Apziņa kā savāds, nejaušs matērijas piedēklis, sāpīgs izrāvums no nezūdošo elementārdaļiņu pašpietiekamās mijiedarbes, kurā tas īsti neiederas un ne pie kā laba arī nenoved. Šo jau vairākkārt domāto domu atgādina Paula Bankovska grāmatas Es neko neatceros. Par lietu dabu izlasīšana, kuras epigrāfā izmantotais Tita Lukrēcija Kāra citāts no darba ar līdzīgu nosaukumu vēsta vēl biežāk domāto domu, ka lietu bojāeja nav esamības pilnīga izbeigšanās, bet gan sairšana atpakaļ elementos.
Laikmets, kad domātāji varēja bez izsmiešanas riska saviem darbiem dot tādus nosaukumus kā Par dabu vai Par lietu dabu, ir sen pagājis; tagad šādas formas lietojums vienmēr būs vai nu reference, vai ironija. Tomēr šoreiz, lai arī visu grāmatu var skatīt kā vienu lielu atsaukšanos uz Lukrēciju, ir samanāma arī kāda oriģināla nopietnība mēģinājumā vēlreiz runāt par – lietu dabu. Smieties vai ne – droši vien paliks gaumes jautājums.
Bankovska darbs ir reizē literāro miniatūru krājums, īso stāstu krājums un akvareļu albums; šo triju žanru piemēri izdevumā izkārtoti pamīšus. Miniatūras šoreiz sagādā vislielāko vilšanos. Pati pirmā no tām (Par bērniem vispār) šķiet esam prelūdija pārdomām par antagonismu starp cilvēku un viņa radītajām lietām, taču pārējās ielasīt kādu jēgu ir krietni grūtāk; tā vēl nebūtu problēma, ja īsie tekstuāltapumi suģestētu kādu estētisku pieredzi, tomēr lielākoties tie liek tikai saraukt pieri.
Krietni cerīgāks ir grāmatas nozīmīgākās daļas – īso stāstu – stāvoklis. Apziņas un matērijas attiecību tēma šeit apspēlēta dažādos veidos, asi demonstrējot abu pretstatu; lielākā daļa stāstu ir pirmās personas vēstījumi no dažādu artefaktu – cilvēka apziņas darbības rezultātā radušos matērijas konfigurāciju – redzes viedokļa. Lietas, ko cilvēki radījuši savai ērtībai un priekam, lietas, kas viņiem daudz biežāk tomēr traucē, pēkšņi no malas noskatās savos radītājos un viņu dīvainajās dzīvēs, reizē skumji pārdomājot arī pašas savu likteni un neizbēgamo bojāeju. Dvielim, rotaļu lācītim, lokomotīvei, vīna pudelēm, kabatas nazim apziņa piemīt tikai tiktāl, kamēr tie nav sairuši atpakaļ elementos, – brīdī, kad tas notiek (un tas neizbēgami notiek), apziņa izčākst, vēlreiz apliecinot, ka ir tikai nejauša parādība matērijas riņķojumā. Savukārt konkrētu artefaktu izvēli ir noteikusi autora tieksme ievietot šo apziņas dabas pētījumu nekonkrētos bērnības atmiņu tēlojumos, kurus var skatīt kā mēģinājumus atcerēties, saglābt kādu zudušu vai zūdošu estētiku: Līgatnes papīrfabrikas rosību astoņdesmitajos, padomju ēdnīcu pārtiku, Depeche Mode, Labvakar, Latvija!, koka figūriņu grebšanu – kādas apziņas pieredzi, kas neglābjami slīd prom un tomēr prasīties prasās atsaucama. Trīs stāsti – Viņa ir vāja, Tinte, Riteņi – neiekļaujas apdvēseļoto priekšmetu vēstījumos; to centrā ir triju dažādu vīriešu apziņas dzīve ar delīrija un misticisma elementiem, neiztiekot bez nodevas mūsdienu vīriešu nožēlojamības tēmai. Un, tavu brīnumu, tieši šie stāsti uzrunā visvairāk – autors, laikam jau likumsakarīgi, cilvēkus pazīst labāk par lietām un viņu pārdzīvojumus prot attēlot dzīvāk, brīvāk, ticamāk.
Skaists, simbolisks fiasko apziņas un matērijas rotaļām ir pēdējais no stāstiem – No vienas kastes –, tajā līdz šim šķirtās lietu un cilvēku apziņas uz mirkli saplūst, lai abas tūlīt izbeigtos un atzītu matērijas pārākumu. Vīnam izlīstot no vīna pudelēm (starp citu, vai tiešām pudeles nevarēja būt mazliet gudrākas un sava satura apzīmēšanai lietot kādu citu metaforu banālās "dzīvības sulas" vietā?), pudeļu apziņa pārtrūkst, tāpat kā tā lēnām sāk pārtrūkt cilvēkiem, kuros vīns ielīst. Pudeles vairs neko neatceras, vairs neko neatceras cilvēks, lietu daba ir uzvarējusi, pazūd punkts grāmatas nosaukumā – es neko neatceros par lietu dabu. No teksta dvako bezcerības, eksistenciālu baismu, pat kafkiskas noskaņas, ko vietām ļoti iederīgi papildina grāmatas lappusēs atrodamie autora akvareļi, kuros bezveidīga, nomācoša krāsu un formu haosa vidū brīžiem uzplaiksnī kas fiksēts – kails kādas apziņas fakts, gaišs fenomens, kura nepārvaramais kontrasts ar visapkārt izplestās matērijas tumsu apstiprina abu nesaderību.
Franču sociologs Pjērs Burdjē aicināja domāt par tādām kategorijām kā "rakstnieks", "dzejnieks", "stāsts" kā drīzāk par sociāliem konstruktiem, nevis sākotnēji dotām, stabilām pozīcijām, kurās pēc attiecīgiem kritērijiem ievietoties māksliniekiem un viņu darbiem. Manuprāt, šī pieeja varētu būt lietderīga, domājot par Bankovska grāmatu un cenšoties tikt galā ar ļoti iespējamām aizdomām, ka šim darbam kā kopumam pietrūkst gan vēriena, gan apjoma, gan nostrādātības, lai to varētu uzskatīt par, teiksim, nopietnu literatūru vai pašpietiekamu mākslas darbu. Vairāku žanru saplūdināšana, dažādu mediju – teksta un attēla – izmantošana, acīmredzamā nepabeigtība, nenoapaļotība visnotaļ skaidri norāda uz meklējumiem, kuros Bankovskis pārlieku neuztraucas par rakstnieka statusa vai kāda konkrēta žanra pozīcijas piepildījumu, bet drīzāk piefiksē nozīmīgus pieturas punktus un atradumus, kuri, lai arī pakļauti turpmākai transformācijai, arī paši par sevi var būt rosinoši. Vienīgais jautājums – vai tos vērts izdot atsevišķā grāmatā ar pretenciozu Lukrēcija citātu kā epigrāfu? Vismaz man pret to nav iebildumu.