Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +5 °C
Daļēji saulains
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Fiška un puška. Filmas Sniegs recenzija

Lailas Pakalniņas burvīgā dokumentālā komēdija Sniegs apliecina, ka mana tauta ir _crazy._Aizdomas apstiprinās - latvieši nekad nav rātni sēdējuši kokos vai, die's pas', sūnās un ēduši sēnes, bet gan nokāpuši no augstiem kalniem, nu, vismaz no k-kādiem Himalajiem, kā tas gruntīgiem (gaisīgiem?) indoeiropiešiem klājas.

Vai gan citādi skaidrojama mūsu nacionālā apsēstība ar kalnu iekarošanu ar slēpēm un sniegadēļiem. Tautas mērogā - latvji ir slēpotāju un dziedātāju tauta, uz to norāda arī režisores filma.Zemes čupiņa, kunkulīts, pauguriņš«Tehniski runājot, Latvijā nemaz nav kalnu,» vēsta filmas ievadtitrs, gozēdamies uz majestātisko Alpu (nu, vai vismaz citu augstu un bilžaini smuku) virsotņu fona, - nu, piedodiet, kas gan ir lokālais «monblāns» Gaiziņš ar saviem 311,6 metriem - štrunta pakalniņš, pauguriņš, čupiņa, vecīts zemes kunkulīts -, visu cieņu, bet kalns ar lielo «kā» tas nav. Tak paskat - latvieši kā apmāti ķipari jeb driģenes saēdušies ir gatavi apslēpot ne tikai gaiziņus un mazākas zemes pumpas, bet pat šķūnīšu jumtus, berot sniegu itin visur, sākot ar Arkādijas tiltiņu margām, beidzot ar asfalta lenteņiem, šaut mākslīgo sniedziņu (! reālais sniedziņš, ne kokaīns - īstā latviešu narkotika) uz 85 metrus augsto Lemberga atrakciju Hūteskalnu, Mežaparka estrādes bļodas apmalēm, nemaz nerunājot par tādiem īstenas alpīnisma infrastruktūras apstrādātiem komercpauguriem kā Žagarkalns, kura tautā populārais īpašnieks «pret vakaru garantē tūkstoš latu kasē», kaut paugura snīpis tikko knapi vien apšauts ar sniega plēvīti. Jo jums ir darīšana ar snow crazy latvians (sniegtrakajiem latviešiem).Pakalniņas dokumentālajai komēdijai par kādas nācijas maniakālajām apsēstībām šoreiz īpaši svarīga ir filmas skaņu un muzikālā komponente (skaņu režisors Anrijs Krenbergs). Iesākusies ar Stāvēju dziedāju augstajā kalnāāāāā, filma 34 minūtēs gan neveic ceļu līdz tādai enciklopēdiskai latvju «kalnu odai» kā Mūžam zili, taču orģiastiskais triumfs, kurā katra kalna (-iņa) iekarošana/nošļūkšana tiek simboliski ritmizēta ar kopkori un fanfarām Dziesmu svētku estrādē, ir absolūti nepārprotami nolasāma. Masu prieks (vai neprāts, psihoze) - gan regulārie «nacionālās pašlepnuma uzprišināšanas svētki» ar dziesmu kariem, gan slēpošana absurdā situācijā, kad dēļi katram zem pakaļas, kā teiktu mana ome, bet kalnu ta nav, - tās ir zīmes, kas skaidri norāda uz latvieša iracionāli romantisko iedabu. Sniega jēga patiešām darbojas komiskā absurda teritorijā (es nebūt neesmu pret veselīgu dzīvesveidu). Un kā tāda tā liek skatītājam labsirdīgi smaidīt visu pusstundu, apcerot gan latviešu imanento saistību ar dabu, gan latviešu vēlmi būt barā, bet tomēr izcelties, latviešu tieksmi izrādīties (tehniskais aprīkojums un krāsainās ķiveres, firmas jakas, kombinezoni un, saprotams, paši «puļķi»/slēpes - tipiski sociālā statusa fetiši). Viss šis Sniegā (angliskā versijā Snow Crazy) vērojamais socializēšanās rituāls galu galā veido tādas kā mitoloģiskas aizdomas, ka mēs nudien esam kalnu nācija - kādās iepriekšējās dzīvēs. Vai arī mazohistiski kompensējam savus «līdzenuma ļaužu» kompleksus. Jūs taču neapgalvosit, ka masveidīgā aizraušanās ar slēpošanu ir tikai mode? Kādēļ tad latvji kolektīvi nepavelkas uz daudz stilīgākām un pasaules trendos «statusīgākām» sportiskām izpriecām, kā teniss? Tam taču Latvijas klimatiskie un vides apstākļi būtu pulkāk piemēroti… Bet nē, redz: es kāpt gribu kalnā visaugstākā, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā.****

Svarīgākais - stāja

Taču varbūt mūsu nacionālās kalnomānijas «noslēpuma» atslēga meklējama filmas fināla vārdos, kurus runā kāds slēpošanas treneris vai kalna inspektors: «Šajā sportā svarīgākais ir stāja?» Latvietim vispār svarīgākais ir stāja - kas gan cits ir Dziesmu svētki, ja ne «nacionālās stājas» kolektīva manifestācija? Fenomens, kura dēļ «mūs» apskauž visa pasaule, - unikālā, konkurētspējīgā koru kultūra bla-bla-bla. Tāpat arī ar sniegoto kalnu apguvi - nu, bobslejs, skeletons, kurā latvieši ir pasaules mēroga malači, arī taču ir tāds «slēpošanas paveids». Un atcerēsimies Somijas - slēpotāju nācijas - olimpiskos panākumus visa XX un turpmāko gadsimtu laikā. Par ko mēs sliktāki - pat ja kalni tādi mazi maziņi? Sprīdītis arī bija maziņš. Dāvids arī. Mēs, kas no Himalajiem līdz Baltijas jūrai atkūlāmies, vēl tev, pārējā pasaule, parādīsim. Mazs latvietis gāž lielu kalnu. Lailas Pakalniņas filma ir mīļi humorīga - un optimisma pilna. Cilvēki, kurus fiksējuši operatori Uldis Cekulis, Uldis Jancis, Valdis Celmiņš un Krišs Roziņš, nav dīvaiņi, kas metušies bezcerīgā biznesā, - citādi jau pat nacionālā kalna simbols Gaiziņš nebūtu privatizēts. Tehniski runājot, filma ir par to, ka vajag kustēties. Kā latviešu folklorā - pasakā par tām divām vardēm krējuma podā. Viena nenoslīka. Un kāpēc? Tāpēc, ka kustināja kājiņas. Un arī tai laimīgajai naģei nebija savas Džomolungmas, uz kuras pakāpties.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja