» Labs jautājums, jo šodien mākslas ņemšanās ar riebīgiem un provocējošiem dzīves aspektiem jau ir drīzāk apnikusi norma nekā izņēmums. Gan izstādes, gan vienlaikus klajā laistā Jāņa Kalnača monogrāfija noteikti var pretendēt uz gada centrālo notikumu statusu mākslas dzīvē, precīzāk aizpildot kādu iepelēku laukumu lokālajā kultūrapziņā. Protams, Kalnača agrākās publikācijas par virtuozo zīmētāju un gleznotāju Kārli Padegu (1911-1940) un 1981. gadā sarīkotā viņa darbu izstāde jau raisījušas interesi par šo leģendām apvīto romantiskā ģēnija vietējo etalonu, kura īso dzīvi pavadīja nabadzība, slimība, ekstravagants tēls un sabiedrības neizpratne, bet ceļš mākslā sniedza augstāko un patiesībā vienīgo gandarījumu.
Viss par Padegu
Muzeja apmeklētājiem piedāvātas veselas trīs ekspozīcijas. Izstādes iekārtojums Baltajā zālē ar pelēkiem slīpi izvietotiem stendiem, kas dažbrīd it kā dublē zāles kolonnas, rada dinamiskāku kopainu, nekā ierasts; pirmajā brīdī var šķist pagrūti sasaistīt darbus un to nosaukumus. Tomēr informatīvo plāksnīšu salikums attaisnojas, kad skatītājs izprot darbu un parakstu grupējuma kompozicionālās analoģijas. Arī zemu novietotās atziņu un pārdomu planšetes dod ieskatu dažbrīd visai ekspresionistiskajos mākslinieka izteikumos: «Māksla nav esošā atkārtojums, bet katra mākslinieka pienākums rast saskaņu ar sevi un radošo garu, meklējot piepildījumu, izteiksmi savam «es».» Klaidoņi, jūrnieki, ielasmeitas, dzērāji, kara invalīdi un citi, ko mūsdienās dēvētu par margināļiem vai izstumtajiem, dominē Padega izsmalcinātajos tušas zīmējumos, konfrontējot attēloto ar attēlojuma veidu. Rosinājums aizdomāties par iztēles spēku - Padegs atšķirībā no daudziem laikabiedriem tā arī neaizceļoja nekur tālāk par Latviju, toties neklātienes ceļojumos radušies neskaitāmi eksotiski tipāži un neredzētas vietas, ieskaitot Oskara Vailda un Knuta Hamsuna varoņus; arī personiski skaudrā kara cikla Sarkanie smiekli pamatā nebūt nav kareivja pārdzīvotais, jo Pirmā pasaules kara sākumā Padegam bija tikai trīs gadi. Izteiksmi savam «es» viņš atrada arī daudzos gan koķeti kārdinošu, gan dīvaini atsvešinātu sieviešu tēlos un neskaitāmos pašportretos.
Muzeja Mazajā zālē atvērta izstāde, kuras nosaukums pirmajā acumirklī var samulsināt - kas tā par «pilsonisko madāmu», kāda labvēle, modele vai draudzene? Izrādās, Latvijas Mākslas akadēmija, kuru Padegs tā nodēvējis konservatīvās orientācijas dēļ. Te skatāmi studiju laika darbi, kas 70. gadu beigās nejauši uzieti kāda Rīgas dzīvokļa virtuves stūra skapī kartupeļu grozā. Starp tiem noteikti izceļams 1933. gada diplomdarbs Osta (Doks) un tā skices, kas stipri atšķiras no lielas daļas Purvīša meistardarbnīcas audzēkņu darbiem ar industriālo motīvu, neparasto skatpunktu un zaļās, «brīvās» dabas trūkumu, kā arī veiklie kursabiedru šarži un akadēmiski rūpīgās klusās dabas. Hēges zālē eksponētās citu mākslinieku variācijas par Padega tēmu ir mākslinieciski nevienmērīgas, bet dod priekšstatu par viņa mākslā ieinteresēto ļaužu loku.
Autsaidera tapšana
Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača monogrāfija Kārlis Padegs. Rīgas dendijs un autsaiders (izdevniecība Neputns, 2011) ierindojas mākslas izdevumu interesentiem labi zināmo biezo grāmatu virknē, kas jau publicētas, piemēram, par Jēkabu Kazaku, Valdemāru Toni, Jāzepu Grosvaldu vai Johanu Valteru, - poligrāfijas kvalitāte un baudāmas reprodukcijas kopā ar tekstu kā nopietna izpētes darba rezultātu. Var piekrist Vilnim Vējam (http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/528-nemeklejiet_stilu/), ka baltos zīda vākos iesietās grāmatas apgūšanai vajadzīgi zināmi apstākļi un rūpīgs lasītājs, tomēr apgalvojums, ka «tas domāts nevis lietošanai, bet prestižam», noteikti nenozīmē dizaina uzkundzēšanos saturam vai satura pārlieku profesionālu elitārismu. Lietošana, proti, lasīšana, varētu būt visai aizraujoša ikvienam. Ar detektīva cītību autors izsekojis Padega interpretācijām dažādos laikos, saglabājušos un zudušo darbu likteņiem, vietām arī novirzoties sāņus no galvenās tēmas. Izklāstā ievērots tradicionālais hronoloģiskais princips, saskaldot milzīgo 30 gadu garumā vāktās informācijas apjomu ērti uztveramos gabaliņos. Tur netrūkst Padega skološanās, attiecību un modeļu apskata, sava laika dzeltenās preses un skandālu (lasītāji uzzinās, kādā sakarā žurnāla Atpūta izdevēja Emīlija Benjamiņa 1936.gadā samaksājusi Iekšlietu ministrijas uzlikto 500 latu sodu par «lasītāju morāli aizskaroša materiāla publicēšanu»), izstāžu un to recenziju, Padega darbošanās žurnālā Svari, Lūcijas Kreicbergas fotosalona noformēšanā vai samērā mazzināmajā grāmatu grafikas un reklāmas lauciņā.
Padega mākslas recepcija starpkaru posmā lielā mērā apliecina viņa ārpusnieka statusu - kara šausmas un sakropļotie invalīdi gluži neiekļāvās varonīgo brīvības cīņu atcerē, bet pilsētas netikumu un ārzemniecisko motīvu tēlojums tracināja veselīgās, zemnieciskās latvju mākslas aizstāvjus. Starp tolerantākajiem laikabiedriem bija, piemēram, Jūlijs Madernieks, kurš Padegu nosaucis par ekstravagantu, temperamenta pilnu modernistu ar «plašām un īpatnām mākslinieciskām spējām» (185. lpp.), vai Mākslas akadēmijas rektors, ainavu glezniecības ciltstēvs Vilhelms Purvītis, kura vadītajā meistardarbnīcā Padegs skolojās. Loģiskāka izvēle, proti, Grafikas meistardarbnīca, atkrita tās konservatīvi akadēmiskā vadītāja Riharda Zariņa dēļ, kurš Purvītim esot jautājis: «Un jūs šo sprukstiņu ņēmāt savā darbnīcā?» Uz to Purvītis atbildējis: «Jā, tam studentam talants ir visās kabatās.» (147. lpp.) Savukārt citi rakstītāji uzskatīja, ka Padegam traucē pārlieku liels «narcisisms, tīksmināšanās ap sevi» (Anšlavs Eglītis), iebilda «pret pārāk neīstām un nekautrīgām pārmērībām, ko propagandē šī māksla» (Arturs Jūrasteters) (275. lpp.) un pārmeta, ka viņš pārlieku ietekmējies no dekadentisma un vācu ekspresionisma un nokavējies par gadiem divdesmit trīsdesmit (Jānis Siliņš, 277. lpp.). Runājot par īstām vai iztēlotām ietekmēm, Kalnača pētījums sniedz līdz šim nopietnāko kontekstuālo kartējumu, kura svarīgākie stilistiskie pieturpunkti ir ekspresionisms, Art Deco, jaunā lietišķība, sirreālisms un pat postmodernisms, bet tuvāku un tālāku analoģiju spektrā sadzīvo Felisjēns Ropss, Egons Šīle, Oto Dikss, Sigismunds Vidbergs un Jānis Tīdemanis, piedāvājot arī latviešu gadījumā jau tradicionālo slēdzienu par atteikšanos mērķtiecīgi sekot kādiem modernisma virzieniem. Šajā aspektā Padegs noteikti nav autsaiders, bet itin organiska latviešu mākslas sastāvdaļa.
Izstādes Trauslais izaicinājums un Padegs un pilsoniskā madāma
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Līdz 2012.gada 15.janvārim.