Reālistiskā figūru attēlojumā Ginteram Krumholcam latviešu tēlnieku vidū konkurentu nav. Lai neizklausītos pārāk skaļi, teiksim, neviens cits nav sevi tā pozicionējis. Vai gan citādi jau pirmā Krumholca personālizstāde Rīgā Mayday, kas pirms diviem gadiem bija skatāma galerijā Māksla XO, tūliņ tiktu virzīta Purvīša balvai? Gan šajā izstādē, gan mākslas gadatirgū Preview Berlin 2012, kurp galerija aizveda Krumholca skulptūru Mārtiņš – mūsdienīgu parafrāzi par Mikelandželo Dāvidu, kuram rokā nevis linga, bet fēns un kurš piedevām nokrāsots rozā –, bija burtiski jūtams, kā apmeklētāju skatienus piesaista pārliecinoša realitātes ilūzija. Acis refleksīvi meklē, vai darbs ir īsta skulptūra, vai nav izmantoti ready-made elementi (Mārtiņā bija! Tiesa, tikai fēns...), vai netiekam mānīti ar vienkārši atlējumu. Reizē saprotams, ka nav atlējuma spēkos parādīt figūru tik perfekti.
Kvalitāte aizrauj elpu
Arī jaunākajā Gintera Krumholca izstādē Kāpēc tu mani nepamodināji?, kas neizskaidrojami īsu laiku aplūkojama Arsenāla Radošajā darbnīcā, skatāmas divas figūras. To, īpaši sievietes, izpildījuma kvalitāte aizrauj elpu. Neizdodas atrast kļūdas proporcijās, anatomijā, pozā. Turpretī skaidrs, ka autors nav arī gluži pieskaitāms hiperreālistiem – Ronam Mjūekam, Karolai Fērmenai un daudziem citiem. Šīs figūras nav izkrāsotas "kā dzīvē", bet pelēkas – atgādinot materiālu, kādā veidotas (vēlāk atlietas poliestera sveķos). Ginters Krumholcs tikko jaušami stilizē formu, izceļ tās plastiskumu, attīra no nejaušībām (faktūrā, žestos), kamēr atsevišķas detaļas izceļ, piemēram, kādu vīli vai kroku apģērbā.
Lai gan skulptūrā nav iespējama tāda ilūziju spēle kā glezniecībā, kur var pilnīgi imitēt fotogrāfiju, – nekāds 3D printeris vai hologramma to nespēj –, jāatzīst, ka gados vēl jaunā mākslinieka (dzimis 1980. gadā) apdāvinātība un prasmes vērtējamas kā stipri virs šajā profesijā vidējām. Tas ir retums un, kā visi retumi, vērtība.
Tomēr šādai slavas dziesmai fonā jau dzirdamas skepses sirēnas – skaidrs, ka ar talantu un meistarību tēlniekiem pietika laikmetā no Senās Grieķijas līdz renesansei un pat vēl sociālistiskajam reālismam (patiesībā – gadu tūkstoti!), bet mūsdienās vairs ne. Skulptūrām jābūt arī kaut kādā ziņā, hm, konceptuālām, laikmetīgām... Atstājot šo terminu skaidrošanu (ārpus burtiskajām nozīmēm) filozofu un citu valodas burvju ziņā, mēģināsim saskatīt "kaut ko vēl".
Ieskaties zem kapuces
Izstādei ir sižets, stāsts, lai gan tā loģika vairāk atgādina cilpu nekā nogriezni. Aptumšotajā telpā gaisma izceļ milzu cilni pie sienas, kas patiesībā nav cilnis, bet apaļskulptūras paņēmieniem attēlots sens kapulauks, kādu to redzam arheoloģiskajos izrakumos. (Ciļņa forma paredz saplacinātas figūras un fonu, taču šajā gadījumā laukumā izvietoti pilna apjoma skeleti, ko vienkārši pa daļai vēl sedz smiltis.) Virs izrakumiem atlaidusies sieviete, kura tiem viegli pieskaras, tikai visa šī kompozīcija ir pacelta vertikāli, un sievietes figūra atrauta no zemes, tā burtiski karājas gaisā. Starp skeletiem, iespējams, atrodas arī tēls, kurš uzdod izstādes tituljautājumu.
Viens no ģindeņiem ir ļoti priecīgs par randiņu ar arheoloģi, taču, kurš – to vieglāk būs atrast tiem skatītājiem, kuri iepriekš redzējuši viņu attēlotu atsevišķi (grupas izstādē galerijā Māksla XO). Pats autors portālā Arterritory minējis "cilvēku, kurš nomiris ar apziņu, ka viss vēl ir priekšā" (14.11.2013.). Tikpat labi var būt, ka stāsta varonis atrodas citas skulptūras rokās, kas attēlota pie pretējās sienas; izstāde ir lakoniska un sastāv tikai no diviem, toties efektīgiem objektiem. No mugurpuses skatāms vīrs, kuram galvā kapuce, baltajā, banāli krāsotajā izstāžu zāles sienā līdz pusei iestūmis... zārku. Noprotams, ka apbedīšanas firmas darbinieks ir arheoloģes laikabiedrs, savukārt zārkā gulošais ir kādā pārlaicīgā veidā saistīts ar nule atrakto skeletu... Ziniet, pat ja tā ir skaista pasaka, tā atstāj iespaidu. Plakne, kurā izstāžu zāle šķeļ zārka formu, suģestē. Telpa aiz tās noteikti nav blakus istaba tajā pašā mājā. Ieskatīties zem kapuces var, nekā dīvaina tur nav – parasta seja, taču bail. Savukārt būt par skeletu nemaz neliekas tik slikta perspektīva, ja pasaka beidzas tā kā Ginteram Krumholcam. Izstādē Kāpēc tu mani nepamodināji? pat laikmetīgās mākslas pūristiem būtu jāatzīst, ka ir "kaut kas vairāk" par to.