Vispirms — par morālo kaitējumu, kas nodarīts māksliniecei un privātpersonai Katrīnai Neiburgai. Vai kāds vispār un kurš tieši atbildēs un kā kompensēs viņai nodarīto kaunu — pretīgā apsūdzībā pornogrāfiska materiāla attēlu izgatavošanā un izplatīšanā? Kurš atvainosies viņai arī kā plakātā redzamā modeļa — pašas dēla mammai, kura, pēc policijas domām, ir kritusi tik zemu, ka miesīgu bērnu pakļauj neķītrām manipulācijām? Ja tas nebūtu tik traģiski, varētu smieties — kā Valsts policijā drīkst strādāt ļaudis ar tik samaitātu seksuālo fantāziju, ar kuriem ir kā tajā anekdotē par psihiatra testā uzzīmēto kvadrātiņu, par ko traks pacients smīnot saka: es nezinu, dakter, kas tas ir, bet tur iekšā visi pi...as, oi, kā pi...as! Taču ir vēl divas nianses. Pilsonis policists, kas tajā nelaimīgajā novakarē "viesojās" Operā, esot izmetis frāzi: interesanti, ko teiktu Breds Pits, ja viņš pliks tiktu nodrukāts plakātā... Te nu jāpaskaidro Pita mīļotājam, ka aktieris neteiktu pilnīgi neko, jo viņš ir trīsreiz filmēts (Telma un Luīze, Cīņu klubs, Troja) un pavisam nesen šis četru bērnu tēvs ir arī fotografēts kails (zilganā apgaismojumā stāvot lietū), piedaloties slavenā amerikāņu mākslinieka un režisora Roberta Vilsona videoinstalācijā Moving Stars, un, ak šausmas, tieši viņa attēls jau paspējis rotāt ne tikai Vilsona izstādes plakātu, katalogu, bet pat trīs miljonu tirāžā iznākošā žurnāla Vanity Fair vāku (Vanity Fair "atļāvās" publicēt Pita ķermeni frontālā foto, bet tomēr — tērptu caurspīdīgās biksītēs, kas esot "piešķīris attēlam vēl lielāku pikantumu"). Tad, lūk, par ko varbūt sapņo Latvijas policijā — lai mūsu poliču džeki būtu kā mūsdienu apoloni, kuru paraugs masu kultūras apziņā ir pasaules seksīgākais vīrietis Breds P.? Joks.
Un otra, būtiskāka nianse. Šis incidents liek aizdomāties par tādu nožēlojamu parādību mūsdienu mākslā kā mediju radītā māksla un mākslinieki jeb, citiem vārdiem, t.s. mediju zvaigznes. Pietiek ar visstulbāko iemeslu, lai ap kaut jelkādā šķietami radošā sfērā rosošos sīkpirdi saceltu skandālu, ažiotāžu un tādējādi no knauša izpūstu elefantu. Tā no iesācēja gleznotāja vai cita jaunuļa "artista" tiek sarīkota šķietami skandaloza mediju zvaigzne (nu, kaut vai Kristiana Brektes gadījums). Reizēm vajag necilvēcīgas pūles, lai pierādītu, ka esi mākslinieks, nevis mediju skandālists. Uz bezatbildīgu mirkļa efektu darbojas visas šīs "zvaigžņu" (fabriku, dejošanu, dziedāšanu, lietu un citu nokrišņu) rūpniecības biznesa mašīnas, kuras, piemēram, cilvēkiem ar nenoturīgu psihi iedveš pārliecību, ka viņu "talanti", kas reizēm ir dziedāšana pilnīgi šķērsām vai sava tuklā rumpja bīdīšana pa danču placi, vārdā deja, ir dikti diži un tauta tos "talantus" mīl — kur vien Latvijā acis met, visur vienas zvaigznes! Kaut patiesībā tauta mīl papriecāties, kā to jau pasen aprakstījuši sociālpsihologi, par primitīvo pašidentifikācijas efektu — re, šis vai šī ir tikpat tizls, kā mēs!
Šausmīgi negribas, lai tik spēcīga un nopietna videomāksliniece kā Katrīna Neiburga pilnīgi pret savu gribu daudzu apziņā tagad asociētos vienīgi ar skandālu — tā "pornogrāfiskā" plakāta autori.