Fantāzijas žanrā, kurā noteiktas obligātās struktūras formulas šķietami ierobežo iztēles lidojumu, rodas paradokss – fantāzijā it kā nav ļauts izpausties fantāzijai. Taču laiku pa laikam kāds rakstnieks uzspridzina žanru no iekšpuses un ar šo iztēles sprādzienu satricina līdzšinējos priekšstatus par žanru. Neizbēgami katrs šāds rakstnieks aiz sevis ved veselu rindu epigoņu, kuri parasti nespēj sasniegt sava parauga panākumus. Taču nekas tāds nebija iespējams ar 1984. gadā publicēto Roberta Holdstoka darbu Mitago mežs, kuram gan pats autors uzrakstīja virkni – apbrīnojamā kārtā ne mazāk kvalitatīvu – turpinājumu, bet kura bezgala īpatnējo, valdzinošo fantāzijas pasauli pilnā mērā "apdzīvot" līdz šim nav spējis neviens cits. Jo grāmatā elpo, smaržo, virmo, asiņo, biedē un trako mītu pasaule, kādu citiem vairs nav izdevies atdarināt.
Teksts pludo smaržās
Stīvena Hakslija tēvs visu mūžu ir veltījis senā piemājas ozolu meža izpētei, pēc nāves atstādams tikai neskaidras piezīmes un rūgtas atmiņas par atsvešinātību. Atgriezies Anglijā pēc Otrā pasaules kara beigām, Stīvens apjauš, ka vecākais brālis Kristians seko tēva pēdās un aizvien ilgāk pazūd mežā, kurp viņu vilina neizskaidrojama apsēstība ar pārdabisko, kas, šķiet, iemājojis pirmatnējās ozolu audzēs. Drīz uz mežu – sākotnēji uzmeklēt brāli, bet vēlāk jau savādas vilkmes dzīts – dodas arī Stīvens. Un mežs sāk pietuvoties Stīvenam arī fiziski – pagalmā neiedomājamā ātrumā sariešas koku atvases, kabineta grīdu izārda ozola saknes, bet naktīs jauno vīrieti sāk apciemot kāda noslēpumaina būtne, kas smaržo vienlaikus pēc zemes un mežonīgi brīvas sievietes. Iegājis mežā, Stīvens sāk apjaust, ka arī pats ir daļa no kāda, iespējams, jau sen izstāstīta stāsta...
Mitago mežs ir romāns, kura pirmo apzīmējumu gribas izvēlēties nevis no verbālās vai audiovizuālās, bet smaržu pasaules. Teksts vārda tiešā nozīmē pludo smaržās – vēla rudens vai agra pavasara meža, trūdošu zaru, mitruma, skuju, lapu, dzīvnieku, zāles un sūnas smaržās. Grāmatas centrālais tēls patiesi ir mežs – senais nieka trīs kvadrātjūdzes lielais viduslaiku ozolu mežs, kas klusi eksistē reālistiski atveidotajā pēckara Anglijas lauku ainavā – citas realitātes samežģījums, cita laika virpulis un varoņu zemapziņas aktivizācijas punkts. Pavadot zināmu laiku blakus mežam esošajā Ozolmājā, cilvēku redzeslauka malā sāk veidoties "reti, stomīgi uzplaiksnījumi... ziboši, neskaidri apveidi, kas itin kā tiecas pievērst sev uzmanību" un kas vēlāk materializējas. Tie ir mitago (vārdā savienoti jēdzieni myth (mīts) un imago (tēls)) – arhetipiski tēli, kas apdzīvo noslēpumaino zonu ārpus laiktelpas un loģikas. Un, tiklīdz cilvēks pietuvinās mītu un arhetipu pasaulei, šie tēli sāk viņu neatgriezeniski mainīt. Tā teikt, mēs radām mītus, bet mīti mums atriebjas ar to pašu.
Jungisks zoodārzs
Romānu vienlaikus var lasīt gan kā fantāzijas darbu, kurā ir aizraujošs sižets, mītisko tēlu galerija un mīlas stāsts, gan arī kā psiholoģisku liela mēroga metaforu. Mežs kā zemapziņas valstība ir vitāls, agresīvs, fascinējošs – tas kļūst par jungisku zoodārzu, kurā mudž visi leģendu un vēstures varoņi, kādus vien pazinusi Anglijas kultūra un kurus no jauna iedzīvina tuvumā dzīvojošo cilvēku iztēle. Ieejot tumšajā bezapziņas sfērā, atmostas dziļi apslēptie arhetipiskie priekšstati, atraisās kultūras un civilizācijas nomāktie instinkti. Meža niecīgā platība izrādās teju bezgalīga, un, ejot aizvien dziļāk, no (iztēles? vēstures? zemapziņas?) dzīlēm iznirst arvien jauni slāņi, arvien jauni tēli – gan aizvēstures ciltis, gan XVIII gadsimta rojālists, viduslaiku bruņinieks un miglā nomaldījies Pirmā pasaules kara zaldāts. Mežs ir vide, kur pieglaustais XX gadsimta cilvēks kļūst par mežoni, karotāju, vikingu, kur brālis ceļas pret brāli un abi kopā – pret tēvu, kur no apziņas dzīlēm kāpj karalis Arturs un Robins Huds, akmens un liesmu ļaužu ciltis, kur senas teiksmas stāsta šamaņi un zintnieki, kur seklā strautā peld milzīgs aizlaiku kuģis (bet varbūt tā ir tāss laiviņa, ko zēnībā strautā palaida abi brāļi?), bet vīrieša apziņa rada sievišķības esenci – sarkanmataino neolīta meiteni Gvivenetu, Budīku, Gvinevjēru, kura vīd redzeslauka malā kā mūžīgās ilgas pēc sievišķības.
Atstāj vaļējus vārtus
Kā jau mītā, sižeta loģikas saites savijas irdenā kamolā un sapņa ainavu nav iespējams kartografēt. Pa mežu klīstošajam briesmonim Urskumugam uz purna ar baltiem māliem uzzīmēta abu brāļu tēva seja. Par Kristianu mitago stāsta aizlaiku leģendas, kaut gan viņš iegājis mežā tikai pirms pāris nedēļām. Romāns nepiedāvā visu salikt pa plauktiņiem – un nevajag. Tas nepiedāvā arī tradicionālo "un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi" atrisinājumu, bet burtiski atstāj vaļējus vārtus – varbūt turpinājumam, kuram rakstnieks piešķīris nosaukumu Lavondyss, bet varbūt paša lasītāja ierosinātajam iztēles skrējienam. Jo mēs taču katrs radām paši savus mitago. (Stīvena draugs Kītons atminas redzējis līdzīgu telplaika sabiezējumu kara laikā Francijā. Vai tāds nevarētu atrasties arī Latvijas mežu vidū? Un kādus tēlus tajā iedzīvinātu katrs no mums? Vai tajā klejotu Kurbads, vai pameita lēktu akā, vai kaza kāptu debesīs, vai grieztos riekstu gaņģi, vai spēlētu Tots?)
1985. gadā Mitago mežs saņēma Pasaules Fantāzijas godalgu un tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem XX gadsimta fantāzijas žanra romāniem. Žanra apzīmējumu šajā teikumā man gan gribētos izsvītrot.