Traviata atgūst dzīvību

Pavēsa izrāde, kurā izsmalcināts estētisms mijas ar pavulgāriem skatiem. Tā mani līdz šim uzrunājis pašreizējais Dž.Verdi operas Traviata iestudējums Latvijas Nacionālajā operā. Sevišķi, kopš tajā vairs neredz režisora Andreja Žagara sākotnējo titulvaroni, skatuviski efektīgo, emocionālo Kristīni Opolais. Šķiet ka izrāde dzisa arī tāpēc, ka Traviata nav gluži diriģenta Ģintara Rinkeviča īstā opera: viņam tomēr piedien lielāks vēriens, asāka pretnostatījumu dinamika. Situāciju negaidot mainīja jaunās,

Eiropā jau pazīstamās, taču operu lomās dzimtajā Latvijā līdz šim nedzirdētas dziedātājas Marinas Rebekas debija Latvijas Nacionālajā operā. Violetas lomā Dž.Verdi vispopulārākās operas iestudējumā viņa bija abās Rīgas operas festivāla izrādēs un iekustināja visu tās dinamiku. Noskatījos otro, 13. jūnijā.

Dabas dots, pērļaini dzidrs un tembrālām nokrāsām bagāts soprāns. Īsta, studijās Romas Santa Cecilia konservatorijā apgūta itāļu vokālā skola savienojumā ar patiesu, dziļā mūzikas izpratnē balstītu tēlojumu. Uz šiem priekšnoteikumiem būvējot Violetas muzikālo tēlu, Marina Rebeka jau iepriekš guvusi panākumus Traviatas iestudējumos Erfurtē un Vīnē. Beidzot arī Rīgā varējām pārliecināties, par ko tad tā jūsmojuši kritiķi Vācijā un Austrijā?

Bet jo vairāk gribas analizēt piedzīvoto spilgto mākslas veiksmi, jo vairāk kopiespaids pretojas sadalīšanai un izķidāšanai pa gabaliņam vien. Marinai Rebekai Violetas loma padevās tik organiski, ka tam iepretim šķiet jau apgrēcīgi nošķirti analizēt tēla dzīvās koksnes šķiedras. Tajā kopā ir dzidrā, veiklām un vieglām koloratūrām bagātā balss, kas virtuozā precizitātē, bez mazākās aptuvenības intonēja pat vissarežģītākās koloratūru pasāžas (1.cēlienā).

Taču šī balss pat visvirtuozākajos brīžos M.Rebekai kalpoja kā instruments Violetas mainīgo izjūtu un pārdzīvojumu atklāsmei, tēla izaugsmei un traģismam.

Tā parādīja, kā mīlestība uzvar pašaizsardzību, kā Violeta uzplaukst mīlestībā, kurā pēc īsas laimes piedzīvo visdziļākās un nepelnītākās sāpes, kā nomokās bezcerībā. Un kā pazīstamās operas varone līdz pašam spēku izsīkumam nepadodas nolemtībai…

Tas atspoguļojās ne tikai balsī, kas saviļņoja ar patieso intonāciju, izkopto vokālo tehniku atstājot pašsaprotamas kvalitātes statusā, bet arī ķermeņa valodā un mīmikā. Apbrīnojami dabiski iejūtoties mizanscēnās, dziedātāja tās piepildīja ar patiesumu. Tas rodas, absolūti koncentrējoties tēlā, kurā vienots ir itin viss skatuviskais sniegums. Tāpēc tajā nav nekā mākslota, formāla vai uzspēlēta.

Lieliski partneri dziedātājai bija arī abi pārējie traģēdijas galvenie dalībnieki — čehu tenors Pāvels Černohs mīlētāja Alfrēda lomā un LNO baritons Samsons Izjumovs, atveidojot Alfrēda tēvu Žermonu. Viņi šajā LNO iestudējumā jūtas kā mājās, tomēr P.Černohs Alfrēda lomu atveidoja tik dedzīgi un svaigi, it kā izdzīvotu šo pazīstamo stāstu pirmoreiz un pa īstam. Saspēlē M.Rebeka un P.Černohs ļoti tieši reaģēja viens uz otru. Viņu mīlestība bija skaidra un īsta.

Šī Marinas Rebekas debija nebija ilgi plānota. Katrā ziņā ne tik savlaicīgi, lai pagūtu jauno vārdu un balsi apsolīt jau iepriekš nodrukātajā Rīgas Operas festivāla grāmatiņā. Bet vēl negaidītāka bijusi debija šajā pašā, Violetas lomā svētdien Hamburgas operā. Turp aizsteigusies nākamajā dienā pēc izrādes Rīgā, atsaucoties lūgumam dziedāt pēkšņi saslimušas solistes vietā. Izrādās, viņa aizvietojusi citu rīdzinieci — Ingu Kalnu. Bet pie diriģenta pults bijis Korneliuss Meisters, kurš Rīgā vēl pagājušonedēļ diriģēja R.Vāgnera operu Zīgfrīds.