Jaunā kinoentuziasta un acīmredzama sociāli angažēta kino karsēja Bena Zeitlina 2012. gada Amerikas "neatkarīgā kino Mekā" – Sandānsas kinofestivālā – un arī Kannās par debiju godalgotās filmas Beasts of the Southern Wild, kas latviskota kā Savrupnieki no mežonīgajiem dienvidiem, nokļūšanu neseno Oskaru saulītē – labāko filmu devītniekā (turklāt vēl arī trīs citās smagsvara kategorijās – par labāko režiju, adaptēto scenāriju un operatora darbu!) – varētu uzskatīt par ekscentrisku kuriozu, ja filma neuzrādītu to divdabību, kāda visai bieži raksturīga tā sauktajam neatkarīgajam amerikāņu kino.
Nenoliegšu, man ir simpātisks veids, kādā režisors ar operatoru izstāsta gaužām primitīvu stāstu, galu galā panākot paradoksālu optisko apmānu. Proti, filmā ir runa it kā par dokumentāliem notikumiem (kaut visi tie ir aktieru izspēlēti) Luiziānas apgabalā, ļoti purvainā, cilvēku dzīvei bīstamā apvidū, kuru sauca par Vannu un kuru no drošās "sauszemes" aizsargā milzīgs cilvēku roku radīts valnis, bet aiz tā atrodas Amerikas grimstošā skaistuma un dekadences, kā arī jeņķu džeza simbols Ņūorleāna. Šo Vannu, kas draud applūst pie spēcīgām lietavām (uzmanību – nepārprotams mājiens uz viesuļvētru Katrīnu, kura gan filmā "neparādās"), apdzīvo labas gribas "savrupnieki" – būtībā deklasēti elementi, kam par «normālu dzīvi sociumā» vairāk patīk – jā, kas? Un te slēpjas filmas āķis!
Viss, ko dara Vannas iemītnieki, – viņi dzīvo, nē, precīzāk – eksistē, antisanitāros apstākļos, mājās, kas uz ašu roku uzslietas no sarūsējušiem industriālajiem atkritumiem, kartona, finiera. Tie ir cilvēki, kas dzīvo "te un tagad", ar dzīvi saprotot nemitīgu dzeršanu, ēšanu pa rokas ķērienam (nianse – pat bērns, kas izvāra putru no kaķu barības, te nesauc tēti vis pusdienās, bet "uz barošanu") un improvizētiem svētkiem ar lētām petardēm un gadījuma rakstura seksu, ar ko pagadās.
Šādā atmosfērā uzaugusi meitenīte, kurai filmas laikā nav pat vārda, tikai iesauka Hushpuppy jeb Kucēns (pasaulē pazīstamas apavu ražotājfirmas nosaukums) un kuru ar bērnam neraksturīgu organisku burvīgi nospēlē Oskaram izvirzītā Kvavenženeja Volisa. Būtībā tas ir bērns dzīvnieks, kurš mīlestību pret tēvu Vinku (izcils melnais aktieris Dvaits Henrijs) prot izpaust primitīvāko – izdzīvošanas kā divatā dzīvošanas – instinktu līmenī. Māte, kura neizskaidrojamu iemeslu dēļ šo vietu pametusi, eksistē Hašpapijas fantāzijās kā "skaistākā sieviete", kas iekarojusi tēva sirdi un locekli, nogalinot aligatoru un turpat vēl siltās krokodila asinīs ieņemot meitu. Romantika vai ārprāts – lemiet paši.
Tālāk – trakāk. Hašpapiju alkohola apreibinātie "brīvības un neatkarības" cīnītāji pieaugušie iesaista arvien bīstamākās rotaļās. Piemēram, uzspridzināt dambi. Piemēram, ēšanas nolūkos māca nosist visu, kas vēl kustas un rāpo uz galda, – krabjus un citus jūras mošķus. Par Hašpapijas iedomu ienaidniekiem viņas bērna fantāzijās kļūst… ar tauru ilkņiem "izdekorētas" melnās cūkas, kas dzīvo tēva un meitas būdas pagalmā. Tie ir tie beasts (briesmoņi), kas no filmas nosaukuma pārtapuši par savrupniekiem – cilvēkiem. Tādējādi liekot vienādības zīmi starp lopu un cilvēku. Iespējams, tāda ir arī šīs absolūti neromantiskās, tomēr paradoksālā vīzē maģiskās filmas vēsts. Jo pat tēva Vinka nāve no dīvainas slimības (sliktas asinis, kas aprij pašas sevi, kā viņš paskaidro meitai) un sekojošā hinduistiskā sadedzināšanas procesija ar meitu – līķa aizdedzēju – atgādina par kādu arhiprimitīvu pasauli un sabiedrību, kurai mēs atrodamies blakus. Vai just līdzi šai svešajai pasaulei vai ignorēt to – tāds ir jautājums. Viens gan – filmas dekoratīvais simbolisms ir tik kaitinošs, ka tāda "bakstīšana" ar puļķi acīs laikam spēj aizkustināt tikai amerikāņu sociālā kino cienītājus, bet, kā redzams, ne Kinoakadēmijas biedrus.
Savrupnieki no mežonīgajiem dienvidiem
ASV. Režisors B. Zeitlins.
Lomās K. Volisa, D. Henrijs