Jaunās latviešu spēlfilmas Džimlai Rūdi rallallā! (2014) "projekta" un arī potenciālo (cerams) panākumu pamatā ir dažas pārsteidzoši vienkāršas lietas. Pirmkārt, ja reiz skaidrs, ka populārs aktieris nodrošina filmai skatītāju interesi, neapšaubāmi drošs gājiens ir "ņemt visus uzreiz" un iecerēt filmu, kuras "galvenais varonis" ir vesels pulks lielisku aktieru. Otrkārt, arī filmas sižeta ideja ir apbrīnojami vienkārša, tomēr tik paradoksāla, ka līdz šim (vismaz pārskatāmā apkārtnē) nevienam nebija prātā ienākusi. Treškārt, scenārists Māris Putniņš jau atkal prot paķert un atraktīvi apspēlēt kādu spilgtu parādību no ikdienas problēmu un avīžu virsrakstu mudžekļa – vai tā ir jaunas ģimenes nespēja nomaksāt kredītu krīzes laikā (Mazie laupītāji, 2009) vai pensionāru "draudīgais" īpatsvars novecojošā sabiedrībā (Džimlai Rūdi ralallalā!, 2014). Un pāri visam – tāds netverami abstrahēts, bet ļoti cilvēcisks vispārinājums, lai gan filmas sākums gluži pretēji ir absolūti dokumentāls un papildu dokumentalitāti filmai piešķir pārsteidzoši vienkāršā, bet satriecoši iedarbīgā ideja neblefot, atstājot filmas varoņiem aktieru vārdus un uzvārdus. Šīs idejas jauda gluži vai aizrauj elpu brīdī, kad senioru rotas ierindnieki atsaucas uz seržanta nosauktajiem uzvārdiem un kamera lēni slīd pār ierindu, iemūžinot katru no viņiem filmas celtajā piemineklī.
Leļļinieku pazīmes
Māris Putniņš pats, it kā speciāli provocējot, vairākkārt atgādinājis, ka abi ar Cimermani ir leļļinieki, kuriem "nepieklātos līst tur, kur nopietni cilvēki spēlfilmas taisa". Tā, protams, ir tāda izaicinoša dauzīšanās, turklāt Putniņš pats ir tik plaša profila mākslinieks, ka es nebrīnītos, ja viņš drīz arī kādu operu sacerētu. Un šī nav abu režisoru pirmā saskare ar spēlfilmu lauciņu – varam neierēķināt Māra Putniņa trīs kinolomas XX gs. 70. un 80. gados, bet arī XXI gs. Putniņš ir bijis vienas spēlfilmas scenārija autors (Mazie laupītāji) un Cimermanis pat režisors (Pērku jūsu vīru, 2003). Tomēr atļaušos apgalvot, ka viņu jaunais kopdarbs pierāda – gandrīz 30 gadu darbs animācijā nevar neatstāt iespaidu uz domāšanas veidu. Ja cilvēks gadiem pieradis domāt piecminūšu sērijas anekdotes formātā, veidojot seriālu Avārijas brigāde un citas lieliskas īsfilmas, viņam nav viegli pārslēgties uz pilnmetrāžu. Precīzāk – pārslēgties var, bet forma nāk līdzi, tāpēc arī Džimlai Rūdi... filmas audums bieži izskatās kā jautrs, sirsnīgs un brīžiem smeldzīgs lupatdeķis, kurā saausti visvisādi sižetiņi un replikas, ļaujot katrā uzmirdzēt kādam no aktieriem.
Vēl viena "leļļinieku pazīme" – animācijas īsformātā un nosacītajā stilistikā nav laika un vajadzības izdomāt katra atsevišķā tēla biogrāfiju un stāstu, anekdotei pietiek, ja varonis ir ar lielu degunu un pliku pauri vai izbolītām acīm un "smukiem pupiem". Jaunajā filmā tāpat – savs izbijušā rallista stāsts ir tikai varonim Ģirtam, kurš ar Jakovļeva talanta spēku (un arī ar to, ka viņam ir stāsts – tēla biogrāfija) pamazām izvirzās priekšplānā; pārējiem senioriem ir katram sava bieziem triepieniem iezīmēta un nemainīga vieta – šiverīgā večiņa un aristokrātiskā kundzīte, šķelmīgais validola rijējs un izspūrušais poliglots, vēsais datoru urķis un iedomu autists. Arī ārpus šī "kolektīvā varoņa" tēli iezīmēti pamatā ar vienu krāsu – kā klaji parodētais premjerministrs konsolidētājs.
Slaveni, jo izcili
Protams, ja "kolektīvais varonis" ir tik apjomīgs (filmas titros saskaitīju trīsdesmit ierindnieku senioru rotā, par citiem tēliem nemaz nerunājot), ir pat nepieciešams viņus visus saturēt grožos un neļaut katram uz ekrāna izspēlēt savu dzīvi. Bet visa šī Latvijas aktieru plejāde mani filmas gaitā uzvedināja uz dīvainu, pat ķecerīgu domu. Izrādās, šajos laikos, kad cilvēki lielākoties kļūst slaveni, "pālī" dejojot uz bāra letes vai ceturto reizi apprecoties, jēdzienam "slavens aktieris" tomēr ir visciešākais sakars ar izcilu talantu. Jo Astrīda Kairiša, Uldis Dumpis, Rūdolfs Plēpis, Juris Strenga, Velta Skurstene un vēl daudzi tomēr ir un paliek izcili pat tik ierobežotā laikā un "rīcībspējā", kamēr cits (ne tik "slavens") laikabiedrs pat lielāka ekrānlaika un sižetiskā uzdevuma sniegtās iespējas īsti nespēj izmantot.
Tiesa, tūlīt es nonākšu ar sevi pretrunā, jo savukārt no visiem pārējiem filmas varoņiem – militāristiem un citiem, kas nav seniori, – vislieliskākais man šķita tieši neprofesionālais aktieris Ziedonis Ločmelis – ar to grūti noslēpjamo smaidiņu lūpu kaktiņā, ar to militāristam "nepiedodami" cilvēcisko attieksmi pret "saviem vecīšiem". Un diez vai tas izskaidrojams tikai ar to, ka arī seržantam Ločmelim atvēlēts vairāk klātbūtnes kadrā, tāpat kā apburošajam Jakovam (Rafalsonam) ar viņa azartisko "žīdu – fašistu" eskapādi un sīkajām cūcībām.
Titri par ātru
Tomēr visā šajā lietā man ir viens konceptuāls konceptuāls iebildums – tāda kā sajūta, ka autori finālā radikāli maina vēstījumu un filmas noskaņu. Netaisos atklāt sižeta pavērsienus, lai gan (atvainojiet par melnu joku, no kādiem arī filmas autori un varoņi nevairās) ar šādu filmas varoņu vidējo vecumu nav nekāds brīnums, ja kadrā arī kāds kaps parādās. Taču filmas kopējam garam ir ārkārtīgi svarīgi, tieši kurā stāsta vietā šis kaps tiek novietots un kas seko pēc tam. Protams, mēs visi mirsim, bet man likās, ka filma taču nav par to, drīzāk – par spīti tam. Tāpēc es teiktu – šajā filmā titri sākas par ātru, īstais fināls ir tas, kas varēja tikt skaisti izspēlēts, bet šobrīd ielikts mazā lodziņā blakus titriem, kur parasti novieto visādus filmēšanas pārpalikumus un pārpratumus. Tieši tur, tajā mazajā lodziņā, autori atkal atgriežas pie tā, par ko bija filma. Par turpināšanos un par to dzīvi uz brīnuma robežas – ja reiz tas "Jonas Paukštelis" (Jānis Paukštello) tik mierīgi var piecelties no saviem invalīda ratiņiem, kad vien "pakaļa notirpst", tad jau varbūt arī tie pārējie un arī mēs visi neesam ne tik veci, ne slimi, kā sev iestāstījuši?
Džimlai Rūdi rallallā!
Spēlfilma, 2014
Režisori Māris Putniņš un Jānis Cimermanis. Studija F.O.R.M.A.
Herberts
Liene
Zane