Franču ražīgais kinotrieciennieks (katru gadu pa filmai!) un, šķiet, Latvijas publikas mīlulis Fransuā Ozons prot atrast un visizdevīgākajā gaismā parādīt aktrises. Tā ir režisora talanta šķautne, kuru īpaši novērtē arī dzimtenē, – faktiski nav aktrises, kura spētu Fransuā atteikt, – sākot ar plašai auditorijai nepazīstamu debitanti, beidzot ar Francijas kinoleģendām Katrīnu Denēvu un Žannu Moro. Bet, ja sāktu uzskaitīt, cik daudz talantīgu teātra un ekrāna sieviešu režisors "atgriezis pie dzīvības" vai kardināli mainījis ierastos priekšstatus par tām, varētu sacerēt garumgaru slavas dziesmu: Šarlote Remplinga (Zem smiltīm), Marina de Vana, Izabella Ipēra un Katrīna Denēva kā lieliskas komiķes (Astoņas sievietes, Sieva uz pilnu slodzi) un vēl, un vēl.
Gultas seansi
Jaunais Ozona atklājums Marina Vakta ir apveltīta ar veselīgas supermodeles ārieni – par viņu vis neteiksi kā par Keitu Mosu – tur grab kauli un āda, bet gan – piens un asinis! Runājot Ozona jaunākās filmas Jauna un brīnišķīga/Jeune et jolie terminoloģijā – septiņpadsmitgadīgā Sorbonnas Filoloģijas fakultātes studente, virs vidusmēra pārtikušas buržuā ģimenes atvase ir miesās apetītlīga un pati to lieliski apzinās – tātad arī ar galvu/prātu skuķim viss, kā nākas. Mudīgi zaudējusi nevainību (ak, Francijas tradicionālie ģimeniskie atvaļinājumi pie jūras!), Izabella paralēli studijām jaunatklāto seksuālo pieredzi steidzas izmantot Parīzē, internetā iepazīstoties ar vecākiem kungiem un sniedzot tiem dārgus intīmpakalpojumus, par sava "darba" teritoriju parasti izvēloties anonīmus hoteļus. Izabellai neeksistē tādi jēdzieni kā morāle un kauns, viņa patiešām tic, ka ir brīvības iemiesojums un sava ķermeņa pavēlniece. Toties varat iedomāties, kas notiek ar viņas kārtīgo ģimeni… Taču Fransuā Ozons nav radījis grotesku komēdiju par tikliem buržujiem, kas atklāj, ka viņu meita ir slampa. Kaut gan sižeta pavērsiens ar Izabellas "gultas seansā" mirušo klientu, protams, filmu uz mirkli padara komisku – klāt ir policija, vecāki šokā…
Dienas un nakts skaistules
Stāsti par dienas vai nakts skaistulēm, sievietēm, kas sabiedrībā demonstrē vienu sociālo seju/masku, bet intīmākos apstākļos – pavisam citu, ir kino ne reizi vien izmantota pikantērija – jau sākot ar klasiķa Luisa Bunjuela skandalozo filmu Dienas skaistule/Belle de Jour (1967, apburoši saltā Denēva), beidzot ar homoerotisko jeb sievišķo šī sižeta versiju neatkarīgajā amerikāņu filmā Concussion (2013, filmējusies arī ASV latviešu aktrise Laila Robins/Robiņa). Runājot tiešāku valodu, šīs ir filmas, kas pēta, kurā brīdī un kādu motīvu stimulēta sieviete šķiras no sava sociālā statusa un kļūst par pērkamu miesu – prostitūtu (prostituēšanas tēmas analoģijas var saskatīt arī filmās Parīze Teksasā, Viridiana, Runā ar viņu, Tristāna, Ceļš/La Strada, bet visvairāk – Ž. L. Godāra izcilajā Dzīvot dzīvi/Vivre sa Vie, 1962, arī skandalozās franču režisores Katrīnas Breijā izaicinošajos darbos). Prostitūcija ir ārkārtīgi pateicīgs "materiāls" mākslā, jo te taču runa ir ne tikai par sabiedrībā pieņemto tabu pārkāpumiem, vairāk – par to robežšķirtni, kad cilvēks kā individuāla būtne aiz laba prāta vai pret savu gribu pārstāj eksistēt un kļūst par manipulējamu objektu, sava veida "baudas priekšmetu" cita un/vai savās rokās.
Noslēpumains darbs
Ozona filmas Jauna un brīnišķīga situācijas "pikantērija" nav tikai Izabellas nepilngadīgās stāvoklis – intensīva un bagāta seksuālā dzīve/pieredze septiņpadsmit gadu vecumā, šķiet, nevienu vairs neizbrīna. Fransuā Ozons pieder pie to reto režisoru kastas, kuru filmas nelīdzinās cita citai un kuru sižeta kūleņus tik grūti paredzēt. Stāstu par Izabellu režisors neuzlūko kā morālisku vēstījumu par kritušo skaisto eņģeli, bet gan kā elēģisku romanci – dziesmu "četros gadalaikos" (60.–70. gadu retro melodijas ir filmas kamertonis un atsauce gan uz Bunjuela filmas darbības laiku, gan uz "puķu bērnu" jeb Sorbonnas dumpinieku, jeb 1968. gada paaudzi), kur mūsdienu Izabella ir tas Lielais Nezināmais, sieviete bērns X, kas rīkojas somnambuliskas, tomēr visai vētrainas kaislības vadīta. Kas ir pats interesantākais un kur slēpjas daiļās aktrises Marinas Vaktas "brīnums" – vērojot viņas reakcijas ekrānā, viņas sejas muskuļu kustības, viņas lokani laisko plastiku, skatītājs ne mirkli nespēj saprast pašu galveno – kāpēc viņa tā dara? T. i. – pārdod sevi. Vai varbūt tikai savu miesu, nevis sevi visu? Un kurš var pateikt, kur beidzas "tikai miesa" un sākas kas vairāk?
Iespējams, Ozons radījis savu noslēpumaināko darbu, jo Izabellas rīcības motīviem režisors nedod ne vismazāko skaidrojumu. Iespējams, Ozons brīdina pieaugušos, ka tas ir bīstams brīdis – kad sekss kļūst par rutīnu. Iespējams, Ozona filmas pievilcība slēpjas mūsu vēlmē grēkot, bet – tikai tā, pastarpināti, caur ekrānu. Jo kino taču ir lūrēšanas māksla.
Jauna un brīnišķīga ****
Ironiska drāma. Francija. Režisors Fransuā Ozons. Lomās M. Vakta, Š. Remplinga u. c.