ja atbrauc, – ir jāuzmanās. Galvenais nav tas, kurš ir labākais. Cilvēks, kurš dzied korī, ir sabiedrības daļa. Jo tā ir lielāka, jo sabiedrība ir veselīgāka. Gan fizioloģiski – dziedāšana tīra elpošanas ceļus, attīsta vestibulāro aparātu un daudz ko citu, kas uztur cilvēku dzīvē –, gan mentāli – cilvēki, kas dzied, nav tendēti veikt noziegumus. Cik noziedznieku dzied Dziesmu svētku kopkorī? Es domāju, ka neviens.
Mani pārsteidz koru masveidība Ķīnā, kurp bieži braucu kā viesprofesors Pekinas konservatorijā. Redzot, cik mērķtiecīgi valdība atbalsta mūzikas un jauno diriģentu izglītību, paredzu ļoti strauju koru uzplaukumu. Jau tagad ir pirmie rezultāti. Tikko atrakstīja viens ķīniešu profesors: uz Rīgu dosies mans kolēģis, vai iedosi latviešu mūzikas notis? Dikti gribas šīs dziesmas dziedāt. Klāt vesels saraksts, kurā ir arī Jēkaba Jančevska, Lauras Jēkabsones un citi vārdi, kas mums pašiem vēl ir jauni. Mēs reizēm paši nenovērtējam to, kas mums ir, un paši savām rociņām esam gatavi no tā atteikties. Mums liekas, ka arī izglītībā viss notiks pats no sevis, ka mūzikas skolotāji paši uzplauks pēc lietus.
Patiesībā tas ir process, ko nedrīkst pārtraukt. Kas notiek ar dziedāšanu, sākot jau no bērnudārza un pamatskolas? Tā ir apdraudēta, jo spējīgie skolotāji jau ir pensijas vecumā, bet jaunā paaudze nav ienākusi ar tādu varenumu kā iepriekšējās. Padomju mūzikas izglītības sistēmā bija ļoti labas iestrādes, no kurām tagad, atsaucoties uz ekonomiskajiem iemesliem un citu valstu piemēriem, gribam tikt vaļā, jo tas maksā.
Domāju, ka valstīs, kuras sāk novērtēt mūzikas izglītību un tajā ieguldīt, koru kultūra strauji attīstīsies. Pašlaik mēs vēl esam vadošā koru lielvalsts, un to atzīst pasaulē, bet izglītības problēmu pirmās sekas jau ir jūtamas. Mums ir arī demogrāfiskā krīze (emigrācija, mazā dzimstība), un valsts ir diezgan traģiskā stāvoklī. Dzirdēts: ja mūzikas skolu nav bagātajā Beļģijā vai Holandē, kāpēc mums, nabagiem, izgrūst tam naudu? Bet laukos tā varbūt ir vienīgā kultūras izpausme, kas šo vidi var uzturēt un saglabāt. Mēs nevaram visu savilkt tikai Rīgā. Kaut kam ir jābūt arī laukos, lai cilvēki tur paliktu. Tur nevar palikt tukšums: līdz skolai simt kilometru, līdz mūzikas skolai – divsimt, bet dzīvojiet te!
Kur paliek inteliģentā, izglītotā vide? Sakoncentrējušies Rīgā, kur nenormāli konkurē cits ar citu, bet ārpus Rīgas – tukšs. Esmu gatavs Mūzikas akadēmijā apmācīt skolu koru diriģentus no visas Latvijas, bet vēlos, lai viņi atgriežas atpakaļ mājās. Kādreiz Imants Kokars sēdēja sadales komisijā un nozīmēja: Cēsīs vajag mūzikas skolotāju, tev jābrauc! Par valsts doto izglītību zināms laiks bija jāatstrādā. Mūzikas izglītība ir viena no visdārgākajām, bet viņš pēc tam pasaka: nē, nē, palikšu Rīgā dziedāt korī…
Kur viņam likties, ja ne visās skolās ir kori un mūzikas stundas?
Nav. Bet jautājums ir: kāpēc? Te ir divi gali. Pirmais – cik tas šķiet vajadzīgs skolas vadībai un cik no viņiem tiek prasīts. Uzskatu, ka akreditācijā liela priekšroka jādod tām skolām, kurās ir koris, ansamblītis, deju kolektīvs, teātra pulciņš vai pūtēju orķestrītis. Tā ir emocionālā daļa, ko eksaktās zinātnes nevar iedot.
Lielāku atbalstu interešu izglītībai?
Tas ir slikts vārds. Tā ir ļoti nepieciešamā emocionālā izglītība. Tur jāstrādā profesionāliem skolotājiem. Reizēm skatos uz švaku korīti un domāju: šie bērni ir tieši tādi paši kā manā zēnu korī. Iedodiet viņiem labu diriģentu, foršu čali, kas spēj ieinteresēt! Ir tādi diriģenti, kuru iestādi jebkurā dārziņā, un tas uzplaukst. Taču iestādīšana diemžēl nenotiek, jo vai nu viņi paliek Rīgā, kur viņus pievilina citas intereses, vai arī nav vietējā atbalsta un vajadzības pēc šāda diriģenta skolā. Tur acīmredzot samierinās ar neieinteresētu viduvējību, kas samaļas pati un samaļ citus sev apkārt.
Korim vajadzētu būt obligātam mācību priekšmetam no pirmās līdz ceturtajai klasei, jo cilvēks (arī bērns) tikai uz savas zināšanu bāzes var izdarīt izvēli. Viņš taču nekad to neizvēlēsies, ja nebūs pamēģinājis. Un, ja viņš nemāk to bumbu spēlēt, viņš nekad neies uz fizkultūru, vienmēr meklēs mammas zīmi. Katrs bērns grib dziedāt. Viņš tikai ir jāpamudina – jāparāda, ka viņš to var. Tad viņam iepatiksies.
Tāpēc zēnu kora programmās iesaisti popmūzikas solistus?
Puikām tas ir ceļš uz mūziku, jo viņiem Sound Poets Jānis Aišpurs ir elks. Jaunieši viņu klausās, un izrādās, ka viņš arī ir dziedājis korī un var ar ģitāru rokās dziedāt kopā ar viņiem. Tad puikas atraisās daudz vairāk, nekā tad, ja sēdēšu un sausi stāstīšu, ka Bahs bija liela personība un viņa mūzika ir liela vērtība. Gan publikai, gan puikām tas ir notikums. Lai sāktu kaut ko darīt, jāsāk ar vistuvāko piemēru, jāizveido empīriskā saite ar mūziku. Tagad man vīru grupā (tenoros un basos) dzied cilvēki, kuri auguši kopā ar Renāra Kaupera dziesmām, ar Anci Krauzi un savulaik ar Mārtiņu Freimani. Viņi ir attīstījuši zēnos muzicēšanas prieku.
Tas ir dzīvs, gadiem ildzis, nevis grāmatās izlasīts piemērs vai viens eksperiments. Nedrīkst novilkt strīpu un aiziet tikai vienā virzienā. Izglītībā jābūt daudzpusībai. Zēni ar prieku dzied gan Raimondu Paulu, gan Mocartu, viņi nesaka ka Pauls ir forši, bet Mocarts ir štrunts. Puikām mirdzēja acis, muzicējot kopā ar Mortenu Lauridsenu, kurš ir absolūts klasiskās mūzikas pārstāvis. Viņiem tas bija liels notikums. Ja bērniem tādu nav, tad viņi paliek pie spēlītēm savos viedtālruņos. To jau rāda viņu īkšķu veiklība, tas šķiet stiprākais loceklis viņu ķermenī. Tā ir aizvērta un bīstama introvertā pasaule, bet mēs nevaram pret to cīnīties, vienkārši aizliedzot, atņemot viedtālruni. Ir jādod kaut kas pretī. Tāpēc koru olimpiādes bērnu un jauniešu koru koncertā Tiltiem pāri, kam Uldis Marhilevičs uzrakstījis jaunu ciklu ar tādu pašu nosaukumu, iesaistīju Aminatu, Daumantu Kalniņu un arī hiphopa mākslinieku Edavārdi. Šis darbs varētu nonākt līdz nākamajiem Skolēnu dziesmu svētkiem pēc diviem gadiem. Puikas un meitenes grib dziedāt tikpat labi un atrasties kopā ar viņiem uz vienas skatuves. Sajust, ka tu dziedi un kāds arī klausās. Nevis tu viens dziedi pie ugunskura, kad pārējie jau guļ. Tā ir mana atbilde, vai popmūziķi ir vēlami Dziesmu svētkos.
Tavs īpašais lolojums olimpiādē ir koncerts Ziemeļu gaisma?
Man ir prieks, ka tiekam Doma katedrālē. Programma ir spilgta un krāsaina. Mārtiņš Klišāns diriģēs Uģa Prauliņa tikko pabeigtā jaundarba pirmatskaņojumu (diviem zēnu koriem), pasaulē atzītā vokālā grupa Nordic Voices atskaņos norvēģu, Erebrū kamerkoris – zviedru mūziku. Pats šajā koncertā diriģēšu Ērika Ešenvalda darbu Rivers of light (Gaismu upes), kas mūzikā ilustratīvi spilgti ataino ziemeļblāzmu. Man tas ļoti iepatikās, strādājot ar Skandināvijas diriģentiem Somijā un vadot Ešenvalda mūzikas meistarklasi Ziemeļvalstu koru kultūrai veltītajā festivālā Nordklang Šveicē. Otrs ir speciāli man rakstītais Riharda Dubras darbs O be joyfull in God ar XI gadsimta latīņu tekstu. Esmu ļoti priecīgs, ka šajā koncertā muzicēs ērģelniece Iveta Apkalna, saksofonists (mans brāļadēls) Kārlis Vanags un Edgars Saksons pie sitaminstrumentiem. Freds ŠŠēbergs ar Erebrū kamerkori un pasaulē atzītā vokālā grupa Nordic Voices, kas etniskajā manierē dziedās Ērika Ešenvalda Sāmu tautas dziesmas apdari. Viss kopā būs interesants notikums ar izteiksmīgu Uģa Brikmaņa gaismu partitūru. Ceru, ka stunda, ko cilvēki pavadīs kopā Rīgas Domā, radīs viņiem pozitīvi jaukas pārdomas par to, cik spēcīga un skaista ir akadēmiskā kormūzika.
Ziemeļvalstu mūzikas koncertam iedvesmoja latviešu garīgās mūzikas koncerts 8.Pasaules koru olimpiādē 2014.gadā?
Latviešu garīgās mūzikas koncerts, Māra Sirmā lolojums Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā bija viena no visspilgtākajām Pasaules koru olimpiādes veiksmēm. Tas bija ļoti piepildīts, atmosfēra un koru kvalitāte bija fantastiska. Ir tik interesanti, ka mums Latvijā ir tik atšķirīgas radošas personības - Māris Sirmais, Sigvards Kļava, Mārtiņš Klišāns, Andris Veismanis, Kaspars Ādamsons, nevis tikai viens līderis, kam citi skrien līdzi. Tā nav sacensība, tas ir radošs izvirdums. Igaunijā un Lietuvā un Igaunijā tā nav. Tur dominē viens – Vītauta Miškiņa vai Tenu Kaljustes rokraksts.
Tavs viedoklis, kāpēc ap nākamvasar gaidāmo Dziesmu un Deju svētku programmām liesmo tik kaislīgas strīdu krustugunis?
Priecājos, ka beidzot arī dejotājiem un pūtējiem, arī koklētājiem ir noticis kaut kas tāds, kas viņus tik ļoti saviļņo. Līdz šim man likās, ka tikai kori var ņemties un strīdēties un par dziesmām un dirigentiem. Es tos nesauktu par konfliktiem. Tie ir radoši strīdi, kuros meklējam ceļu uz pareizo pusi. Koriem šoreiz ir ļoti savlaicīgi iedots repertuārs. Izdarīts superīgs darbs ar noslēgumkoncerta modelēšanas koncertiem. Nupat ir laiks visu pārskatīt, pārdomāt un, iespējams, veikt korekcijas. Es no tā nebaidos. Mums būs saruna ar svētku noslēgumkoncerta māksliniecisko vadītāju Mārtiņu Klišānu un koru nozares padomi par to, kā nonākt līdz rezultātam, par kuru gandrīz visi varētu justies laimīgi gan koncerta dinamikas, gan ilguma un režijas ziņā. Es gribētu, lai Latvijas simtgades Dziesmu svētki nebūtu blāvāki par 2008.gada Dziesmu svētkiem. Joprojām uzskatu, ka tie ir paši labākie visā mūsu atjaunotās brīvvalsts laikā. Ar toreiz Māra Sirmā veidoto noslēgumkoncertu latiņu esam uzlikuši ļoti augstu, un atceros, ka arī viņš brīžiem saskārās ar lielu pretestību. Tāpēc es novēflu Mārtiņam Klišānam veselīgi pārdzīvot kritiku un turpināt darbu.
Es pats esmu rīkojis lielus notikumus – zēnu koru salidojumus, lielkoncertus, Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkus, un zinu, ko nozīmē uzturēt dinamiku, neatlaist to vaļā. Es priecājos, ka Mārtiņš Klišāns ir atvērts, spējīgs diskutēt, uzklausīt viedokļus, izdarīt secinājumus un tad pieņemt lēmumus. Viņš nav iesēdies komforta zonā: kā esmu izdomājis, tā darīšu un neko nemainīšu. Koru nozares priekšrocība ir tā, ka mums ir daudz spilgtu personību un radošu piedāvājumu, nevis tikai visu laiku vieni un tie paši divi vai trīs līderi, kā tas patlaban ir tautas deju nozarē. Te būtu jāskatās dziļāk: kāpēc ir izveidojusies tāda situācija?
Pats kādreiz gribētu veidot Dziesmu svētku noslēguma lielkoncertu?
Gribētu. Man pat ir viena ideja nākotnes Dziesmu svētkos. Esmu domājis, par to, kā jaunā veidā apspēlēt mūsu klasiku, ko parasti mēdzam saudzīgi novietot koncerta sākumā un beigās. Bet es neprotu rakstīt koncepcijas. Galvenais ir mūzika, un tad tikai nāk režija. Kamēr nav mūzikas, ko es tur filozofēšu uz papīra? Ja man piedāvātu, es nāktu, bet neiešu sacensties ar cilvēkiem, kuri prot labāk uzrakstīt koncepciju. Vai tad tiešām ir noteikts, ka Nacionālais kultūras centrs pats neko vairs nedrīkst darīt un visam jānotiek tikai koncepciju konkursu veidā? Tad jau drīz būs jārīko konkurss arī par to, vai tu drīksti nākt iekšā pa durvīm.
Cilvēki klausās mūziku, dziesmas, nevis verbālu izskaidrošanu un izglītošanu. Es noklausījos visus trīs Dziesmu svētku ieskaņas kocertus Talsos, Jēkabpilī un Dikļos. Pirmajā runātie teksti bija ļoti gari, otrajā īsāki un tikai trešajā - Dikļos beidzot saklausīju gaišumu, kādu gribu dzirdēt. Tur pēkšņi izdzirdēju, ka Jurjāns skatās uz smukām meitenēm pakalnos. Runāšanas īpatsvaram koncertā ir jābūt minimālam. Tekstā ir ļoti daudz skaidrojošu lietu, un ja to nedzird, tad nav jēgas. Tad runāšana sāk traucēt koncertam. Šis ir Noslēguma koncerts, nevis uzvedums. Teksti lai paliek teātrim. Ļauj koncerta lokiem (koncerta daļām) notikt, nevis sāc paskaidrot, ka tagad sāksies nākošais loks. Filozofiskos tekstus var nodrukāt programmiņā. Tiklīdz to sāk stāstīt un mācīt, tā ir skološana nevietā, turklāt koncerts nedrīkst būt neizturami garš.
Tavs viedoklis par to, ka koncertā šoreiz tiks izceltas mūsdienu autoru tautas dziesmu apdares, klasisko mantojumu novirzot uz apdziedāšanās daļu?
Manuprāt ir labi, ka sadziedāšanās daļā šoreiz iekļautas tautas dziesmu apdares. Labi, ka sadziedāšanās daļa nav tikai galda dziesmu un popdziesmu blāķis. Kādreiz cilvēki taču sanāca kopā un dziedāja Kur tu skriesi, vanadziņi, bet tagad dziesmas no Jauns Mēness un Ainara Mielava repertuāra. Lai tie, kas nav aktīvi koros, padzied līdzi Krauklīt’s sēž ozolā, un tad jau beigās varēs dziedāt arī Ai, jel manu vieglu prātu.