Berlīnes kultūras piedāvājums joprojām ļauj nemitīgi trāpīt uz interesantiem notikumiem, turklāt līdztekus pirmizrādēm stabilu publikas interesi izraisa arī, piemēram, gandrīz pirms 11 gadiem iestudētā Roberta Vilsona Trīsgrašu opera. Sagadīšanās dēļ šoreiz sanāca apvienot divus ļoti atšķirīgus darbus, kam, lai arī aiz matiem pievilkta, ir zināma savstarpēja saikne, proti, saistība ar Padomju Savienību. Kopš pagājušā gada rudens teātrī Schaubühne rādītā Milo Raua divas stundas garā drāma Ļeņins ar uzsvērtu atsvešinājumu tomēr sasniedz skatītāju arī emocionāli, atatainojot padomju Krievijas vadoņa necilo dzīves izskaņu izolācijā no partijas un sabiedrības. Tieši tikpat garā un arī bez starpbrīža rādītā 1928. gadā, tātad padomju gados sacerētā Dmitrija Šostakoviča opera Deguns Berlīnes Komiskajā operā ir režisora Berija Koska fantāzijas dzīres ar Aināru Rubiķi pie diriģenta pults.
Ļeņina mīkla
Pateicoties festivālam Homo Novus, Milo Raua vārds nav svešs latviešu skatītājiem. Te rādīts gan Naida radio (2013), gan iestudējums Līdzjūtība. Ložmetēja stāsts (2017), kurā varējām redzēt Ursinu Lardi – šveiciešu izcelsmes aktrisi, kas Ļeņinā atveido titullomu. "Runa nav par sievieti vai vīrieti, runa ir par tēlu," viņa saka intervijā KDi 2017. gada oktobrī. Izrāde, kas tapusi faktiski paralēli ar Ulda Tīrona Pēdējo Ļeņina eglīti un arī vēsta par proletariāta vadoņa dzīves izskaņu, tomēr vairāk iet dziļumā un atstāj spēcīgāku, paliekošāku pēcgaršu. Interesanti, ka vācu kritika izrādi uzņēma samērā atturīgi, diezgan daudz lietojot jēdzienu "kičs".
Man gan liekas, ka kopš Naida radio laikiem Milo Raus ir mainījies, no fakta konstatācijas pārejot citā līmenī, smalkākā attiecību savijumā. Vienlaikus nevar teikt, ka režisors, kurš kopā ar aktieriem radījis arī tekstu, īpaši analizētu notikušā cēloņus. Ir konkrēta situācija – pakāpeniski spēkus zaudējošs Ļeņins izolācijas apstākļos, kad ierobežota pieeja viņam, atslēgts telefons un atņemta jebkāda ietekme partijā. Ir māja, kurā valda pustumsa pat tad, kad darbības laiks ir diena, un šī māja uz skatuves gandrīz bez pārtraukuma griežas.
Divi operatori filmē notiekošo un tuvplānus rāda uz ekrāna skatuves augšpusē, pa vidu ir angļu titri (līdzīgu principu izmantoja Inga Tropa Teātra TT izrādē Dāmas, kur darbība notika vairākās telpās un to filmēja un projicēja uz ekrāna). Skatītājam nākas sadalīt uzmanību. Ļeņins, kuru Ursina Lardi vispirms spēlē, kā teikt, ar savu seju un matiem, bet vēlāk jau tiek nogrimēta līdzīga vīrietim, sākumā ir vārgs, bet ne pilnīgi bezspēcīgs. Droši vien ir daudz interpretācijas iespēju, kāpēc ir šāds risinājums, bet pirmais, kas nāk prātā, ir abstrahēšanās no konkrētas personības, koncentrējoties uz jebkuru mirstošu cilvēku, ap kuru sapulcējies neliels cilvēku loks.
Taču šis loks ir kolorīts un daiļrunīgs, un tas atlasīts, balstoties uz faktiem. Bēdīgā kārtā monstrozākais no šiem cilvēkiem ir nevis Staļins, bet gan apsardzes priekšnieks – latvietis Pakalns, kurš stāsta par cilvēku spīdzināšanu kā par absolūti ikdienišķu un revolūcijai nepieciešamu norisi. Iespējams, skatītājs gaida striktāku attēloto personu – Staļina, Trocka, Lunačarska, Krupskajas – novērtējumu no laika distances, bet to režisors nekonkretizē, ļaujot katram palikt savu līdzšinējo zināšanu līmenī. Tas, ko izrāde izdara, ir domāšanas iekustināšana dažādos virzienos un sabiezinātas, eksistenciāli nomācošas sajūtas radīšana, no kuras ilgi nevar tikt vaļā. Tomēr zināma sagatavotība ir vajadzīga, lai gan var jau arī pēc tam rūpīgi izlasīt programmiņu, kurā ir ļoti daudz materiālu, – tā ir 175 lapaspuses bieza grāmatiņa.
Aināra Rubiķa ēra
Berlīnes Komiskās operas intendanta Berija Koska pirmie Degunu jau pirms diviem gadiem ieraudzīja Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas skatītāji. Tagad vairāku opernamu kopražojums nonācis režisora mītnes zemē un ievada Aināra Rubiķa ēru (cerēsim, ka tā), jo tieši mūsu tautietis no nākamās sezonas ir Komiskās operas galvenais diriģents. Rudenī tiešām viņš strādās daudz, diriģējot gan jauniestudējumus, gan atjaunojumus – no Volfganga Amadeja Mocarta līdz Sergejam Prokofjevam un no Žila Masnē līdz Ērikam Volfgangam Korngoldam.
Ar Dmitrija Šostakoviča ritmiski sarežģīto opusu Deguns diriģents tiek galā ekspresīvi un rotaļīgi, izpelnoties pelnītu publikas atzinību, kas pirmizrādē ļāva noticēt, ka Berlīnes klausītāji Aināru Rubiķi jau ir pieņēmuši par savējo. Degunā ir maz izteiksmīgu vokālo partiju, bet daudz sīku lomiņu, izņemot centrālo tēlu – Platonu Kuzmiču Kovaļovu, kura ādā iejuties Ginters Papendels. Berija Koska inscenējumā nav politikas, viņš necenšas stilizēt operas sarakstīšanas laika estētiku, kā tas redzēts tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas Viljama Kentridža inscenējumā.
Berijs Koskis spēlējas ar Bukijas Šiftas krāšņajiem kostīmiem uz samērā neitrālas dekorācijas fona, radot groteskas, pat sirreālas "dzīvās bildes". Nav nejauši, ka nākamais pēc režisora tiek minēts horeogrāfa Oto Pihlera vārds, jo dejotāju grupai izrādē ir būtiska nozīme. Tie ir labi noauguši jauni vīrieši, kas parādās arī visai pikantā sieviešu apakšveļā kā dejā virpuļojošas prostitūtas un izrādes beigu daļā arī kā mītiskas bārdainas sievietes (lai atceramies – arī Makbeta raganām bija bārda!). Dejotāji uz skatuves ir arī kā milzīgi stepu dejojoši deguni, kuru vidū Kovaļova nedaudz mazākais deguntiņš uzsteberē diezgan kleini, tomēr arī piedalās dejā (jau paklanīšanās brīdī izrādās, ka zem šī deguna slēpjas pamazs puika).
Kovaļovs, dzīvodams lieldegunainu ļaužu sabiedrībā, ar sava deguna zaudējumu kļūst par apsmiekla objektu – solista īstais deguns ir noziests ar sarkanu krāsu, to var uztvert naturālisma estētikā kā asinis, bet var arī nolasīt kā klauna degunu, kas parasti ir smieklīgs, jo ir liels, bet konkrētajā sabiedrībā smieklīgs tieši tāpēc, ka ir mazs. Izrādes beigās mūzika apstājas, iznāk pašapmierinātībā starojoša BBC reportiere un pauž izbrīnu, ka tik daudzi cilvēki vēlas šādu sižetu skatīties operā. Taču pašās beigās degunu un pašapziņu atguvušais Kovaļovs nošķaudās – un viņa ožas aparāts atkal nokrīt uz galda. Vai nav traki?
Berlīnes teātru vasara atkal iepriecinājusi ar spilgtiem, interesantiem notikumiem. Ir vērts turp savīkšīties un izbaudīt.