Divmetrīgais sirdsapziņas cietumnieks Gunārs Astra (1931.gada 22.oktobris — 1988.gada 6.aprīlis) simbolizēja latviešu nepakļaušanos padomju okupācijai un pierādīja, ka cilvēka diženums ir mērāms nevis ar padarītajiem darbiem, bet ar gara spēku.
Par ko īsti Gunāru Astru tiesāja, nav skaidrs vēl šodien, ja neskaita to, ka padomju režīms arī pēc Staļina nāves palika tas pats totalitārais režīms, tikai maigākā formā, saglabādams spēju notiesāt cilvēku arī bez vainas, par biedinājumu citiem. Toties ir pilnīgi skaidrs, kas Astru padarīja par varoni — viņa slavenais Pēdējais vārds tiesā 1983.gada 15.decembrī, kurā viņš skaidri pateica to, ko tālaika latviešu rakstnieki bija uzdrošinājušies paust tikai Ezopa valodā: «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.» Turklāt pateica to situācijā, kad honorāru maksā nevis rubļos, bet ieslodzījuma gados.
«Satriecošs!» savas izjūtas, lasot Pēdējo vārdu, atceras 1998.gadā iznākušās grāmatas Kas jūs bijāt, Gunār Astra? autore Biruta Eglīte. Astras lēģera draugs, bijušais politieslodzītais Ints Cālītis saka: «Astru notiesāja tāpēc, ka viņš bija personība — kādas pie mums tagad sastapt var ļoti reti, kad mūsu genofonds ir putināts karos un okupācijās.»
No pirmā ieslodzījuma pēc 15 gadiem 1976.gadā Rīgā atgriezās pavisam cits, politiski izskolots Gunārs Astra. Tikai sadzīves attiecībās viņš bija palicis tikpat gaišs un pretimnākošs kā agrāk, stāsta brālis Leons Astra. Arī izskatījies labi — kad Gunārs gāja fotografēties pasei, Leons, skatoties fotogrāfiju, teicis: tu esi desmit gadus vecāks par mani, bet izskaties desmit gadus jaunāks. Gunārs nosmējies: «Tā kā no pilsoniskās dzīves biju izolēts, daudzi kārdinājumi man gāja secen.» Toties no otra apcietinājuma 1988.gada februārī Astra atgriezās, fiziski salauzts un nodzīvoja tikai mēnesi. Kas īsti nogalināja cilvēku, kurš būtu spējis vienot latviešu neatkarības kustības dažādos spārnus?
Visu rakstu par Gunāru Astru lasiet jaunākajā Sestdienas numurā!