Vairākus režisorus šosezon interesē tēmas, kas vairāk vai mazāk ierindojamas pašrefleksijas plauktiņā, – proti, ko nozīmē būt māksliniekam, kas ir māksla un vai viss ir māksla.
Sezonas sākumā šo jautājumu sev raksturīgā manierē risināja Dž. Dž. Džilindžers Dailes teātra izrādē Šeipings un Regnārs Vaivars Nacionālā teātra izrādē Titāniks. Tagad Valdis Lūriņš iestudējis izrādi par pasaulē sliktāko dziedātāju Florensi Fosteri Dženkinsu (1868–1944), tā potenciāli varētu radīt diskusiju par netalantīgu cilvēku vietu mākslas pasaulē un to, ko mēs vispār uzskatām par ievērības un atzinības vērtu. Jaunā izrāde gan raisa arī papildu jautājumu – kā uz skatuves talantīgi parādīt talanta trūkumu un ar gaumi demonstrēt gaumes trūkumu.
Tiešām dziedājusi katastrofāli
Dziedātājai, kuras slavas pamatā ir fakts, ka viņa uzdrīkstējusies plašai sabiedrībai demonstrēt savu absolūto neprasmi dziedāt, veltītas vairākas lugas. Pītera Kviltera traģikomēdija ir prasmīgi uzrakstīts un asprātīgs darbs veiksmīgā Edvīna Raupa tulkojumā, kura pirmajā cēlienā priekšplānā izvirzās jauna, nabadzīga pianista Kosma Makmūna tapšana par Dženkinsas pastāvīgo pavadītāju, savukārt otrais cēliens galvenokārt veltīts viņas paradoksālajam panākumam – koncertam pilnībā izpārdotā Kārnegija zālē. Tā arī paliek viņas mūža virsotne – mēnesi vēlāk 76 gadus vecā kundze atstāj šo pasauli. Klausoties ierakstus, kas brīvi pieejami vietnē youtube.com, ilūziju nav – kundze tiešām dziedājusi katastrofāli, un Dacei Bonātei, atveidojot Dženkinsu, šķiet, izaicinājums ir bijis nodziedāt tik šķībi, kā to darījusi viņas atveidotā varone. Izrādē redzam, ka Dženkinsa dzied ļoti aktīvi, ar piepūli, it kā cenšoties pierādīt, ka ir izcila, savukārt ierakstos dzirdamā vājā, drebelīgā balss, šķiet, lallina maigāk, bezrūpīgāk. Dace Bonāte ļauj katram pašam iztēloties, cik lielā mērā Dženkinsa pati apzinās savu dotību neesamību. Lugā ir teksts, kurā Florense atzīst, ka kāda notiņa jau aizejot greizi, taču tēla interpretācijā ir iespējami divi ceļi. Viens variants, ka dziedone ir pārliecināta par savu talantu un dzied kā rubenis riesta laikā, nejūtot, kas patiesībā notiek. Otra iespēja – ka šī dāma brīnišķīgi apzinās, kas notiek, un apzināti terorizē apkārtējo kliķi, kas izmisīgi turpina bārstīties ar komplimentiem. Šī kliķe sastāv no naivas kundzītes Dorotejas (Ilze Rūdolfa) un pavāja, savecējuša aktiera Sentklēra, kurš joprojām ir pārliecināts par savām šarmētāja spējām (Ģirts Jakovļevs). Bonātes tēlotā varone ir nenokausējama kā mūžīgais dzinējs, kas tiecas savā ceļā pakļaut visu un visus.
Sirgst ar "viegluma" slimību
Izrādes pirmajā cēlienā skatītājs lielā mērā vēro notikumus ar Kosma Makmūna acīm. Dorotejas uzaicināts un nekādā ziņā nenojauzdams katastrofas apmērus, jaunais cilvēks ierodas pie potenciālās darba devējas un, protams, jūtas šokēts. Nozīmīgo ainu, kurā Makmūns pieņem lēmumu tomēr palikt pie netalantīgās, tak bagātās dāmas, jaunais aktieris Uldis Siliņš nospēlē pārliecinoši – šķiet, skatītājs var izlasīt, kādas domas spoguļojas viņa acīs, kad mute aizspiesta ar rokām, lai neizlauztos dīvainas skaņas. Iespējams, šī ir pat būtiskākā aina visā izrādē, kad skatītājs saprot – mākslinieks var izdarīt izvēli, apzināti melojot, toties nodrošinot sev nākotni. Tiesa, vēsturē Makmūns iegājis tieši kā Dženkinsas pianists un viņai rakstītu oriģināldziesmu autors, ne vairāk. Aktieris, kuram šī nenoliedzami ir nozīmīgākā loma līdzšinējā karjerā, kopumā tiek galā atzīstami, turklāt prasmīgi spēlē klavieres un visnotaļ veikli izlēkā Alberta Kivlenieka sacerēto solodeju. Pirmizrādē gan likās, ka loma no aktiera prasa tik daudz spēka, ka otrā cēliena beigu monologam daudz pāri nav palicis. Diemžēl pirmizrādei kopumā piemita Valda Lūriņa iestudējumiem raksturīgais drudža sindroms – lai gan izrāde tika pārcelta par divām nedēļām, daudz kas šķita nepagūts un nepabeigts. Grūti pateikt, vai iestudējumam piemītošās problēmas ir nepabeigtības vai tomēr apzinātas režisora koncepcijas rezultāts.
Atļaušos apgalvot, ka Valda Lūriņa pēdējā laika iestudējumi sirgst ar "viegluma" slimību, režisoram apzināti izvairoties izmantot daļu no tā, ko rūpīga režisora acs saskatītu un censtos izcelt dramaturģiskajā materiālā. Tā radās dekoratīvās Minhauzena precības Liepājas teātrī, atsakoties no būtiskiem Mārtiņa Zīverta tekstiem, toties ieviešot stilizētas dažādu tautu dejas. Tā turpat Liepājā stundā un desmit minūtēs tika saspiests Annas Brigaderes Sprīdītis un radīts visnotaļ eklektisks komikss, vienā katlā sametot pagāniskās un kristīgās gudrības un atbrīvojot galveno varoni no krietnas tiesas fizisko un garīgo pārbaudījumu.
Izmisīga cīņa ar ķiķinošo pūli
Tagad, ķerdamies pie Kviltera lugas, režisors, kā šķiet pēc rezultāta, galvenokārt to uzlūkojis kā izklaides gabalu, kurā pasmieties par trako kundzīti un viņas svītu. Tāpēc V. Lūriņš ļauj Indrai Burkovskai spāniski runājošās kalpones Marijas lomā dāsni izmantot komēdijas štampus, un tas pats noticis ar Guntu Virkavu epizodiskajā, bet izrādei būtiskajā Verinderas Gerdas kundzes lomā. Šī dāma ir vienīgā, kura skaļi pasaka, ka Dženkinsa neprot dziedāt, un mēģina panākt, lai viņai tas tiktu aizliegts, tiesa, nesekmīgi. Ja šis tēls ir izteikti grotesks, kā to rāda G. Virkava, nobīdās izrādes akcenti un sanāk, ka režisors pilnībā ir netalantīgās dziedātājas pusē, ka viņš vedina skatītājus just šai kundzītei no sirds līdzi un uzskatīt viņas pretiniekus par aprobežotiem ļautiņiem. Tas savukārt nevajadzīgi vienkāršo izrādi kopumā, kuru autori taču nosaukuši par traģikomēdiju.
Sintijas Jēkabsones piedāvātais skatuves ietērps ir lakonisks, izmantota spoguļu siena un dažas ar baltiem apsegiem apklātas mēbeles. Pamazām telpu piepilda mākslīgu rožu grozi, vārda tiešā nozīmē noslīcinot skatuvi bezgaumībā. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Liene Rolšteina ir tikušas galā ar uzdevumu, kā bezgaumību parādīt gaumīgi, taču par izrādi kopumā to tomēr nevar teikt. Nacionālajam teātrim vairākās izrādēs uznākusi liga moralizēt, izspēlējot bēru ainas (Zeme un mīlestība, ..bagātā kundze..), un no šīs vēlmes cieš arī Valdis Lūriņš izrādes Žilbinoši! otrajā cēlienā. Tas, kā Dace Bonāte rāda savas varones priekšnesumus, sākumā amizē, pat izraisa sajūsmu. Taču bezgaumība paliek bezgaumība, un tieši pēdējā dziedājumā, kad Dženkinsa – Bonāte parādās eņģeļa tērpā (vēsturiski pamatots fakts – dziedātāja spārnotā kostīmā fiksēta vairākās fotogrāfijās), neglābjami piezogas neērtības sajūta. Precīzāk fiksēts, šis varētu būt labs kulminācijas brīdis, kad cerētais mērķis ir sasniegts, taču pati uzstāšanās – vismaz kā to rāda Dace Bonāte – drīzāk ir izmisīga cīņa ar ķiķinošo pūli. Nakts karalienes ārijā atkal ņirb tie paši Dženkinsas žesti un štampi, bet tīši vai netīši aktrises tēlojumā pazudusi ironiskā distance. Taču par izrādes augstāko punktu, kas liktu skatītājam nodrebēt atziņā, ka Dženkinsas uzvara ir Pirra uzvara, šis moments nekļūst, jo seko visai gara beigu aina, sasaistot eņģeļa kostīmu ar varones nāvi.
Ja Valdis Lūriņš un viņa aktieri noticētu, ka nerāda tikai joku ludziņu izklaidei, varētu sanākt ļoti laikmetīga, gluži ārkārtēji aktuāla izrāde. Mūsdienās gan lielākā Dženkinsas līdzinieku daļa sastopama popkultūrā, taču viņu ir ļoti, ļoti daudz, un katram no viņiem taču ir savs atbalstītāju loks. Laikmetā, kurā caursišanas spējām un veiksmīgam mārketingam bieži vien ir lielāka nozīme nekā talantam, izrāde par pasaulē sliktāko dziedātāju ir īsti vietā un laikā. Gribētos tikai, lai tā skanētu precīzāk, trāpīgāk.
Žilbinoši ***
Tuvākās izrādes Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē
7., 11. un 25. janvārī
S. Oliņa