Operteātris Estonia atradis superzvaigzni Latvijā - lūk, vissvaigākais no ārzemju presē lasītā par Latvijas Nacionālās operas direktoru režisoru Andreju Žagaru. Šādi viņu pirms viņa jaunākā iestudējuma Džakomo Pučīni Manona Lesko, kas veidots tepat kaimiņos, pieteica Igaunijas laikraksts Postimees, zīmējot kā «ideālu mūsdienu sabiedrības un kultūras kontekstā, kas virzīts uz garīgumu, radošumu, pašrealizāciju un panākumiem. Izcilība. Mūsu zīmols. Labākais, kas mums ir, - skaļi un atkārtoti daudzināts tepat Latvijā. Tomēr, vai patiešām starptautiski konvertējama superzvaigzne un vai tikai veiksmes ceļš, kas pārliecinoši ved Eiropas operu režisoru Olimpā? Kur ir patiesība un kur - pārspīlējumi, kas nereti sakņoti meistarīgā sabiedrisko attiecību darbā, kā arī gluži cilvēciskajā vēlmē priecāties un lepoties par mūsu, Latvijas, mākslinieku veiksmēm starptautiskajā apritē un mērogā? Tas, protams, ir jautājums, uz kuru nav viegli atrast atbildi. Iespējams pat, ka tādas nemaz nav, jo mākslinieks arvien ir attīstībā, kurā veiksmju un neveiksmju, spožuma un posta, māksliniecisku virsotņu un pavisam parastu veikumu reljefs ir tikai dabiska un neizbēgama šī darba garoza. Un, jo kontrastiem un kraujām bagātāks ir šis ceļš, jo tas ir bagātinošāks.
Žagara fenomena spožums un posts
Kontrasti patiešām ir diezgan lieli. No vienas puses, ir tepat Rīgā piedzīvotās ovācijas Andreja Žagara labākajām izrādēm - D. Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, P. Čaikovska Pīķa dāma - un arī pašam pirmajam, daudzsološajam viņa solim režijā R. Vāgnera drāmas Klīstošais holandietis redzējumam, kuram šobrīd nav līdzīgas citas izrādes paša režisora daiļradē. Turklāt jau ar režijas debiju Žagars sevi pieteica plašākai pasaulei: Klīstošā holandieša pirmizrāde pat vispirms notika brīvdabas festivālā Dalhallā Zviedrijā un tikai pēc tam Rīgā Latvijas Nacionālajā operā.
Pētera Čaikovska operu Pīķa dāma ar piecām zvaigznēm novērtējis izdevums Financial Times, tikpat augstu novērtējumu viņa Jevgeņija Oņegina interpretējumam devis žurnāls Opera Now, savukārt Žorža Bizē Karmenas Latvijas Nacionālā iestudējuma vizuālā čaula (pie mums par Kubas Karmenu iesauktās izrādes scenogrāfija, kostīmi un mizanscēnas tajos) tika izīrēta Boloņai un no turienes vesta viesizrādēs uz Japānu.
Turklāt ik vasaru mūsu Operas namā uz Rīgas Operas festivālu aicinātie mūzikas un teātra kritiķi, kurus nācies atkārtoti aptaujāt, par A. Žagara iestudējumiem izteikušies galvenokārt pozitīvi. Tomēr vienlaikus skan arī kritiski viedokļi, sākot ar to, ka daudzos A. Žagara iestudējumos dominē sava veida estetizēšana, aizraušanās ar ārišķīgo, ar skaistām bildītēm vai arī ar sadzīvisku jezgu.
Ne vienmēr pamatota un mūzikā sakņota izrādās arī operu darbības pārcelšana uz XX gadsimta trīsdesmitajiem, piecdesmitajiem vai sešdesmitajiem gadiem un asociatīvu paralēļu meklēšana ar Eiropas karu vēsturi un dažādu totalitāro valstu salīdzinoši neseno pieredzi. Pēdējos gados ir iestrādājies režijas rokraksts, kura obligātas sastāvdaļas ir jau minētā estetizācija (laba gaume kā pašvērtība), tipāžu un situāciju parodēšana (Larina un aukle Jevgeņijā Oņeginā), kāda pikantērija (naktskluba striptīzdejotāju priekšnesumus Traviatā, līgava bikini uz kruīza kuģa klāja Donā Žuanā utt.), jo bieži pamudinot kostīmu mākslinieces veidot izsmalcinātus tērpus modes skates cienīgām ainām (piem., dāmas ar milzīgajām cepurēm fantāzijām Pēterburgas ballē Jevgeņijā Oņeginā).
Latvijā nav ar ko salīdzināt
Posts ir tas, ka mums Latvijā tā īsti nav ar ko šo Žagara fenomenu salīdzināt. Izmantojot savu Operas direktora statusu vai ne, viņš Latvijas vienīgajā Operā aktīvi izmanto priekšrocību attīstīties un veido vienu iestudējumu pēc otra. Un var lepoties, ka viņa Karmenas iestudējumā (Karmena) dziedāja pasaules zvaigzne Elīna Garanča un pēc dažiem mēnešiem (Lučija di Lammermūra) dziedās Marina Rebeka.
Savukārt citi operu iestudētāji Lielajā zālē (Latvijas režisori, izņemot Viesturu Kairišu Vāgnera vērienīgajā Nībelunga gredzena ciklā) nav viņam konkurenti kaut vai tāpēc, ka veidojuši šeit savu pirmo un, iespējams, vienīgo operas iestudējumu.
Kā redzams klāt pievienotajās tabulās, tieši A. Žagara iestudējumi arī galvenokārt tikuši vesti un rādīti arī LNO ārzemju viesizrādēs. Savukārt par A. Žagara iestudējumiem citu zemju operteātros (Krievijā - Maskavā un Pēterburgā, Vācijā - Esenē un Erfurtē, Ungārijā - Budapeštā, Austrijā - Klāgenfurtē un Horvātijā - Zagrebā) parasti saņemam un pavairojam tikai slavējošo atsauksmju izlasi un dažus košus fotoattēlus.
NO KAREŅINAS MOTĪVA LĪDZ «BŪ» UN NEĒDAMIEM SALĀTIEM
Par ko gan to Annu Kareņinu?
Večerņaja Moskva, Nataļja Zimjaņina par Dž. Verdi Nabusko iestudējumu teātrī Novaja opera. 4. XII, 2006
«Kā vāja atblāzma avangardiskajai Normai, kas ne tik sen no progresīvās Štutgartes tika pārcelta Jaunajā operā, izskatās šis Nabuko. Izpildīts atmirstošos, sen atzelētos, vidējos pēdējo desmitgažu Eiropas kanonos, izrāde ar čekistiem ādas jakās arī Maskavā jau izskatās nepatīkams anahronisms.» «Nu totalitārisms, nu pazeme tautai, nu čekisti zābakos... Bet pēdējā modernā aplamība ir tālu no šedevra - atmaskotās Abigailas pašnāvības. Saskaņā ar libretu viņa noindējas. Žagara izrādē - kā bulta metas labās puses kulisēs, kur acīmredzot metas zem metro vilciena. Tāds noslēgums liek atstāt zāli nevis mūzikas radītajā satricinājumā, bet tikai pasmejoties: par ko gan to Annu Kareņinu? Tādējādi režisors nav izbēdzis tieši no banāliem šabloniem.» (Domāta atsauce uz izrādes programmiņā publicēto A. Žagara izteikumu: «Es negribēju, lai skatītājs ieraudzītu skaistu «vampuku» (banālu šablonu). Es vēlos izsaukt skatītājā personiskas asociācijas... lai viņš neaizietu no izrādes vienaldzīgs.»)
«Bet kas galu galā izrādē ir par varu? Taču nekā īpaša, kaut kas ar dakšām ūdenī, lai gan opera ir uzrakstīta tieši par to. Liktos, ka varētu spilgti izskanēt diktatora nožēla pazemotās tautas priekšā. Bet nē - nogrimusi kaut kur notikumu virpulī. (..) Ķerties mūsu laikos pie izrādes par varu un neizkliegt kaut ko ļoti būtisku - ir slinkums un mazdūšība. Tāpēc jaunais Nabuko iznācis kā vienkārši garlaicīga ģimenes drāma kora fonā, kurš ietērpts ar baltiešu leģendāro gaumi.»
Bet vai Mihailova teātrī bija balle?
Belcanto.ru, 8. XI, 2011. Igors Korjabins. Par Dž. Verdi Masku balles iestudējumu Pēterburgas Mihailova teātrī
«Andreja Žagara iestudējums ir tieši tas, pilnīgi vieglprātīgās režisora vienaldzības tips, no kura dvēselē nekļūst smagi ap sirdi un negribas spert pērkonus un zibeņus, taču tas uzvēdī nāves garlaicību un tukšumu. Pēc tam kad priekškars ir aizvēries pēdējo reizi, jūs smagas nogulsnes sirdī nejutīsiet, taču dosieties prom no šī iestudējuma pilnībā vīlušies. Kāpēc? Tāpēc ka tā abstraktā, absolūti sadomātā «taisnleņķu», nokrāsās un faktūrās mainīgu drapēriju scenogrāfija un kliedzoši operetiskie kostīmi, kuri negaidot nosūta uz sīkburžuāzisko NEPa laiku, un mākslotās solistu «mīlas» ainas ir piepildīti ar rafinētu antiteatrālismu. Par visu šo «dzērveņu morsu» atbildību ar režisoru dala mākslinieks scenogrāfs Andris Freibergs un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. (..) Lai kā nosauktu šo Mihailova teātra produkciju, tai ir tālu no jelkādiem mākslinieciskiem atklājumiem.
«Un no visa tā kļūst operas žēl. ...un žēl arī «lielvalsts», kura (ne tikai Mihailova teātrī) pieņem uz savām skatuvēm līdzīgus pseidorežisorus (gore - režisserov).»
Nacionālais eposs parādīts kaunpilni
www.dradio.de, 2. II, 2009. Frīders Reininghauss. Par A. Borodina operas Kņazs Igors iestudējumu Esenes AAlto teātrī
«Viņš ir parādīts kā militārists čečenu karos. Apbruņots ar smagiem automātiskajiem ieročiem, lai cīnītos pa Krieviju ar dažām «barbariskām ordām» no Austrumiem - aiz viduslaiku stila latu žogiem tas izskatās kā Nacionālās operas iestudējums sociālistiskās 80. gadu Austrumeiropas vidē.»
Lai ilustrētu juteklisko (baudkāro) dzīvi aizmugurē, režisors Andrejs Žagars novieto saunā meičas, kas tērptas bikini un zeķturos zem kažokādas jakām. Vispār Krievijā ir ziema: snieg, snieg un snieg. Tas viss ir dekoratīvi - un nav ne smieklīgi, ne ironiski. Ja, no otras puses, barbaru virzīšanās tiek parādīta ar kamieļiem, arī tas neatklāj šīs operas gaisotni. Un noteikti ne zināšanas.
Kņaza Igora versija - neēdami salāti
Der Westen, Pedro Obiera. 2. II, 2009. Par Kņaza Igora iestudējumu Esenes AAlto teātrī
«Iestudējot A. Borodina operu, Žagars izveidojis vienu no vājākajiem Esenes operas iestudējumiem ilgākā laika periodā. Ainas izskatās kā paņemtas no iedomātas lego pasaules.»
Bravo dziedātājiem, bet ne režisoram
Vjeesnik. 4. VI, 2011. Helena Braut. Par Dž. Verdi operas Trubadūrs iestudējumu Zagrebā, Horvātijas Nacionālajā teātrī
Ilgstošus un sirsnīgus aplausus un skaļus «bravo» kliedzienus vokālajiem interpretiem, bet lielu daudzumu «bū»... režisoram veltīja skatītāji Zagrebā Horvātijas Nacionālajā teātrī pēc Verdi operas Trubadūrs pirmizrādes eklektiskajā latvieša Andreja Žagara lasījumā, kas tapis sadarbībā ar Klāgenfurtes pilsētas teātrī.
LNO VIESIZRĀDES 2007 – 2011
2007
Itālija, Katānija Teatro Massimo Bellini D. Šostakoviča opera Mcenskas apriņa lēdija Makbeta, A. Žagara režija (septiņas izrādes)
Krievija, Maskava Krievijas Akadēmiskais lielais teātris D. Šostakoviča opera Mcenskas apriņa lēdija Makbeta; Ž. Bizē opera Karmena A. Žagara režijā (četras izrādes)
2008
Spānija, Valjadolida Teatro Calderon G. F. Hendeļa Alčīna, Kristīnas Vusas režija
2009
Luksemburga Grand Theater de Luxembourg P. Čaikovska Pīķa dāma A. Žagara režijā (trīs izrādes)
Ķīna, Honkonga. Honkong International Arts Festival. D. Šostakoviča opera Mcenskas apriņa lēdija Makbeta A. Žagara režijā; G. F. Hendeļa Alčīna K. Vusas režijā (četras izrādes)
Ungārija, Miškolca. Miškolcas Starptautiskais operas festivāls. V. A. Mocarta opera Burvju flauta V. Kairiša režijā (viena izrāde)
Igaunija, Kuresāre. Sāremas Operas festivāls. R. Vāgnera opera Klīstošais holandietis A. Žagara režijā; Dž. Pučīni Turandota (vēsturiskais J. Zariņa iestudējums) (kopā trīs izrādes)
2010
Baltkrievija, Minska. Baltkrievijas Akadēmiskais operas un baleta teātris. Dž. Verdi Traviata, A. Žagara režijā (viena izrāde)
2011
Igaunija, Igaunijas Nacionālā opera. P. Čaikovska Jevgeņijs Oņegins, A. Žagara režija, Dž. Pučīni Madame Butterfly (oriģinālā režija Sofija Maslovska, atjaunojuma režisors Vladimirs Okuņs)
OPERU JAUNIESTUDĒJUMI LNO 2007 - 2013
2007
R. Vāgners Valkīra, rež. Viesturs Kairišs
Dž. Verdi Traviata, rež. Andrejs Žagars
Ē. Ešenvalds Augļu koks ir Jāzeps, Mazā zāle, rež. Gatis Šmits
Ž. Bizē Karmena, rež. A. Žagars
2008
Jānis Lūsēns Leļļu opera, rež. Elita Bukovska
A. Dvoržāks Nāra, sadarbībā ar Opera Europas un Camerata Nouva jauno režisoru konkursu, rež. Johanness Gleimss
R. Vāgners Zīgfrīds, rež. V. Kairišs
V. A. Mocarts Burvju flauta, rež. Viesturs Kairišs
2009
G. Doniceti Mīlas dzēriens, rež. Gijs Montavons
V. A. Mocarts Dons Žuans, rež. A. Žagars
Ž. Masnē Verters, rež. A. Žagars
2010
Dž. Pučīni viencēlienu Triptihs: Apmetnis, Māsa Andželika, Džanni Skiki, rež. V. Kairišs
P. Čaikovskis Jevgēņijs Oņegins, rež. A. Žagars
2011
Dž. Rosīni Seviljas bārddzinis, rež. Aiks Karapetjans
B. Skultes opera Vilkaču mantiniece, rež. Ināra Slucka
Kara daba, Hotel Pro Forma multimediālas operas iestudējums, Kirstena Dēlholma
R. Vāgners Dievu mijkrēslis, rež. V. Kairišs
IECERES 2012 - 2013
P. Čaikovska opera Mazepa, sadarbībā ar Horvātijas Nacionālo teātri (Zagreba), rež. Ozrens Prohičs (janvāris)
G. Doniceti opera Lucia di Lammermoor, rež. A. Žagars (maijs)
A. Dzenīša opera Dullais Dauka (koncertuzv.)
S. Prokofjevs Mīla uz trim apelsīniem, Aleksandrs Titeļs, Ņemiroviča un Dančenko teātris
Dž. Verdi opera Dons Karloss, rež. A. Žagars
R. Vāgnera opera Reinas zelts, V. Kairišs, sekos visa Nībelunga gredzena četru operu cikla atjaunojums Vāgnera jubilejā