Lielākā ceļotāju kļūda bija izvēlētais pārgājiena laiks – maija beigas, kad Norvēģijas ziemeļos vēl ir riktīga ziema. Internetā pieejama skopa informācija, un īpaši pētīt datumus prātā neesot ienācis. Angliski pieejamajos komentāros pārgājiens raksturots kā ne pārāk smags. «Vasarā droši vien tas arī ir tāds pastaigas pasākums, bet pavasarī, izrādās, jābrien pāri palu upēm... Trekinga zābaki arī nepalīdz, jo tie tāpat samirkst. Ar šausmām sapratām, ka upi, kurā vēl peld ledus gabali, būs jāpāriet plikām kājām. Kad bijām tikuši tai pāri, ierīvējām kājas ar pieczvaigžņu konjaku Ararat! Nevis ņēmām iekšķīgi, bet rīvējām!» – nezināšanas dēļ ceļotāji neesot pietiekami sagatavojušies, arī morāli. «Slapjas kājas, auksti, nav ko ēst, bet skaistums neaprakstāms... Sajūta, ejot pa mazākiem, lielākiem, asākiem, plakanākiem, baltākiem, tumšākiem akmeņiem, bija kā pieskarties mūžībai. Nekā cita jau tur nav. Akmeņi un vēl ziemeļbrieži. Kad jau tuvojāmies jūrai, iztraucējām kādu 50 ziemeļbriežu baru, un viņi nezināja, kur likties. Uz vienu, uz otru pusi, beigās tie izdomāja skriet mums pretī, un tad strauji parāva garām. Fantastiska sajūta. Dabas skaistums bija absolūti paņemošs!»
Par pārpratumiem un pārsteigumiem latviešu pārgājienā uz Nordkinu, un kā tas beidzās, lasiet jaunākajā Sestdienā.