No garšvielu skapīša Gundars izvelk plastmasas burciņu, uz kuras ar flomāsteru uzrakstīts: Orengen Schall. Nepareizā vācu valodā tas nozīmē «apelsīna skaņa», kaut gan vajadzētu būt Orangen Schal ― apelsīna miza. Šo pulverīti Gundars nopircis no afgāņu garšvielu tirgotāja Vīnes Naschmarkt. Un tieši tā nepareizība un vienkāršais iesaiņojums norādot uz vislabāko kvalitāti. Droši vien afgāņa paša ģimene vakaros tās garšvielas fasē. Galvenais ir nesamudrīt. Ne ar zivīm, ne uz skatuves, ne dzīvē vispār.
Var redzēt, ka ēdiena pasaulē Gundars jūtas kā zivs ūdenī. Viņam netīk ēst smalkos pasākumos, kur pie labiem klientiem ir muzikantu galdiņš, bet pie sliktiem tāda nav. Bet, pēc izrādes pārnācis mājās, viņš vienmēr kaut ko ātri pagatavo. Tas ir labs veids, kā no lomas nokļūt atpakaļ īstenībā.
Tā uz pasūtinājuma Gundars stāstus nestāstīs. Tikai ja tie paši nāk. Bet nāk visu laiku, rodas it kā paši no sevis ― piedzīvojumu un dzīves stāsti. Par Muklāja Visvaldi, kas reiz nejauši iebuktēja Gundara balto volgu un pārdzīvoja daudz vairāk nekā vāģa saimnieks. Un tik ļoti pārdzīvoja, ka uzticēja Gundaram savu meistara noslēpumu ― cepto gaļu šokolādes mērcē. Vai arī par to, kā Gundars un Vigo Roga reiz iekļuva visas lielās Krievzemes medus izstādē. Tur varēja izgaršot medu no Arhangeļskas līdz Sahalīnai. Tad nu šie divi lācīši arī sagaršojās, un es burtiski redzu, kā viņi pa tiem medus podiem ņemas, saldumiņa meklēdami.
Noras Ikstenas stāstu no jaunās grāmatas Dzīvespriecīgais vakarēdiens lasiet Sestdienā!