Grūtups un viņa biogrāfija reti kuru atstāj vienaldzīgu. Tāpat ir ar viņa vēsturiskā žanra grāmatām: vieni apbrīno tajās ieguldīto materiāla izpētes apjomu, rakstītāja erudīciju, vērienu un drosmi, izvēloties sensitīvas tēmas, citi uzskata, ka Grūtups bijis nepietiekami iejūtīgs un taktisks pret grāmatās minētajām personām. Kad klajā nāca Maniaks (grāmata vēsta par padomju laika maniakālo slepkavu Staņislavu Rogaļovu), pret Grūtupu pat tika ierosināts kriminālprocess — viena no Rogaļova izvarotajām sievietēm pieprasīja morālā kaitējuma kompensāciju par viņas toreizējā uzvārda minēšanu grāmatā (nesen tiesa nolēma, ka viņai pienākas 4000 latu kompensācija). Grūtups pieļāvis, ka šis process esot inspirēts no ASV un Izraēlas vēstniecības, kā iemeslu minot nepatiku, ka viņš savās grāmatās raksta arī par ebrejiem.
Tikko atzīmējām brīdi, kad atjaunotā Latvija eksistējusi ilgāk nekā valsts pirmajā neatkarības posmā. Cik ilgi mēs pastāvēsim?
Jānis Stradiņš man reiz izmeta frāzi, ka Krišjānis Valdemārs latviešu pastāvēšanu esot aprēķinājis līdz 2042.gadam. Protams, tā gada tuvošanās un tendences dara bažīgu. Paskaitiet — ja saglabājas līdzšinējie izbraukšanas tempi, nav grūti izrēķināt, kas te līdz 2042.gadam būs palicis. Nepilni 30 gadi, un viss. Nācija beidz pastāvēt, ja samazinās zem miljona.
Islandiešu ir daudz mazāk, bet nekur nav izzuduši.
Lai Dievs dod! Katrā ziņā pagaidām nākotne izskatās slikti. Sāk ienākties pēdējo 10–15 gadu augļi, kad esam sabiedrība bez īstas nacionālās ideoloģijas. Kurš vainīgs? Gan vecāki, gan skolotāji, kas paši nezina, ko māca, gan žurnālisti.
Jūs arī bijāt viens no tiem, kas to valsts koku stādīja un laistīja, kura augļus tagad plūcam.
Jā, bet jau labi sen esmu aicinājis uz pārmaiņām. Dzīvē nekas nestāv uz vietas. Turklāt no 1993.gada es vairs neesmu aktīvajā politikā. Ja kāds pieskaita manus ārštata padomnieka gadus, tad no 1996.gada.
Ko jūs ar savu šodienas pieredzi 90.gadu sākumā darītu savādāk?
Pirmkārt, milzīga nelaime bija rūpnīcu klapēšana ciet lielos kvantumos. Protams, visas saglabāt nevarēja, bet toreiz tas balstījās uz principiāli aplamu Godmaņa ekonomiskās politikas tēzi, ka mēs dzīvosim no lauksaimniecības, transporta un bankām. Viņš toreiz to visur teica ar lielu apsēstību, un valdība ar vieglu roku to palaida. Liberālās ekonomikas pieredze Latvijā ir cietusi ārkārtīgi dziļu krahu. Man pie šīs ekonomiskās ideoloģijas nav nekādu nopelnu. Ja man ir kāds grēks, tad tā ir namīpašumu denacionalizācija, tas radīja kaut kādu pamatu kādiem citiem likumiem, bet privatizācijā man nav nekādas lomas. Tā bija Godmaņa dziļa kļūda, bet tas nav vienīgais pamats. Var jautājumu uzdot arī tā: kam Dievs latviešus ir radījis? Varbūt lai kalpotu citām tautām?
Kalpošana kā latviešu mūžīguma garants?
Varbūt. Nu jau izskatās, ka neko paši vairs negrib. Savu naudu negrib, valsti negrib, atbildību uzņemties negrib…
Jūsu māte ir krieviete. Vai Latvijas krievus saprotat?
Man tas asiņu sastāvs ir drusku sarežģītāks, bet latviešu asinis pārstāv tikai tēvs. Domāju, ka Latvijas krievus saprotu. Varbūt ne niansēs, jo tad tajā sabiedrībā ir jāapgrozās, bet es tagad faktiski neapgrozos nekādā sabiedrībā.
Latvijas krievu attieksmes maiņa pret 9.maiju jums ir saprotama? 90.gados tas tika svinēts daudz klusāk un mazskaitlīgāk.
Par 9.maija mērogiem mums lielā mērā jāpateicas Vairas Vīķes–Freibergas braucienam uz Maskavu. Viņai bija savi karjeras mērķi, bet faktiski ar to brīdi sākās svinēšana. Krievu loģika ir saprotama: ja Latvijas prezidente brauc svinēt 9.maiju, kāpēc lai mēs nevarētu?
Ja šodien šo svinību vietā, kur 1946.gadā pakāra Jekelnu un citus jūsu Ešafotā aprakstītos vācu ģenerāļus, tiktu izpildīts publisks nāvessods, cilvēki nāktu to skatīties?
Protams. Domājat, ka cilvēks mainās? Varbūt saskrietu vēl vairāk, uzspļautu visai demokrātijai. Pēc kara jau skatītājus sadzina ar varu.
Bet, ja tagad atkal Rīgas centrā ienāktu tanki, sveicēji ar ziediem būtu?
Viss līdz Brīvības piemineklim būtu pilns! Vai jūs domājat, ka mikrorajonos trūkst cilvēku, lai šo laukumu piepildītu? Un vai domājat, ka tagad būtu mazāk nodevēju, ieskaitot mūsu specdienestus? Tad tikai mēs brīnumus redzētu! Nodevēji ir pastāvīga vērtība dzīvē.