"Uzrakstot šo vienu dziesmu, Ainars, pats to nenojaušot, ir uzcēlis sev pieminekli. Jo ar to viņš ir izdarījis vairāk nekā daudzi ierēdņi, kuriem ir uzticēts veidot programmas dzimtenes mīlestības audzināšanā un tautas pašapziņas celšanā," saka festivāla Bildes rīkotāja Tija Auziņa. Ainars pats atzīst, ka, šoreiz Zelta dziesmas finālā izpildot savu Dzimto valodu un nojaušot, ka tā iekļūs vismaz trijniekā, bijis patīkams satraukums, kaut dziesma spēlēta jau neskaitāmas reizes.
Fragments no intervijas:
Vai tev Līvu pietrūkst?
Noteikti. Bet tāda grupa vairs diemžēl nevar pastāvēt.
Pasaules vēsturē jau ir pietiekami daudz gadījumu, kad pat viens dalībnieks savāc citus cilvēkus un reanimē grupas.
Tas nebūs tas. Mēs jau varam savākties — es, Vilnis Krieviņš, Brīze, Tomass Kleins, Gundars Mucenieks…
Kādreiz jau tas droši vien notiks.
Noteikti! Un pasākums droši vien arī sauktos Līvi, ja visi līvi piedalās. Bet, lai savāktos ar citiem džekiem un saukties Līvi — nekad. Es domāju, ja manis un Jankas nav, tie nevar saukties par Līviem. Tāpat kā Kiss — Džīns Simonss un Pols Stenlijs. Viņi arī ir divi un saucas Kiss. Bet es viens nekad nesauktos par Līviem —
Tagad katru ceturto diennakti esi uz kuģīša. Ko dari pārējā laikā?
Es nevaru pateikt… Man vispār bija grūts periods līdz šim visu laiku. Biju baigi sagruzījies. Vispār negāju no mājām ārā, ja nu vienīgi kāda spēle vai kāds mēģis, kad kāds pasākums tuvojās. Lasīju grāmatas vai skatījos teliķi. Es vispār vēl tagad nevaru pārdzīvot Jankas aiziešanu.
Visu rakstu par Dzimto valodu un sarunu ar Ainaru Virgu lasīt jaunākajā Sestdienā!