Laika ziņas
Šodien
Migla

Izstādes Biežņa recenzija. Kā izlauzties cauri?

Aļņa Stakles izstāde Biežņa Arsenāla Radošajā darbnīcā raksturo to, kas notiek laikmetīgajā fotogrāfijā

Autoram desmit punktu par izstādes nosaukumu – Biežņa: grūti atrast precīzāku apzīmējumu tam, kas patlaban notiek laikmetīgajā fotogrāfijā. Vislabāk to raksturo Alnis Stakle pats: "Mediju laikmetā dažādu veidu un ikvienam sabiedrības loceklim pieejamās attēlošanas tehnoloģijas ir radījušas apokaliptiskus attēlu aprites apjomus, pārfrāzējot Borhesu, karte ir kļuvusi lielāka un detalizētāka par attēloto teritoriju" (no izstādes anotācijas). Citiem vārdiem, radusies necaurredzama biežņa, kurā ne tikai ceļu nevar atrast, bet arī cauri neredzēt. Izstāde ir individuāls mēģinājums "sevis un jēgpilnā" meklējumos. Vispār izstādes anotācija ir jauka eseja, kas, novēršot gramatikas kļūdas, būtu publicējama pilnībā. Ar to principā par ekspozīciju viss tiktu pateikts. Taču – kas anotācijā lasāmajām pārdomām pievienojas tieši no izstādītajiem darbiem un skaņu celiņa? Varbūt vislaikmetīgākais solis būtu fotogrāfiju izstādē atteikties no attēliem vispār un skatīšanās vietā pāriet uz tekstu apspriešanu? Līdzīgi kā laikmetīgajā dejā, kur vairāk runā nekā dejo... Nav šaubu, ka daudziem foto faniem tas būtu īsti pa prātam!

Vienkāršs stāsts

Alnis Stakle ir viens no prominentākajiem fotogrāfiem, kura daiļradei jau pasen veltīta vesela grāmata (Alise Tīfentāle Alnis Stakle, sērijā Studijas bibliotēka, 2009), viņš regulāri piedalās starptautiskās izstādēs un konkursos. 2011. gadā plaši izskanēja viņa uzvara Sony Pasaules fotogrāfijas balvas arhitektūrai veltītajā sadaļā ar sēriju Lost. Pirmajos darbos, ar kuriem Alnis Stakle kļuva pamanāms (Dzīves telpa Daugavpils), varēja konstatēt izteiktu rokrakstu – it kā neitrālu nomaļu ainavu vai pieticīgu kluso dabu vērojumu, pat fiziski no tām distancējoties, un neparastu krāsu lietojumu. Vēlāk arvien izteiktāka kļuva emocionālā klātbūtne, kas gan, tiesa, izpaudās vairāk attēlu un teksta sastatījumā, nevis pašās fotogrāfijās (sērija Ilgas Cēsu Mākslas festivālā 2011). Līdz pagājušajā gadā Laikmetīgās mākslas centra galerijā Stakle cēla priekšā visai kontroversiālu attēlu kolekciju. Izstādē Vienkāršs stāsts bija eksponētas fotogrāfijas, kuru autors nemaz nav pats Stakle un kuras viņa rokās nonākušas nejauši, turklāt kopā ar lūgumu sadedzināt. Toreiz dokumentālais materiāls ar savu stāstu, lai kā to vērtētu no ētikas viedokļa, iedarbojās suģestējoši – grieza kā ar nazi pa skatītāja empātijas jūtām. Profesionālajā žargonā šis gadījums bija aplūkojams kā piemērs attēlu apropriācijai – praksei, kad mākslinieks radoši "piesavinās", "padara par saviem" jau eksistējošus priekšmetus.

Trīs vienā

Modīgo terminu Alnis Stakle lieto arī jaunās izstādes koncepcijā. Iespējams, gatavu attēlu pārkārtošana tiešām ir izeja, ja nav vēlēšanās papildināt jau tā pārmērīgo noosfēras vizuālo piesārņojumu. Tomēr Biežņā Stakle jaunus attēlus ir radījis gan: viņš ir pārfotografējis mākslas darbus ar reliģisku saturu Eiropas muzejos. Turklāt tā ir tikai viena no izstādīto darbu grupām. Otra ir mūsdienu fotogrāfijas visizplatītākais žanrs – ceļojuma piezīmes. Autors pabijis Āfrikā, kā pats uzsver, bijušās Vakarzemes kolonijās, un fotografējis, ko nu ceļotāji tur redz. Vēl izstādē ir fotogrāfijas, kas uzņemtas vienkārši mājas pagrabā – zirnekļu tīkli u. tml. Acīmredzami autors ir paredzējis saplūdināt trīs atšķirīgos ciklus vienā monolītā veselumā, kurā tie papildinātu, paskaidrotu un bagātinātu cits citu. Šī doma ir pat uzkrītoši pedalizēta izstādes iekārtojumā, pamīšus rādot te gleznas fragmentu, te ceļojuma motīvu, te atkal gleznu. Ainas no Āfrikas tiešām kļuvušas līdzīgas glezniecībai – fotografēts ticis puskrēslā, ar ilgu ekspozīciju un bez statīva, tāpēc cilvēku stāvi, priekšmeti un gaismas objekti kļuvuši neskaidri, to aprises izplūdušas. Skatoties izstādi, tā vien gribas ieregulēt savu redzi asāk, saskatīt vairāk, nekā fotogrāfijas paņēmiens ļauj. Iespējams, autors šādi mēģinājis dibināt "jēgpilnas saites starp reālo un imagināro, konfrontējot sevi ar slēpo un baiso individuālajā un kolektīvajā". Piemēram, kāda kadra malā diezgan skaidri redzama ubaga figūra, kas liekas ieradusies no blakusesošajām gleznām, bet citas centrā ir gaismas punkts, kas varētu būt pavisam dievišķas izcelsmes. Tomēr seko interesantākais: pārfotografēto gleznu fragmenti nebūt netaisās pielīdzināties nejaušajiem ceļinieka vērojumiem, tie pat pretojas. Lai panāktu stilistisku vienotību, autoram nākas krietni papūlēties – arī gleznojumus fotografēt ar drebošu kameru (nevarētu taču būt, ka muzejos gleznas kustas vai nav pietiekama apgaismojuma), pārkadrēt, speciāli mīkstināt kontūras. Tik un tā skaidri saskatāma kompozīcija, gaismēnas, figūru žesti un, jā, arī attēla vēsts. Izrādās, mēs varam noticēt, piemēram, ka netīra uzkostuve uz brīdi kļūst "mākslinieciska" vai ka pagrabā fotografēta stieple ir līdzīga dzelkšņu kronim, bet pārdomāta reliģiska satura glezna, lai kā ar to apietos, tomēr nepārvēršas par kārtējo suni pie miskastes maisiem. Tā arī ir atbilde attēlu relativizācijas pārņemtajiem prātiem uz jautājumu – vai, vairojoties vizuālajai drazai, par tādu kļūst pilnīgi viss.

Alnis Stakle. Biežņa

Arsenāla Radošajā darbnīcā

Līdz 28. aprīlim

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja