Vai mēģināji protestēt pret atlaišanu?
Nē, kad man paziņoja šo lēmumu, es teicu okei. Ja viņi mani negrib, es arī tur vairs negribu būt. Tas rāda, ka Latvijas Televīzija diezgan smagi iet uz grunti. Manam raidījumam joprojām katru nedēļu bija vairāk nekā 100 000 skatītāju, normāls reitings (LTV, atsaucoties uz TNS Latvia datiem, informē, ka šogad raidījumu skatījušies vidēji 78 000 skatītāju — red.). Man nav laika un vēlēšanās ar viņiem cīkstēties. Tā būtu pārāk liela ķēpa. Pat ja es ar tiesas lēmumu atgrieztos LTV, tur būtu tā pati vadība ar to pašu attieksmi.
Nekad neesi nožēlojis, ka nepaliki Amerikā?
Nekad. Latvijā esmu pavadījis jau 20 gadu, man ir labi draugi, šeit ir visa mana dzīve. Vienīgi ģimene palika tur. Man ir trīs māsas, viņām ir seši bērni, kurus es redzu tikai reizi gadā, tādēļ šķiet, ka viņi ļoti ātri aug. Man kā žurnālistam daudz interesantāk ir strādāt Latvijā. Nav ne jausmas, ko es darītu, ja atgrieztos Amerikā. Man nebūtu interesanti dzīvot kādā mazpilsētā, strādāt vietējā televīzijā un ziņot par to, kas iepriekšējā vakarā nodedzis.
Latvijā tu kļuvi par vienu no pirmajiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kurš atklāti paziņoja par savu homoseksuālo orientāciju. Vai nav nācies ciest par savu seksuālo orientāciju?
Nē, izņemot to, ka cilvēki par mani raksta rupjības internetā. Bet es biju pirmais atklātais latviešu gejs arī Amerikā. Manā gadījumā var teikt: I have been only gay in the village, twice (esmu bijis vienīgais gejs ciemā, divreiz). Daži geji man ir teikuši, ka mamma to nedrīkst zināt. Es viņiem saku, ka mammas nemēdz būt tik stulbas: ja tev ir 50 gadu, nekad neesi bijis precējies un pie tevis nekad nav redzēta sieviete, droši vien viņa kaut ko nojauš.
Visu interviju ar Kārli Streipu lasiet jaunākajā Sestdienā.