Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +25 °C
Skaidrs
Otrdiena, 23. jūlijs
Magda, Magone, Mērija, Magdalēna

2023. gads vizuālajā mākslā. Bija vai izlikās?

Skaidra priekšstata par to, ka latviešu kultūra nav notikusi tikai XX gadsimta sākumā, lai uz to atkal un atkal atsauktos, bet notiek tieši šobrīd, katru dienu no jauna, mūsdienu Latvijai pietrūkst visvairāk

Un tas mirklis / vai vispār bija? – dungoju vecu dziesmu, mēģinot atsaukt atmiņā visu, kas noticis vizuālajā mākslā 2023. gadā. Jo mākslas vēsturē vienam gadam nav vairāk kā mirkļa svars – šajā nozarē laiku skaita gadu desmitos un pat simtos. Ļaunākais scenārijs slēpts dziesmas nākamajās rindiņās: "Varbūt vienkārši – izlicies!" Ja kādu gadu pavisam nekā ievērības cienīga nav bijis – nav mirstama kaite, tomēr iemesls saausīties gan: kas notiek nepareizi, varbūt kaut ko svarīgu esam palaiduši garām? Tūliņ paskaidrošu, kāpēc atcerēties aizejošā gada mākslas notikumus ir pagrūti, – pirmkārt, dzīvojam plurālā laikmetā, kad iepriekš pastāvējusi kārtība un struktūras izirst, jo īpaši hierarhiskās. Kā vairs noteikt, kas bijis svarīgs, kas – nenozīmīgs? Varbūt jāpaļaujas tikai uz individuālu pieredzi?

Mans notikumu tops var būt pilnīgi citāds nekā jūsējais, kaut vai tāpēc, ka esam apmeklējuši atšķirīgas vietas atšķirīgā laikā. Vietas var pat nebūt fiziskas – pietiek ar informācijas apmaiņu atšķirīgos sociālo tīklu burbuļos, lai kādam svarīgus notikumus cits varētu pat nebūt pamanījis. Iespēja pieredzēt mākslu fiziskā klātbūtnē Latvijā tiešām samazinās – gada izskaņa nāca ar nepatīkamu ziņu, ka durvis apmeklētājiem slēdz vēl viens muzejs (šajā gadījumā Latvijas Fotogrāfijas muzejs, kura mītne Vecrīgā tiks slēgta 30. decembrī), kas ilgu laiku pastāvējis ne visai piemērotās, īrētās telpās, uz kurām interesentu taciņa tomēr bija iestaigāta. Turpmāk būšot tikai krājums, bez izstādēm – līdz labākiem laikiem, kam Latvijas apstākļos ir tendence nepienākt. Lai paturam prātā aizvērto izstāžu zāli Arsenāls (rekonstrukcija joprojām nav sākta), kura pārdzīvoja kārtējo īpašuma tīkotāju uzbrukumu – šoreiz visaugstākajā valstiskajā līmenī –, saglabājot iespēju vismaz kaut kad atkal vērt durvis apmeklētājiem. Tikmēr tāds visai latviešu kultūrai nozīmīgs muzejs kā Rakstniecības un mūzikas muzejs turpina vilkt eksistenci, izlīdzoties ar ekspozīcijām krātuvē Pulka ielā. Muzeja vietā esam dabūjuši kaut ko tik ambiciozu un apšaubāmu kā videoinstalāciju Lielākais koris pasaulē (Mežaparka Lielajā estrādē), kam, stingri ņemot, nav nekādas mākslinieciskas vai muzejiskas vērtības.

Beidzot ir cerības, ka savās telpās – turklāt brīnišķīgās, Rīgas pils konventā! – atgriezīsies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, un tad jau pārējie – kaut kā, rindas kārtībā. Rinda gan kustas lēni, un virkne kultūras iestāžu jau saņēmušas paziņojumus no telpu izīrētājiem, ka cenas celsies… Tad jau, pat izdīcot varai kādu līdzekļu pieaugumu, patiesībā jaunradei un mākslinieciskajai kvalitātei to paliks arvien mazāk. Nebeidzamā sāga ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, šķiet, saņēma kādu grūdienu – mainoties Kultūras ministrijas vadībai, parādījās cerība uz virzību, bet tā atkal noplaka. Tas notika taisni laikā, kad Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds realizēja izmisīgu, dārgu ideju – dāņu mākslinieka Ufes Isoloto izstādi – netālu no muzeja paredzētās atrašanās vietas, kas lieku reizi pierādīja, ka skatītāju interese ir milzīga, ēka būtu pieprasīta. Tomēr mākslas importa projekts, kam civilizētā vidē vajadzētu būt vienam no daudziem, atkal palika vientuļa smaile. Atskan vecās dziesmas par alternatīvām un versijas par izstāžu zāli Matīsa tirgū… Redzēsim!

Otrs iemesls, kāpēc gada bilanci ir grūti aprēķināt, ir reflektējošu publikāciju trūkums. Faktiski vietnes Arterritory.com nedēļas rubrika Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā? ir pēdējais resurss, pēc kura var spriest, ka izstādes šogad vispār ir notikušas, turklāt daudz un dažādas, visdīvainākajās telpās. Līdz rakstiskai recenzijai tiek tikai reti kura, un atsevišķa gadagrāmata vai entuziastu izdoti zīni nerisina ne dokumentēšanas, ne domu apmaiņas problēmas. Interesanti, kurš un kā pēc gadu desmitiem mēģinās pētīt mūsu perioda mākslas vēsturi? Kādus elektroniskos resursus "ķemmēs"? Un vai vispār to darīs? Vai secinās, ka visa XXI gadsimta trešā desmitgade vienkārši "izlikusies"? Lūk, skaidra priekšstata par to, ka latviešu kultūra nav notikusi tikai XX gadsimta sākumā, lai uz to atkal un atkal atsauktos, bet notiek tieši šobrīd, katru dienu no jauna, mūsdienu Latvijai pietrūkst visvairāk. Tas šķiet neticami, jo mākslinieki ir aktīvi un izstādes – labi apmeklētas. Ne tikai vēsturiski vai tematiski "blokbasteri" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, piemēram, Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi latviešu mākslā. 1965–2023, spēj savākt daudzu tūkstošu auditoriju, bet arī mūsdienu autoru personālizstādes, piemēram, Germana Ermiča Plūstoši Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, to var! Faktiski mākslas izstāžu apmeklējums ir salīdzināms ne tikai ar atsevišķām teātra izrādēm, bet arī kinofilmām, kuru skatītāju skaits tāpat svārstās no pāris tūkstošiem līdz pāris desmitiem tūkstošu. Kāpēc minētajās industrijās ieguldīto līdzekļu apjoms ir ievērojams, turpretim izstādes bieži balstās uz mākslinieku entuziasmu un "nulles budžetu" – kultūrpolitisku atbildi nemaz negaidiet!

Process jau negaida ar’: Purvīša balva joprojām ir vienīgais apbalvojums nozarē, taču tas notiek bez valsts finansiāla atbalsta, un runas par vēl vienu apbalvojumu paliek runājamas. 2023. gadā balvu saņēma debitante Ance Eikena, un viņai var tikai novēlēt iepriekšējās laureātes Amandas Ziemeles ceļu – Amanda Ziemele pārstāvēs Latviju 2024. gada Venēcijas mākslas biennālē (arī – ne bez privāta mecenāta atbalsta) – un iepriekšējo pārstāvju biennālē, keramikas dueta Skuja Braden, karjeras uzrāvienu. Skuja Braden mākslinieces ir izveidojušas veiksmīgu sadarbību ar itāļu un amerikāņu galeriju Kaufmann Repetto. Ar respektablām galerijām sadarbību turpina Indriķis Ģelzis (Tatjana Pieters Gentē), kura līdz šim lielāko personālizstādi Latvijā Ūdeņaina dienas actiņa šogad piedāvāja Laikmetīgās mākslas centrs Kim?, un Jānis Avotiņš (Vera Munro Hamburgā). Interesanti, ka ietekmīgais žurnāls Kunstforum recenziju par Jāņa Avotiņa izstādi publicēja blakus Vijas Celmiņas un Gerharda Rihtera Hamburgā notikušās dubultizstādes vērtējumam, kurā apliecināta latviešu izcelsmes mākslinieces vieta pasaules mākslas klasiķu superzvaigznājā. Vai tuvākajā gadsimtā tāda atradīsies vēl kādam mūsējam – tas nudien nav viena gada jautājums!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Video: Samanta Tīna izdod dziesmu Dzenos sev līdzi

Otrdien, 23. jūlijā, ar jaunu dziesmu Dzenos sev līdzi, kas vēsta par sevis atrašanu, savu vērtību noteikšanu un sekošanu tām – sekot sev, dzīties pakaļ saviem kanoniem, neskatoties atpakaļ, bet p...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja